Foto: Foto - T. Kalniņš © AFI
Supervīzija ir vajadzīga ne tikai sociālajiem darbiniekiem, bet arī policijā strādājošajiem, pedagogiem, ārstiem un visiem, kuru darbs ir sarežģīts un kuru darbā ir daudz krīžu.
Supervīzija (no angļu val. – uzraudzība, novērošana) pirms vairāk kā simts gadiem radusies Amerikā reizē ar sociālo darbu. Kopš tā laika supervīziju var uzskatīt par neatņemamu sociālā darba sastāvdaļu. Projekta ietvaros Latvijas Universitāte (LU) uzsākusi sociālo darbinieku apmācību supervīzijā.
Īsa informācija par projektu:
Projekta nosaukums:
Sociālā darba speciālistu apmācības supervīzijā
Projekta iesniedzējs:
Latvijas Universitāte
Projekta mērķauditorija:
Sociālā darba speciālisti
Projekta finansējums:
Ls 46 000
Aktivitāte, kuras ietvaros projekts atbalstīts:
Sociālā darba speciālistu apmācības
Aktivitāti administrējošā institūcija:
Sociālo pakalpojumu pārvalde
Projekta vadītāja, LU Sociālo zinātņu fakultātes docētāja Evija Apine stāsta: „Supervīzijas uzdevums ir palīdzēt radīt vietu, telpu, laiku, kurā sociālais darbinieks var analizēt savu praktisko darbu, atrast risinājumus problēmām, kas var būt gan praktiskas, gan metodiskas, gan emocionālas. Piemēram, profesionālā izdegšana ir drīzāk psihoemocionāla problēma, kuru pārrunājot, var mazināt stresu, spriedzi un pasargāt no izdegšanas. Tā ir palīdzība, padoms sociālajam darbiniekam par to, ko viņš varētu savā ikdienas darbā mainīt pats vai, kā mainīt darba apstākļus iestādē, kur viņš strādā.”
Eiropas modelis paredz, ka supervīzija ir kā otra profesija un to var apgūt jebkurš, kurš ieguvis humanitāro izglītību, stāsta Evija. Eiropā supervīziju izmanto izglītības iestādēs, policijā, bērnu aizsardzības jomā strādājošie, sociālie darbinieki, pedagogi, ārsti, medicīnas personāls. „Supervīzija – tas nav tas pats kas skolotāju istabā pārspriest dienā piedzīvoto – viņi dalās iespaidiem, pārrunā tos, jūt viens otram līdzi, sniedz emocionālo atbalstu, viņi saņem uzmundrinājumus, elementus, ko dod arī supervīzija, taču parasti šādās sarunās iztrūkst profesionālā izaugsme. Parasti runājoties mēs neanalizējam sevi, iemeslus, profesionāli neiemācāmies neko jaunu,” skaidro Evija. „Svarīgākā atšķirība starp konsultēšanu un supervīziju – ja es darbotos kā konsultants, man noteikti vajadzētu būt kaut kādai pieredzei nozarē, bet ja darbojos kā supervizors, tas nav obligāti. Man jāprot veidot supervīzijas norises procesu, jāprot izmantot nepieciešamās metodes, nevis jādod kaut kas no sevis. Supervīzija drīzāk nozīmē uzklausīt un rosināt diskusiju.”
„Supervīzijai jābūt pieejamai ikkatram sociālajam darbiniekam kā normālai ikdienas sastāvdaļai, jo darbs ir ļoti smags un sarežģīts, attiecīgi jābūt pietiekamam skaitam supervizoru,” Evija uzsver un norāda, ka supervīzijas uzdevums ir palīdzēt uzlabot katra cilvēka profesionalitāti, palīdzēt risināt problēmas, kas radušās darbā. Supervīzijas mērķis ir darbinieka profesionalitātes paaugstināšana, kas reizē ir arī tā pakalpojuma kvalitātes paaugstināšana, ko saņem klients.
Būtiskais supervizora darbā ir sociālā darbinieka pašrefleksijas spējas veicināšana, jo sociālais darbs nozīmē, ka darbā ar klientu sociālais darbinieks izmanto pats sevi – savas prasmes, spējas, emocijas. Projekta vadītāja uzsver, ka tas jādara apzināti: ”Jāapzinās, ko es daru – vai nenodaru ļaunumu, vai rīkojos profesionāli. Supervīzija palīdz veikt šo nepieciešamo analīzi. Tīri praktiski tas notiek individuāli vai, kas ir visai populāri, grupā, kad supervizors tiekas ar vairākiem darbiniekiem vienlaicīgi.”
Projekta vadītāja stāsta, ka supervīzijas izglītības programmā var pieteikties tie, kuriem jau iegūta izglītība, jo šī ir profesionālās izglītības pilnveides programma. „Pie mums drīkst nākt mācīties tie, kam ir augstākā izglītība sociālajā darbā, kā arī nepieciešamā pieredze. Šī izglītība dod prasmes un zināšanas tieši supervizora pienākumu veikšanai,” stāsta Evija. Apmācība supervīzijā nav tikai teorētiska, jāveic arī daudz un dažādi prakses uzdevumi: „Pirmkārt, viņiem pašiem jāiejūtas supervīzējamā lomā, pēc tam jāsniedz gan individuāla supervīzija, gan jāvada grupas.”
Evija Apine atzīst, ka gandarījumu dod apziņa par projekta novitāti: „Prieks ir arī par procesu – piedalos apmācībās un redzu, cik mūsu mērķa grupai šis process ir vērtīgs, atgriezeniskā saite ir pozitīva, un viņi apliecina, ka iegūst nozīmīgas zināšanas, nozīmīgas prasmes. Nākamgad mācības varētu uzsākt jauna grupa, taču tad ir jautājums par to, kas visu apmaksās, jo mācības nav lētas – tie nav piecu dienu kursi. Otrs – nākotnē šī programma varētu attīstīties plašāk, jo būtībā supervīzija ir vajadzīga policijas darbiniekiem, kam darbā ir daudz krīžu, pedagogiem, kuru darbs ir sarežģīts, ārstiem. Šī programma varētu attīstīties un pārtapt no sociālā darba supervīzijas uz supervīziju kā tādu. Mūsu programma var kalpot par paraugu, aizsākumu.”
Eksperta komentārs:
Liesma Ose, portāla dialogi.lv valdes locekle, Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolas „Attīstība” docente:
Izdegt jeb supervizēties: tāds ir jautājums
Supervīzija, ko latviskāk nosaukt nav iespējams, nozīmē profesionālu palīdzību palīdzētājiem: to profesiju pārstāvjiem, kuri palīdz citiem. Visā pasaulē ierasts, ka iekšēji savā, profesionāļu vidē supervīziju īsteno psihologi, mediķi, psihoterapeiti, policijas darbinieki, skolotāji. Latvijā “pionieri” bija psihologi, un nu jau kopš 2002.gada arī sociālie darbinieki.
Tradicionāli supervīzija pilda trīs funkcijas: izglītot, atbalstīt un efektivizēt administrēšanu jeb personālvadību. Latvijas Universitātes supervīzjas speciālistes (projekta direktore Evija Apine līdzās Ingai Lukašinskai ir pirmās Latvijas profesionālās sociālo darbinieku supervizores, kuras palīdzējušas tik daudziem kolēģiem) akcentē izglītojošo un atbalstošo aspektu: uzklausīt un sekmēt pašrefleksiju. Sociālajiem darbiniekiem jāsaprot sevi, jāmācās sevi mīlēt, lai spētu palīdzēt otram.
Projekts līdz ar to veicina profesionālas pašapziņas izaugsmi. Jāpiekrīt Evijai Apinei, ka nosacīti rindā stāv skolotāji, policijas, prokuratūras darbinieki… Projektam ir nākotne! Veiksmi!