Foto: Darren Kumasawa

Kā imigrantu nācija Amerika ir balstījusies ne tik daudz uz kopējām asinīm, kā uz kopējām idejām un ideāliem, un ASV neviens bez cīņas netaisās atdot savas superspēka pozīcijas.

ASV 20. gadsimtā ir dominējusi pasaules politikā, ekonomikā, zinātnē un kultūrā. Kopš Romas Impērijas sabrukuma ASV ir vienīgā valsts pasaulē, kuras spēku var pielīdzināt visu pārējo pasaules valstu kopīgo spēku kombinācijai. Lai gan ASV pārdzīvo dziļāko ekonomisko krīzi kopš Lielās depresijas un nenoliedzama ir citu lielvalstu straujā attīstība, apgalvojumi par ASV norietu un jaunas starptautiskās sistēmas kārtību pagaidām vēl ir pāragri.

ASV vienmēr ir paticis izcelt savu unikalitāti un spēku. Amerika ar 14 triljoniem dolāru iekšzemes kopprodukta (IKP) ir pārliecinoša ekonomikas līdere, veidojot gandrīz trešdaļu no visas pasaules ekonomikas.[1] Militāro izdevumu ziņā ASV gadā tērē 48% no visu pasaules valstu militārajiem izdevumiem kopā – gandrīz tikpat, cik pārējās valstis, kopā ņemot, – 711 miljardus dolāru.[2] Tomēr straujā Ķīnas, Indijas, Brazīlijas un citu valstu attīstība ir atjaunojusi jautājumu par to, vai ASV spēs saglabāt savas vadošās pozīcijas arī 21.gadsimtā. Kā norāda CNN politikas eksperts Farīds Zakaria (Fareed Zakaria), tad jau tagad Londona ir galvenais biznesa darījumu centrs, aizstājot Ņujorku; augstākā celtne pasaulē atrodas nevis ASV, bet gan Apvienotajos Arābu Emirātos, savukārt arī amerikāņu „nacionālais” sporta veids – iepirkšanās – sāk zaudēt savas līderpozīcijas Ķīnai. [3] Lai gan šāds salīdzinājums ir galvenokārt simbolisks un neattēlo reālos politikas vai ekonomikas spēku samērus, tomēr ideja par būšanu pirmajiem visās jomās ir viena no Amerikas kultūras pamatvērtībām. Šo pašizveidoto ideālu nerealizēšana ASV tiek uztverta pietiekami sāpīgi, lai debates par Ameriku kā vienīgo pasaules superspēku tiktu atjaunotas.

Klupšanas akmens – ārpolitika

Pēdējo astoņu gadu laikā kā galvenais apdraudējums ASV līderpozīcijām pasaulē ir bijusi politiskā, it īpaši – ārpolitiskā, nespēja. Iebrukšana suverēnas valsts teritorijā, sistemātiska starptautisko likumu neievērošana, Izraēlas – Palestīnas krīzes padziļināšana un Gvantanamo noziegumu slēpšana ir tikai dažas no bijušā ASV prezidenta Džordža W. Buša neveiksmēm. Bijušā Teksasas gubernatora popularitātes reitings, atvadoties no Baltā nama, būs grūti pārspējams – aptuveni 70% amerikāņu nepiekrita Buša realizētajai politikai. [4] Bijušā prezidenta darbību būtiski ietekmēja arī tas, kā pārējā pasaule redz ASV. Tikai 30% starptautiskās sabiedrības atzīst, ka ASV darbība ir atstājusi pozitīvu ietekmi uz pārējo pasauli, kamēr 51% aptaujāto redz ASV kā negatīvu elementu pasaules politikā. [5]

Šogad Amerika ar lielu entuziasmu sagaidīja savu jauno līderi Baraku Obamu, kuram tad arī ir uzticēts atjaunot ticību ASV politikai. Obama nekavējoties iemantoja neapskaužamus ārpolitikas izaicinājumus, no kuriem nozīmīgākie ir attiecību veidošana ar Krieviju pēc Gruzijas konflikta, divu kodolvalstu – Indijas un Pakistānas – saspīlētās attiecības, Ziemeļkorejas jaunos raķešu izmēģinājumi, Irānas ietekmes mazināšana Tuvajos Austrumos. Lai gan Obamas prezidentūra vēl nav sasniegusi 100 dienas, noteiktas ārpolitikas izmaiņas ir redzamas jau tagad. Galvenā iezīme ir tā, ka Obama cenšas ietekmēt ārpolitikas procesus, balstoties uz atvērtu diplomātiju (soft diplomacy), nevis militāru spēku. Sāktā attiecību liberalizācija ar Kubu un iespējamā dialoga veidošana ar Irānas līderi Ahmedinedžadu ir diametrāli pretēja pieeja salīdzinājumā ar Bušu.

Tajā pašā laikā Obama nav pilnībā atmetis arī militāras iejaukšanās iespējamību. Atgriezies no desmit inaugurācijas ballēm, Obama ātri vien autorizēja raķešu uzbrukumu Afganistānas – Pakistānas robežai, nogalinot 17 cilvēkus, tajā skaitā arī trīs bērnus un četrus civiliedzīvotājus. Minētā ir Pakistānas sniegtā informācija, jo ASV uzbrukums ieguva ļoti mazu publicitāti. [6] Arī karavīru izvešana no Irākas notiek daudz lēnāk, nekā Obama bija solījis priekšvēlēšanu kampaņā. Lielāko daļu karavīru tagad ir plānots izvest līdz 2010. gada augustam. Tomēr Obamas realizētā ārpolitika ir izrādījusies daudz sabalansētāka, nekā daudzi to bija iedomājušies. Lai gan pašlaik vēl ir pāragri izdarīt tālejošus secinājumus par Obamas ārpolitikas efektivitāti, lielākā daļa politikas komentētāju ASV (izņemot dažus skeptiski noskaņotus neoliberāļus) uzskata, ka Obama savu politiku veido pareizajā virzienā un ārpolitika ar laiku var sākt kalpot kā ASV spēks nevis klupšanas akmens.

Ekonomika vispirms

Ja Irākas karš bija viens no centrālajiem debašu jautājumiem 2008. gada priekšvēlēšanu kampaņā, tad jau pēc Obamas zvērasta nodošanas un stāšanās amatā ārpolitikas jautājumus ātri vien aizēnoja straujā ekonomikas lejupslīde vai, kā citi domā, – recesija. USA Today/Gallup veiktās aptaujas rāda, ka 64 % amerikāņu svarīgākais jautājums ir ekonomika un ar to saistītie procesi – nodarbinātība un veselības aprūpe. Vairs tikai 11 % amerikāņu karu Irākā un Afganistānā uzskata par prioritāti. [7] Par ASV ekonomikas krīzi ir rakstīts daudz, un viedokļi par tās iespējamo atveseļošanās laiku ievērojami atšķiras. Pat tādi izcili ekonomisko procesu pazinēji kā Vorens Bafets (Warren Buffet) nav gatavi prognozēt precīzu atveseļošanās laiku, vien norādot, ka kādreiz jau ekonomikai būs jāatgriežas iepriekšējā līmenī.

Ja ASV viens no ekonomikas pamatiem – auto industrija Detroitā – ir uz sabrukšanas robežas, viens no bagātākajiem ASV štatiem – Kalifornija – prasa valdībai finansiālu palīdzību un bezdarbs sāk tuvoties Lielās depresijas līmenim, tad krīze ir pietiekami nopietna, lai ar laiku varētu sākt apšaubīt Vašingtonas spējas vienpersoniski ietekmēt pasaules notikumus. Jau tagad ASV armijai sāk pietrūkt ekonomikas un cilvēkresursu, lai tā efektīvi spētu darboties Afganistānā un Irākā vienlaicīgi. Tomēr par spīti šīm grūtībām pareģojumi par ASV spēka strauju samazināšanos ir pāragri.

Par primāro apdraudējumu ASV līderpozīcijām tiek uzskatīta Ķīna. Starptautiskais Kārnegī centrs (Carnegie Endowment for International Peace) 2008. gada vasarā nāca klajā ar amerikāņiem biedējošu pētījumu – Ķīnas ekonomika 2035. gadā sasniegs ASV līmeni, bet 2050. gadā tā jau būšot divreiz lielāka par ASV ekonomiku. Lielbritānijas politikas komentētājs Džons Grejs no Londonas Ekonomikas skolas (London School of Economics) ironizēja: “ Cik simboliski, ka Ķīnas astronauti dodas kosmosā, kamēr ASV valsts kases pārstāvji atrodas uz ceļiem.” [8] Pagāja laiks un globālā finanšu krīze skāra arī Ķīnu, padarot iepriekšējās attīstības prognozes par nederīgām. Pēdējās prognozes ir daudz negatīvākas un daudzi uzskata, ka Ķīnai draud lielākais bezdarbs kopš 1949.gada. [9]

“Iedzimtais” līderisms

Debates par ASV norietu nav nekas jauns. 70. gados Saūda Arābija guva milzīgus ienākumus no naftas, un daudzi uzskatīja to par nākotnes spēku. 80. gados Japāna uzsāka savu tehnoloģisko attīstību, izraisot debates par ASV pozīciju apdraudējumu. Tomēr nekas no iepriekš minētā reāli nespēja apstrīdēt Amerikas pozīcijas.

Pasaules finanšu krīze ir skārusi ikvienu lielvaru, tā īpaši apgrūtinot prognozes par ASV nākotnes lomu pasaulē. Tajā pašā laikā nevienam nevajadzētu būt šaubām par ASV nodomiem saglabāt savas vadošās pozīcijas. Kā imigrantu nācija Amerika ir balstījusies ne tik daudz uz kopējām asinīm, kā uz kopējām idejām un ideāliem. Individuālisma pieeja un ideja, ka konkurences apstākļos katram indivīdam pašam ir jāsasniedz maksimālais rezultāts, tiek mācīta bērniem skolās jau no agra vecuma. Jebkura politiķa priekšvēlēšanu kampaņā ir iekļautas atsauces uz Amerikas īpašo vēsturisko pozīciju pasaulē un to, ka ASV ir bezmaz Dieva dots uzdevums vadīt pasauli (Manifested destiny). Atliek tikai ieklausīties vienā no Republikāņu līdera Džona Makeina priekšvēlēšanu saukļiem: ”Mēs esam amerikāņi un mēs neslēpjamies no vēstures, mēs veidojam vēsturi”[10], lai saprastu, ka vismaz Amerikā neviens bez cīņas netaisās atdot savas superspēka pozīcijas.

_____________________________

[1] CIA World Fact Book, “Country Comparisons – GDP (purchasing power parity) ”, https://www.cia.gov/library/publications/the-world-factbook/rankorder/2001rank.html

[2] The Center for Arms Control and Non – Proliferation, “The FY 2009 Pentagon Spending Request – Global Military Spending”, http://www.armscontrolcenter.org/policy/…

[3] Fareed Zakaria, „The Post American world”, Norton & Company, 2008. p. 3.

[4] Paul Steinhauser , “Poll: More disapprove of Bush than any other president”, CNN Politics, http://www.cnn.com/2008/POLITICS/05/01/bush.poll/

[5] Howard Salter, “U.S. Image Abroad”, Foreign Policy in Focus, March 26, 2008, http://www.fpif.org/fpiftxt/5105

[6] James Gordon Meek, “First strike: 17 dead as Obama aims missiles at Pakistan-Afghanistan border, Taliban enclaves”, NY Daily News, http://www.nydailynews.com/news/..

[7] Polling report “USA Today/Gallup Poll”, http://www.pollingreport.com/prioriti.htm

[8] Paul Reynolds, “US superpower is shaken”, BBC news. October 1, 2008. www.bbc.com/world

[9] Joshua Kurlantzick, “How China Is Capitalizing on the Economic Crisis”, TIME, April 2, 2009, http://www.time.com/time/magazine/article/0,9171,1888987,00.html

[10] We never hide from history. We make history – angļu val.