Dialogi.lv, 12.12.2005

Кo nozīmē «labas latviešu un krievu valodas zināšanas»? Personāla daļās man pieklājīgi atbildēja, ka svarīga ir personība, nevis kategorija. Man neviens nevarēja sakarīgi atbildēt, kāda ir latviešu valodas atestācijas sistēma.

Tas bija sen, bet šo epizodi es iegaumēju uz visu mūžu. Tolaik darba meklējumos es apmeklēju darba biržu pat biežāk nekā nepieciešams. Ar darbu toreiz bija pavisam slikti. Pirms dažām dienām es biju nokārtojis latviešu valodas augstākās kategorijas eksāmenu. Man šķita, ka tagad jau nu gan man visi ceļi būs vaļā. Nekā nebija!

Inspektore man atrada… prusaku indētāja amatu Latvijas Valsts arhīvā. Taču, uzmanīgi izlasījusi sludinājumu, tūdaļ pat piebilda: «Visdrīzāk šeit jūs arī neņems darbā,» jo nepieciešams cilvēks, kurš «prastu latviešu valodu kā dzimto». Protams, ka es piezvanīju, bet man uzreiz atbildēja, ka tik atbildīgā darba vietā nepieciešamas «ļoti nopietnas valsts valodas zināšanas».

Pirms neilga laika ar mani notika vēl kas. Kādā visnotaļ cienījamā iestādē man nolēma atteikt, paziņojot, ka nepietiek valodas sertifikātu, kurā ierakstīta otrā kategorija («vidējā pakāpe»). Ja es būtu nokārtojis valodas eksāmenu, kas atbilst «augstākajai» kategorijai, tā būtu cita lieta. Ja jūs būtu redzējuši tā priekšnieka seju, kad es pie viņa ierados pēc divām nedēļām un uzrādīju sertifikātu par «augstāko pakāpi», kuru es saņēmu, godīgi nokārtojot eksāmenus savā pašvaldībā… Tomēr darbu man tik un tā nedeva, izdomāja citu iemeslu: «Pastrādājiet pie mums bez maksas pāris mēnešus.»

Apzinoties savas neauglīgās pūles atrast legālu peļņas avotu, es sāku rakstīt laikrakstiem. Var jau būt, ka es kļūtu par gangsteri, bet tā iznāca, ka man uzdāvināja rakstāmmašīnu. Tādēļ es sāku pierakstīt domas A4 formātā, iepriekš nodrošinājies ar papīra paku, lai iemācītos drukāt, izmantojot «aklo metodi». Man ļoti noderēja darba meklējumos iegūtais rūdījums.

Noteikumus diktē tirgus un… «blats»

Laiki mainās, un mēs beidzot sākam ievērot, ka diskriminācijai darba tirgū ir visdažādākās izpausmes. Reiz es pārskatīju sludinājumus Rīgas darba biržās. To vidū bija ļoti daudz diskriminējoša rakstura prasību. Lielākā daļa — diskriminācija vecuma ierobežojumu ziņā, pēc tam diskriminācija dzimuma jautājumu ziņā, starp citu, vienlīdzīgās attiecībās gan vīriešiem, gan sievietēm. Tikai dažos sludinājumos bija iekļautas diskriminējošas prasības attiecībā uz valodu.

Aptuveni tajā pašā laikā Artis Pabriks, kurš toreiz bija pētnieks, nevis ministrs, gatavoja savu pētījumu par etniskajām proporcijām un diskrimināciju Latvijā. Viņš apgalvoja, ka darba devēji meklē darbiniekus savu paziņu vidū, bet saskarsmes loku bieži vien nosaka dzimtā valoda, līdz ar to bieži vien iznāk, ka latvieši ņem darbā latviešus, bet krievu darba devēji — krievus. Es vēl piebilstu, ka krievi atbildīgā amatā labprātāk pieņem latvieti, nevis krievu. Tas ir labi zināms, un tas uzrādīts arī A. Pabrika veiktajos pētījumus, ka vairums ierēdņu ir latvieši. Tādēļ, ņemot vērā krievvalodīgā darba devēja viedokli, amatos, kur nepieciešama saskarsme ar ierēdņiem un inspektoriem, izdevīgāk ir iecelt latvieti, kā arī ir svarīgi, lai firmu viņu acīs pārstāvētu «savs» cilvēks.

Jaunā laika pazīme ir, ka darba devēji sākuši paaugstināt prasības kandidātiem uz darba vietu. Izņemot latviešu valodas zināšanas, tiek pieprasītas arī angļu vai citu svešvalodu prasmes. Tajā skaitā arī krievu valodas.

Lai saprastu, ko vēlas darba devējs, es mēģināju piezvanīt uz vairākām lielām kompānijām, kuras publicējušas darba sludinājumus. Piemēram, ko nozīmē «labas latviešu un krievu valodas zināšanas»? Par sliktu latviešu valodas prasmi var sodīt, uzsūtot valodas inspektoru, bet par sliktu krievu valodas prasmi neviens nesodīs. Līdz ar to jebkurā gadījumā būs daudz sarežģītāk konkurēt ar cilvēkiem, kuriem latviešu valoda ir dzimtā. Tas viss gan nav tik vienkārši, kā varētu šķist. Krievvalodīgie klienti nekur nav pazuduši. Tādēļ vēl arvien privātajās struktūrās ir pieprasītas krievu valodas zināšanas. Taču ne jau vienmēr kāds pārbauda pretendentu valodu zināšanu līmeni. Pieņemot darbā, pat kļūdām iesniegumā pievērš maz uzmanības.

Protams, prasības ir atkarīgas no profesijas prestiža. Viena no pieprasītākajām ir pārdevēja profesija. Pārdevēju trūkst. Tādēļ darba devēji nav pārāk stingri. Kādā tirdzniecības tīklā man stāstīja, ka cilvēku pieņem darbā pēc pārrunām. «Mēdz gadīties, ka jaunie cilvēki, kuri ierodas meklēt darbu, nevar atbildēt uz elementāriem jautājumiem: «kādu algu jūs vēlaties saņemt», «kāds darba grafiks jūs apmierinātu», jo nesaprot jautājumu, kas uzdots latviešu valodā,» — tā man pastāstīja personāla daļas priekšniece, kura lūdza neminēt kompānijas nosaukumu. «Ja mēs redzam, ka tas ir labs cilvēks, bet slikti prot valodu, mēs viņu pieņemam darbā, jo valodu viņš taču var iemācīties.» Pēc viņas teiktā var secināt: problēma ir, ka latviešu jaunatne neprot krievu valodu. Taču viņi prot angļu valodu, kas arī ir vajadzīga. Pats galvenais, lai pārdevējs prastu elementāras frāzes, kas nepieciešamas, lai apkalpotu klientu.

«Hansabankas» darba sludinājumos norādīts, ka kandidātam nepieciešamas «lieliskas latviešu, krievu un angļu valodas zināšanas». «Rodas problēmas ar latviešu jaunatni, kas neprot krievu valodu, kura savukārt nepieciešama amatos, kas saistīti ar klientu apkalpošanu,» — stāsta Laila Vīksne, «Hansabankas» personāla administrēšanas nodaļas vadītāja. «Parasti ierodas krievu jaunatne, kura prot trīs valodas. Viņiem nav nekādu problēmu ar latviešu valodas prasmi, viņi prot arī angļu valodu.»

Mans draugs strādā par menedžeri amerikāņu kompānijā, kas nodarbojas ar celtniecības ķīmiju. Es piezvanīju viņam uz Bostonu. «Latvijā ir kaut kāda Polijas menedžeru virskundzība. Es mēģināju iekārtoties darbā Latvijas kompānijās. Vienā man teica, ka manas angļu valodas zināšanas it kā nav pietiekami labas. Taču pašlaik es strādāju amerikāņu firmā, kur mans valodas prasmes līmenis visus apmierina. Šeit es esmu kompānijas galvenais tehnologs. Tajā vietā, uz kuru es pretendēju Latvijā, pieņēma menedžeri no Polijas. Viņš taču arī nebija beidzis Hārvardu, cilvēks ar parastu universitātes izglītību — nebūt ne sliktāks, ne labāks par jebkuru no mums. Citā kompānijā, mani ilgi vazāja aiz deguna, pirms atteica. Domāju, ka viņi gribēja kukuli.»

Prasības ir ļoti miglainas

Praktiski es nesastapu sludinājumus, kuros tiktu norādīts konkrēts valodas prasmes līmenis. Šeit darba devējam ir ārkārtīgi plašas iespējas manipulēt. Ļoti bieži atteikumi nav motivēti, pretendentu pat neuzaicina uz pārrunām. Pats par sevi saprotams, ja kvalifikācijas līmenis atbilst konkursa noteikumiem, tad, visticamāk, jūs esat noraidīts vecuma, dzimuma vai arī valodas dēļ. Tā kā jums par to nepaziņo, tad likumība it kā tiek saglabāta.

Kas ir rakstīts sludinājumos? Piemēram, var pieprasīt labu, izcilu vai teicamu valodas prasmes līmeni. Tā darīts portālā e-darbs — aizpildot sludinājuma veidlapu, darba devējs var izvēlēties jebkuru no trim iespējām. Vietās, kur personāla daļu vada latvieši, man pieklājīgi atbildēja, ka svarīga ir personība, nevis kategorija, ka valodas prasmes viņi pārbaudot pārrunu laikā. Ar krievvalodīgajiem priekšniekiem saruna noritēja samērā rupji, sarunas laikā man atkal un atkal lika iepazīstināt ar sevi, cenšoties izdarīt spiedienu un vadīt sarunu no spēka pozīcijām. Tāpat kā latviešu kolēģi viņi nevarēja sakarīgi atbildēt, kāda ir latviešu valodas atestācijas sistēma. Visiem kopīga ir pilnīga likumu nezināšana, kā arī atklāta to ignorēšana. «Mums nav svarīgi, kāda kategorija tur ir,» — man atbildēja tajā pašā krievvalodīgajā firmā — «galvenais, lai cilvēks pilnībā prastu valodu.» Taču sertifikācijas sistēmā nemaz nav tāda jēdziena! Likumā par valsts valodu nevienā specialitātē nav pieprasīta valodas prašana pilnībā. Valodas prasmes, kuras nepieciešamas pretendentiem uz to vai citu darbu, ir minētas arī likumdošanas aktos (Ministru kabineta noteikumi nr.296), bet darba devējiem par tiem nekas nav zināms. Tādēļ jēdzienus «labi», «izcili» un «teicami» katrs interpretē patvaļīgi — atkarībā no situācijas, izpratnes un garastāvokļa.

Droši vien nevar teikt, ka aiz katra tāda nekonkrēta sludinājuma slēptos ļauns nodoms. Tomēr šādi spēles noteikumi darba devējiem sniedz pilnīgu brīvību, lai veiktu manipulācijas. Var pateikt, ka zināšanas «nav pietiekami labas», «labas, bet nav izcilas» utt. Ironija slēpjas faktā, ka pat latvietis, nokārtojot valsts eksāmenu latviešu valodā un literatūrā, lai iestātos augstskolas dienas nodaļā, var saņemt, piemēram, D pakāpi, kas atbilst «otrajai kategorijai». Krievvalodīgajam tas nozīmē, ka viņš valodu prot vidējā līmenī un nevar strādāt par juristu, ja tikai vēlāk nemācās latviešu plūsmā. Latvietim parasti tas neko nenozīmē…

Daudz rupjākas izskatās prasības par svešvalodu zināšanām. Piemēram, arī angļu valodā ir pieņemta gradācija: pre-intermediate, intermediate, advanced, native. Taču Latvijas likumos svešvalodu zināšanas vispār netiek reglamentētas. Kas ir labi un kas ir slikti — var skaidrot, kā vien ienāk prātā. Ja kandidāts nav iepaticies un atteikumam nav citu iemeslu, var paziņot, ka valodas zināšanas nav «pietiekamas». Kādā mērā tās vajadzīgas — tas jau ir retorisks jautājums. Sludinājumi, ka vajadzīgas angļu valodas zināšanas, sastopami daudz biežāk nekā ārzemnieki.

Subjektīva pieeja sastopama visās jomas, kas saistītas ar kandidātu atlasi. Piemēram, grāmatvedim vai datoroperatoram augstākā izglītība nav nepieciešama. Taču darba sludinājumos var sastapt tamlīdzīgas prasības. Šajos gadījumos parasti nav runas par diskrimināciju, bet kaut ko līdzīgu, jo tās ir paaugstinātas prasības pret kandidātu.

Publikācija tapusi Nacionālās iecietības veicināšanas programmas ietvaros.