Raksts

Subjektīvas pārdomas par vadžiem, kas lūzt


Datums:
17. maijs, 2004


Foto: Didzis

Es negribu izklausīties kā hokeja fans, kas pamāca spēlētājus televizora ekrānā, tomēr – lai nu ko, bet to, kādu reakciju varētu izraisīt doma, ka nepilsoņiem jākļūst par latviešiem, varēja viegli paredzēt. No visiem to ir velti prasīt, bet no politiķiem gan var.

Medijos vairākkārt ir izskanējis apgalvojums, ka protesta akcijas pret skolu reformu un komentāri, kas tai veltīti, iezīmē sabiedrības polarizēšanos un uzskatu radikalizāciju. Tiek pat runāts par to, ka ir iespējami asiņaini etniskie konflikti un piesaukta Dienvidslāvija (ja nemaldos, pirmais šo salīdzinājumu izdara V. Putins), lai gan parasti tam visam komplektā pievienota atziņa, ka baltiešiem jau nu gan nav vardarbīgu konfliktu tradīcijas (te jāpiebilst, ka šī atruna neizklausās īpaši nomierinoša, jo, pirmkārt, tas, kā kaut kas ir noticis pagātnē, nekādas garantijas nākotnei nedod, un otrkārt, 20. gadsimta vēsture, sākot jau ar 1905. gadu, liecina, ka vardarbīgus paņēmienus konfliktu risināšanā mēdz izmantot arī Latvijas iedzīvotāji). Klausoties un lasot politiķu izteikumus, vērojot skolēnu mītiņus, patiešām rodas sajūta, ka kaut kas notiek un saspīlējums sabiedrībā pieaug.

Izjūtām politiskajos procesos ir gana liela nozīme, un nodalīt “īstu” saspīlējumu no saspīlējuma izjūtas nav nemaz tik viegli. Tomēr izjūtas ir subjektīvas, un tās pirmām kārtām liecina par to, kas notiek cilvēka apziņā, un tikai pēc tam par sabiedrību kopumā. Lasot skolotāja Vladislava Rafaļska apgalvojumu, ka “Latvija ir Krievijas nepateicīgais bērns” (Čas, 2004. gada 10. februāris), vai Miķeļa Ašmaņa domu, ka “tieši ar 1946. ‘okupācijas’ gadu sākas Latvijas zinātne”, jo tad tiek izveidota Zinātņu akadēmija (Čas, 2004. gada 11. maijs), gribas piktoties, jo abos izteikumos jūtama augstprātīga attieksme pret latviešu kultūru un tie balstās kļūdainos pieņēmumos par to, kā šī kultūra ir veidojusies. Tomēr līdzās aizkaitinājumam varu piefiksēt arī zināmu pārsteigumu, un, ja man jādomā, kas mani šajos apgalvojumos pārsteidz, tad tas ir fakts, ka tādi vispār 2004. gadā tiek izteikti. Pārsteigums patiesi ir subjektīva parādība, jo atkarīgs no tā, ko cilvēks sagaida un ko zina. Vieni jūtas pārsteigti, ja viņiem piedāvā uzkost sienāžus, citi ne, vieni nevar iedomāties, kā var ticēt, ka dievam ir tūkstoš galvu, citiem tas šķiet pilnīgi normāli. Ja es domāju, ka sen jau ir pamatlīnijās noskaidrots, kādā ziņā Krievija ir ietekmējusi Latvijas valstiskumu vai kultūras dzīvi un kādā ziņā nav, tad mani pārsteidz tas, ka senāk dzirdēti mīti atkal uzrodas. Ja es visu laiku apzinos, ka priekšstati par Latviju kā mazo brāli, likumīgo bērnu vai bastardu nekur nav pazuduši, tad šādi izteikumi mani nepārsteigs. Turklāt būtiski ir ievērot, ka pirmajā gadījumā es varētu arī nonākt pie secinājuma, ka krievu šovinisms pieaug – tas būtu iespējams, ja uzskatu, ka tāds kaut kad ir pazudis, lai gan pie vainas varētu būt tikai nezināšana.

Tāpat arī par saspīlējumu – tas, ka notiek demonstrācijas un politiķi laiku pa laikam piemin Dienvidslāviju, var nozīmēt gan saspīlējuma pieaugumu, gan arī to, ka vienas sabiedrības daļas pastāvīgā neapmierinātība ar notiekošo sāk izpausties citā veidā. Protams, parastās metaforas, ko izmanto politiķi un politikas komentētāji, ir vadzis, kas lūzt, vai šķidrums, kas plūst pāri trauka malām. Bet atkal gribu piebilst, ka šīs metaforas balstās uz pieņēmu, kas var izrādīties patiess, bet var arī būt aplams. Proti, runa ir par pieņēmu, ka cilvēki iziet ielās vai runā atklāti tikai tad, kad vairs nevar izturēt dusmas un aizvainojumu. Mītiņi šajā izpratnē ir noteikta pakāpe saspīlējuma progresā. Tātad pirmā reakcija uz netaisnību vai aizvainojumu ir klusēt vai lamāt valdību pie pusdienu galda, pēc tam, kad dusmas pieaug, cilvēki iziet ielās, bet, ja kaut kādu iemeslu dēļ viņi paliek vēl neapmierinātāki, tad sākas grautiņi. Pirmkārt, šāds scenārijs diez vai ir likumsakarība, otrkārt, tas balstās uz izpratni par sabiedrību kā principiāli nedemokrātisku veidojumu. Demokrātiskā sabiedrībā mītiņš var būt uzskatu izpaušanas veids, kas var būt saistīts ar neapmierinātību, bet nav obligāti pierādījums tam, ka neapmierinātība ir sasniegusi kaut kādu kritisko punktu. Tikpat labi fakts, ka nelatvieši mēdz pulcēties, lai paustu savu viedokli, var liecināt par demokrātijas nostiprināšanos Latvijā un drošības izjūtu nelatviešu vidū. Šādā gadījumā uzlūkot mītiņus kā etnisko attiecību eskalācijas pierādījumu un mēģināt panākt, lai šādi mītiņi nenotiktu un nelatvieši kaut kā saplūstu ar latviešu masām un neizceltos, manuprāt, ir absurdi, ja mērķis ir radīt demokrātisku sabiedrību. Bet tikpat aplami ir draudēt un norādīt uz notiekošo kā pierādījumu gaidāmajai asinspirtij.

Es neņemos pateikt, kura no versijām ir pareizā. Jebkurā gadījumā, šis teksts var būt tikai izteikums kopīgā sarunā, nekas vairāk. Mani vienīgi nīgru dara tas, ka vienalga, vai runājam par saspīlējuma pieaugumu vai jauniem veidiem, kā Latvijas iedzīvotāji izpauž savus viedokļus, nākas konstatēt, ka uzskatu līmenī vismaz daļā sabiedrības, šķiet, nekas nav mainījies. Vienalga, vai Vladislavs Rafaļskis ir nesen atklājis Krievijas maternālo saiti ar Latviju vai glabā šo atziņu jau ilgus gadus, doma ir pazīstama jau ļoti sen – cik par to gan nav runāts, un tomēr ik pa laikam nākas konstatēt, ka viss palicis pa vecam.

Šajā ziņā klasiska ilustrācija ir Argumenti i fakti lasāmā intervija ar prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Tā tika publicēta šīs avīzes starptautiskā izdevuma maija numurā. Krievu prese tai pievērsa diezgan lielu uzmanību, piemēram, Vesti segodņa pārpublicēja visu interviju (2004. gada 13. maijs) un Čas nodrukāja Jāņa Jurkāna vēstules veidā rakstīto komentāru (2004. gada 14. maijs). Arī latviešu avīzēs tai bija veltīti vairāki raksti, piemēram, Dienā bija apkopoti dažādi viedokļi par to, kā prezidente lieto vārdu “latvietis” un Latvijas avīzē bija gan pārtulkoti pāris fragmenti no šīs intervijas, gan nākamajā dienā publicēti lasītāju komentāri par prezidentes teikto (2004. gada 14. un 15. maijs).

Patiesībā visi šie raksti uzdzina nomācošu deja vu sajūtu – gan intervijas jautājumi, gan prezidentes atbildes, gan J. Jurkāna, gan lasītāju komentāri. Uzmanības centrā bija prezidentes izteikums par nepilsoņiem, ka “viņiem ir jāpieņem, ka šī ir neatkarīga valsts, un jākļūst par latviešiem – krievu izcelsmes, bet latviešiem. Ja viņi grib būt krievi, lai brauc uz Krieviju” (citēts no Dienas). J. Jurkāns šo teikumu tulkoja kā prasību atteikties no nacionalitātes, nomainīt esošo nacionālo piederību pret latvisko, un viņš, protams, nebija vienīgais. Pats laikraksts Argumenti i fakti kā virsrakstu izcēla frāzi, kura intervijā nemaz neparādījās: “Mēs gribam krievus padarīt par latviešiem”. Bija arī latvieši, kas tieši tā prezidentes domu saprata, un viena no Latvijas avīzes lasītājām iebilda, ka krievvalodīgos Latvijas iedzīvotājus sauc par latviešiem, jo viņi tādi nav: “Tas mani pazemo un apvaino, jo pilsonība ir viena lieta, taču tautība ir svēta.” Prezidentes pārstāve Aiva Rozenberga šo interpretāciju komentēja ar vārdiem: “Tā nav etniska piederība, bet valsts nozīmes piederība. Jautājums, kādas ir intereses to interpretēt citādi” (Diena, 2004. gada 15. maijs).

Pats par sevi saprotams, vai ne? Latviešu valodas īpatnības un tamlīdzīgi. Ir politiķi, kuriem ir izdevīgi saprast prezidentes apgalvojumu kā aicinājumu ar varu asimilēt nelatviešus. Un tas viss tā varētu būt. J. Jurkāns pārmeta prezidentei – ja žurnālists ir pārpratis vai sagrozījis teikto, kāpēc viņa nav sniegusi paziņojumu, bet es varu arī saprast, kāpēc. Pirmkārt, neba jau prezidentei jākomentē savas intervijas, otrkārt, nu, cik var atkārtot vienu un to pašu. Bet ja tā, tad rodas problēma, ko darīt tālāk. Tu skaidro, skaidro, kāpēc pilsonība nepienākas visiem, kas Latvijā dzimuši, bet neviens neklausās. Droši vien pienāk mirklis, kad vienkārši apnīk skaidrot un argumentēt. Un tas ir bīstams mirklis, jo var rasties kārdinājums izskriet no sarunu telpas un aizcirst durvis, sak, “Es pateicu, ko domāju, – ja nepielec, paši vainīgi.” Un var būt arī trakāk – uznāk vēlēšanas sarunu biedram vienkārši kraut pa ģīmi.

No vienas puses, laba risinājuma šādām situācijām nav, vienlaicīgi, atbilde uz jautājumu, ko darīt, ir veca kā pasaule – jāmēģina otru cilvēku saprast, iedomāties sevi viņa vietā un tad atklāt vienošanās iespējamības laukus un totālo atšķirību tukšumus. Protams, vieglāk pateikt nekā izdarīt. Manuprāt, no visiem cilvēkiem šādu pieeju ir velti prasīt, bet no politiķiem gan var. Un tieši tāpēc V. Vīķes-Freibergas izteikums, manuprāt, raksturo savdabīgo strupceļu, kur, šķiet, esam nonākuši. Es negribu izklausīties kā hokeja fans, kas pamāca spēlētājus televizora ekrānā, tomēr – manuprāt, lai nu ko, bet to, kādu reakciju varētu izraisīt doma, ka nepilsoņiem jākļūst par latviešiem, varēja viegli paredzēt. Nav grūti atklāt, ka nelatvieši neuzticas latviešu politiķu apgalvojumiem, ka viņi nemēģina krieviski runājušos asimilēt. Pieņēmums, ka, iemācoties latviešu valodu, krievi kaut kā aizmirsīs dzimto, arī nav reti sastopams, šoreiz gan latviešu vidū. Un ja to apzinās, tad ir divas iespējas – vai nu tu saki, ko domā, jo uzskati, ka tev ir taisnība un otrs tevi sapratīs, ja gribēs, vai arī nesaki, jo zini, ka tevi pārpratīs un, ja nepārpratīs, tad izmantos. Atliek izvēlēties.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!