Dīvainais priekšlikums nemainīt izglītības ministrus dzirdēts vairākkārt. Kā jau ar katru vairākas reizes atkārtotu ideju, kaut kas tajā sāk pievilkt, īpaši ja nemainīga ministra atnākšana beidzot mainītu ministrijas darbības stilu.

Sarunās par skolotāju nedienām bieži tiek piesaukta vēl padomju laikos populārā tēze, ka skolotājs ir ideālistu un pašaizliedzīgu cilvēku profesija. Gribas cerēt, ka Izglītības un zinātnes ministra portfeļa pievilcība partiju acīs ir saistīta tieši ar politiķu ideālismu un pašaizliedzību, nevis ar kuplo Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārvaldīto īpašumu sarakstu un leģendāro, vienkāršam prātam neaptveramu, budžeta struktūru, kurā apmaldījies jau ne viens vien konsultants, cenšoties saskatīt tajā atbilstību stratēģiskajiem mērķiem.

Tomēr arī ideālistu darbu izglītības lauciņā drīkst apspriest skeptiski novērotāji. Tāpēc jaunajam mācību gadam sākoties un vēlēšanām tuvojoties, analizēšu aizejošās Saeimas partiju paveikto izglītības politikas jomā.

JL: Dziesmas, tumsonīgie spēki un ugunsdzēsēja ikdiena

Pirmais 8.Saeimas izglītības ministrs daļai sabiedrības palika atmiņā kā principiāls cīnītājs pret tumsonīgajiem spēkiem un krievu skolu aizsardzības štāba dziesmas varonis – tas ir Kārlis Šadurskis no Jaunā laika (JL). Spožā epitetu apmaiņa starp ministru, kurš par katru cenu gribēja reformu, un nereģistrētās, bet nezināmu avotu dāsni atbalstītās organizācijas aktīvistiem, aizēno K.Šadurska paveikto sociālo zinību standarta saskaldīšanā, izdalot no tā atsevišķu priekšmetu “Ētika”, kuram kā vēlams aizvietotājs tika pievienota kristīgā mācība.

Dažiem īpaši ciniskiem postmodernās visatļautības apoloģētiem toreiz likās, ka jauna priekšmeta ieviešana skolās bija sasteigta, kā arī bija zināmas šaubas par to, vai tik sarežģīts priekšmets kā ētika vislabāk ir apgūstams sākumskolā. Tomēr ministrs un viņa līdzgaitnieki no IZM bija pārliecināti, ka liekai sarežģītībai ētikā nav vietas, jo mūsdienu materiālisma apstākļos vienkārši “vajag kādu vērtīborientējošu priekšmetu”, vēlams – no pirmās klases.

Savukārt aizdomīgā sociālo zinību standarta ieviešana tika atlikta uz vēlākiem laikiem, tāpat kā skolotāju algu paaugstināšana, kurai saskaņā ar iepriekšējo Izglītības attīstības koncepciju vajadzēja noritēt ātrāk, nekā tas notika dzīvē. Vienaldzīga attieksme pret jebkura veida stratēģijām bija manāma arī tajā, ka IZM neizmantoja iespēju ieviest vidējā termiņa darbības stratēģiju, kaut gan 2003.-2004. gadā šāda iespēja tika piedāvāta.

Otrās JL ministres, valodnieces Inas Druvietes, klātbūtne ministrijā bija redzama pēc pastiprinātās uzmanības valsts valodas politikas jautājumiem. Turpinājās izglītības satura reforma, kaut gan kliboja skolotāju tālākizglītības politika. Ministres ierosinājumu vidū bija arī ļoti mūsdienīgas idejas, piemēram, par bilingvālās izglītības ieviešanu svešvalodās, tomēr tieši tās netika realizētas.

Jāņem vērā, ka pēc divu iepriekšēju kolēģu neprasmīgas komunikācijas ar mazākumtautību skolu reformas pretiniekiem, ministrei nācās strādāt mērenā ugunsdzēsības režīmā. Klusi un gandrīz nemanāmi nomira Induļa Emša valdības slepenais reformas sabotāžas ierocis – Mazākumtautību izglītības likumprojekts, par kuru sīkāk nākamajā sadaļā.

Līdzīgā veidā, ugunsdzēšanas režīmā notika mēģinājumi atbrīvot IZM no iespējamiem korumpantiem un labu darbu sabotētajiem. Kadru rotācija ministrijā, JL otrajā valdīšanas posmā, sasniedza titāniskus apjomus, bet ierēdņu amatu aizpildīšana ar kompetentiem kandidātiem izrādījās kutelīgs uzdevums, kas JL neizdevās tik labi kā korumpantu padzīšana. Kapacitātes trūkums ministrijā kļuva īpaši redzams, kad pienāca laiks noteikt prioritātes jaunajam programmēšanas periodam struktūrfondu apguvē.

LPP: Slepenais likumprojekts un neatnācis inspektors

Starp pirmo un otro jauno laiku viļņiem ministriju vadīja Latvijas Pirmās partijas (LPP) pārstāvis Juris Radzevičs, kura galvenās sabiedrībai redzamas rūpes bija, nesaniknojot mūsu nosacīti labējās partijas, tomēr sasniegt izlīgumu arī ar nosacīti kreisajiem mazākumtautību skolu reformas jautājumā. LPP galvenais ierocis šajā grūtajā brīdi bija teju slepens likumprojekts, kas izglītības politikas vērotāju uzmanības lokā pirmo reizi “uzpeldēja” Mazākumtautību izglītības kunsultatīvās padomes sēdē. Pēc tam tika veidota ne mazāk slepena darba grupa, kas pilnveidoja un papildināja šo konsultatīvās padomes locekļu gara darbu. Likumprojekta kopijas neuzkrītoši cirkulēja LPP pietuvināto un ne tik pietuvināto ekspertu aprindās, bet acīmredzot neieguva politiskā vairākuma pārstāvju atbalstu.

2004.gada 1.septembrī likumprojekta liktenis bija vēl visai neskaidrs. Krīzes saasinājums tika novērsts, izmantojot postsociālisma valstīm raksturīgu noklusēšanas taktiku: pēc 2004.gada 1.septembra mazākumtautību skolās kādu laiku pat gribot nevarēja sastapt nevienu izglītības inspektoru.

ZZS: Rūgta raža

Par iepriekšējo ministru nekonsekventās politikas loģisku turpinājumu un rūgto augļu lasīšanas laiku kļuva Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) valdīšanas posms. Līdzās ar JL nacionālpatriotiskām iniciatīvām vēstures mācīšanas jomā tika klusi nobremzētas arī vajadzīgas, kaut gan ne visai kvalitatīvi sagatavotas pārmaiņas IZM iekšējā struktūrā. Inerces piesātinātās ministrijas reorganizācijas plāni joprojām tiek laiku pa laikam piesaukti, bet šī raksta tapšanas brīdī vēl nebija nesuši reālus rezultātus. Arī iecerētā Zinātnes padomes darbības principu un zinātnes finansēšanas struktūras revīzija līdz galam nav ieviesta. Turklāt neatrisinātu partiju strīdu dēļ vairākus mēnešus IZM palika arī praktiski bez valsts sekretāra. Ņemot vērā to, ka no ministrijas struktūras kapacitātes atkarīga struktūrfondu naudas lietderīga ieguldīšana cilvēkresursu jomā un zinātnes attīstībā, pārmaiņu lēnajam tempam var būt tālejošas un ne visai iepriecinošas sekas.

Vēl zīmīgāks ir Izglītības attīstības koncepcijas 2006.-2010.gadam liktenis. Šis projekts, tāpat kā IZM struktūras reorganizācijas projekts, tapa vēl JL ministres laikos, bet līdz šim palicis tikai pamatnostādņu projekta statusā. Plašai sabiedrībai netiek paziņots, kas līdz šim kavējis projekta virzīšanu apstiprināšanai. Ņemot vērā, ka iepriekšējās koncepcijas darbības termiņš beidzās 2005.gadā, valstī pašlaik nav apstiprinātas izglītības attīstības koncepcijas. Dokumenta neesamība, protams, nav nāves spriedums attīstībai kā tādai, bet liecina par to, ka valstij un politiskajai elitei nav vienotas, publiski izdiskutētas un plaši akceptētas izpratnes par to, kā nākotnē būtu jāattīsta izglītība. Tas ir visai dīvaini, ņemot vērā NAP akcentu uz zināšanu ekonomikas attīstības jautājumiem.

Varbūt tomēr nemainīt ministru?

Vienotās stratēģijas neesamība nosaka arī nekonsekventu pieeju izglītības politikas iniciatīvām. Bez bēdīgi slavenā Mazākumtautību izglītības likumprojekta bija arī citas jauninājumu idejas. Piemēram, ministres Inas Druvietes pasludinātais atbalsts bilingvālās izglītības ieviešanai visās skolās, lai uzlabotu svešvalodu zināšanas valstī, palika retorikas līmenī, un tam nebija tālejošu seku apstiprinātos politikas dokumentos vai budžetā. Nebija manāma arī JL pārstāvju dedzīga vēlme aizstāvēt šo iniciatīvu Saeimas Izglītības un zinātnes komisijas priekšā. Kā attiecīgā balsojuma dienā izteicas komisijas loceklis Dz. Ābiķis (Tautas partija), “ar ministres piekrišanu mēs šo jautājumu svītrojām no darba kārtības.”[1] Šeit vietā piebilde, ka jebkurai komisijai būtu daudz grūtāk noraidīt vērtīgas izglītības politikas iniciatīvas, ja tās tiktu iepriekš piedāvātas plašai diskusijai profesionāļiem un sabiedrībai, un tiem tiktu piesaistīts izglītības vadītāju un aktīvu nevalstisko organizāciju atbalsts.

Toties publiskā konsensa neesamība ir ļoti izdevīga zibenīgu, politiski motivētu pārmaiņu ieviešanai. Tai pašai ministrei, pamatojoties uz vienas sabiedriskās organizācijas sasauktās konferences deklarāciju, pietika laika un iespēju saskaldīt ar lielām pūlēm apdomīgi izveidoto vēstures priekšmeta standartu, lai ieviestu atsevišķu Latvijas vēstures priekšmetu. Tas, ka liela daļa vēstures skolotāju, kurus pārstāv Vēstures skolotāju asociācija, kā arī dažas akadēmiskas autoritātes izteicās pret šo jauninājumu, netika uzskatīts par gana svarīgu pamatu, lai veiktu padziļinātu jautājuma izpēti. Tā vietā patriotiskās audzināšanas entuziastu grupai tika uzdots steidzami izveidot jaunu standartu, kura liktenis, protams, kļuva miglains uzreiz pēc IZM politiskās vadības maiņas.

Tieši par to arī ir pēdējā piebilde IZM veltītajā sadaļā. 2004.gadā pirmo reizi dzirdēju kādas mazākumtautību skolas skolotāju domas, ka izglītības politika klibos, kamēr izglītības ministri nevarēs palikt amatā neatkarīgi no valdību maiņas. Toreiz paraustīju plecus, kārtējo reizi brīnoties par pedagogu neizglītotību demokrātiskās pārvaldības jomā. Kopš tā laika dīvainais priekšlikums nemainīt izglītības ministrus dzirdēts jau vairākas reizes, arī no izglītības ekspertiem. Kā jau ar katru vairākas reizes atkārtotu ideju, kaut kas tajā sāk pievilkt, īpaši ja nemainīga ministra atnākšana beidzot mainītu ministrijas darbības stilu.

Un ko tad pārējie?

Pārējās partijas, nebūdamas tieši atbildīgas par izglītības politikas sūro ikdienu, varēja atļauties krāšņus izteikumus un brašas iniciatīvas. Ar pēdējām īpaši izcēlās kreisā spārna pārstāvji, noteikti zinot, ka viņu priekšlikumus (kas dažādos radošos veidos piedāvāja piebremzēt vai atcelt mazākumtautību skolu reformu) neatbalstīs politiskais vairākums, toties ar radošumu un drosmi var vienmēr izpelnīties elektorāta atzinību.

Labējo partiju pārstāvji savus radošus spēkus koncentrēja vienā, bet ļoti iespaidīgā, balsojumā, kad atbalstīja ieceri turpmāk mazākumtautību valodā pasniegt tikai ar etnisko identitāti saistītus priekšmetus. Neērta kolektīva apmulsuma sajūta, pēc grozījumu atgriešanas otrreizējai caurlūkošanai, lika meklēt slepenus ienaidniekus savējo rindās (vismaz vienas labējās partijas deputāti grozījumu projektu uzskatīja par citas labējās partijas provokāciju). Ideoloģiskiem oponentiem klājās vieglāk, ko apliecina viena PCTVL deputāta publiski uzdotais jautājums, vaicājot pēc grozījumu projekta autora: “Es gribu zināt, kurš ir šis krievu tautas ienaidnieks?”

Viss notiek

8.Saeimas pastāvēšanas pēdējais mēnesis diez vai ieviesīs lielas pārmaiņas izglītības laukā. Kā parasti, pirmajā septembrī skolās sākas darbs, kaut gan pašu skolu skaits nemitīgi sarūk skolu tīkla optimizācijas rezultātā. Kā jau vairākus gadus, skolēnu pieeju kvalitatīvai izglītībai nosaka skolas ģeogrāfiskais izvietojums un to, kā paveicas ar skolotājiem, tomēr Rīgas un citu pilsētu skolēnu izglītības līmenis pamazām izlīdzinās, kā to parāda Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) valstu salīdzinošs pētījums. Sliktāk klajas tiem skolēniem, kuri sociālu vai citu apstākļu dēļ zaudē motivāciju mācīties. Viņus gaida ne visai efektīvas korekcijas klases, kur spīdošo perspektīvu vietā tiks piedāvāts apgūt galdnieka palīga vai šuvējas amatu. Uz Īriju aizbraukušo vecāku vietā skolēniem drīz piedāvās Latvijā beidzot ieviestus skolotāja palīgus. Un tomēr – viss notiek!

_______________________

[1] Saeimas stenogramma , 16.06.2005.

Priekšvēlēšanu diskusija par izglītības kvalitātes jautājumiem