Foto: A. Jansons © AFI
Valsts savu pienākumu ir izpildījusi, samaksājot algu vispārizglītojošo skolu pedagogiem. Skolu uzturēšana ir pašvaldību pienākums, taču nevienā likumā nav noteikts, kam skolā jābūt nopirktam par pašvaldības naudu. Un vecāki, kas par bērnu “bezmaksas” izglītošanu samaksājuši jau ar nodokļiem, ver makus vaļā, lai uzlabotu mācību apstākļus konkrētajā skolā.
Bezmaksas izglītība!? Ar izbrīnu, neizpratni, sašutumu visdažādākajās intonācijās atskan šis vārds no to pedagogu un skolēnu vecāku mutes, kuriem tiek jautāts par skolu finansēšanu. Ja izspēlē tādu kā datorspēli, izceļojot cauri valsts un pašvaldības finansējuma labirintiem divās atšķirīgās skolās — mazā Valgundes pagasta Kalnciema vidusskolā un galvaspilsētas 2.vidusskolā ar vairāk nekā tūkstoti skolēnu, emocijas kļūst izprotamas. Izglītības likumā teiktais, ka maksu par obligātās un vidējās izglītības ieguvi sedz valsts un pašvaldības, kļūst kaut kas līdzīgs datorspēles noteikumiem, ar kuriem nodrošina tikai vajadzīgāko — četras skolas sienas ar jumtu virs galvas, strādājošo darba samaksu, nedaudz grāmatu. Un neatrast šajos spēles noteikumos punktu, kas noteiktu, cik daudz valstij un pašvaldībām būtu jāatvēl bērnu skološanai un ko īsti tām jānodrošina. Tādēļ, ja vecāki šo datorspēli grib turpināt, tas ir, izremontēt klases, nopirkt jaunas kartes un enciklopēdijas, audio un videoierakstus, viņiem gribot negribot jāpieņem citi noteikumi.
Stundas pašu krāsotās klasēs
Kalnciema vidusskolas direktorei Gintai Avotiņai nav grūti uzņemties gides lomu, vadājot pa skolu un stāstot par tās naudas lietām — tajā mācās tikai 333 bērni. Vispirms viņa parāda kasi, ko veido valsts atvēlētā nauda. Pērn tajā bija 105 800 lati skolotāju algām, šogad līdz 1.oktobrim darba samaksai saņemti 73 931 lats. Vēl no valsts budžeta katram skolēnam pārskaitīts Ls 1,68 jaunu mācību grāmatu iegādei, kopā tieši 561 lats. Tas arī ir viss, ko Kalnciema vidusskolas bērni saņem no valsts.
Tā kā ar valsts naudu bibliotēkas bagātināšanai nepietiek, Valgundes pagasta padome nolēmusi grāmatām atlicināt vēl 436 latus un arī skolas attīstības fonds — 356 latus. Pēdējo naudas summu kā “cūciņā” sakrājuši paši skolēni, par katru ikdienā izmantoto mācību grāmatu maksājot 20 santīmus gadā. Par spīti tam, nu jau divus gadus vecākiem tiekot lūgts nopirkt svešvalodas un vēl kāda mācību priekšmeta grāmatu.
Kalnciema vidusskolā mācās bērni no vairākām pašvaldībām, kas savstarpēji vienojušās par katra skolēna izglītošanu maksāt Ls10,50 mēnesī jeb 126 latus gadā. Šogad pašvaldības Kalnciema vidusskolai pārskaitījušas 40 807 latus. Vairāk nekā puse — 25 tūkstoši latu — uzreiz atlikti 14 skolas tehnisko darbinieku (kurinātāji, apkopēji, internāta nakts aukles) algām. Velkot ar pildspalvu pa skolas gada tāmes lapu, G.Avotiņa vēl lielākos tēriņus atrod iepretim vārdiem “malka” (2000 lati), “telefons” (850 lati) un “internets” (800 lati).
Stāstot par skolas sasparošanos kapitālajiem remontiem, direktore atrauj galvu no rēķiniem un ar prieku uzsver: šogad tiem izmantoti 9300 lati. Pārmaiņas piedzīvojusi ēdnīca, sporta un svinību zāles. “Katru gadu par pašvaldības naudu kaut ko izremontējam — aktu zālē nomainām izpuvušo grīdu, sporta zālei jaunus logus ieliekam,” ar gandarījumu stāsta skolas direktore. Turklāt pēdējo trīs gadu laikā pa 700—800 latiem atlikti, lai kādā kabinetā nomainītu solus un krēslus.
Vienīgais, kam ar doto naudu vairs nepietiek, ir klašu skaistumkopšana. “Vēl pirms trīs gadiem no vecākiem neprasījām ne santīma, taču pagājušajā gadā pirmo reizi brīdinājām: ja vēlas izremontētas klašu telpas, par to jāparūpējas pašu spēkiem,” skaidro G.Avotiņa. Vecāki šo ziņu uztvēruši saprotoši. Vieni sagādājuši krāsu grīdai, citi sapulcējušies, lai paplašinātu kabinetu un izlīmētu tapetes. Kad G.Avotiņa ieved šādā vecāku pašu izremontētā kabinetā, redzams, ka izmantoti visvienkāršākie materiāli. “Te strādāja mans tētis,” kautrīgi, tomēr lepni nočukst sākumskolas skolniece.
“Ilgus gadus iestājos pret vecāku ziedojumiem. Ja ir bezmaksas izglītība, tad vismaz obligātā izglītība jānodrošina,” skaidro G.Avotiņa. Taču pērn nodibināts skolas atbalsta fonds ar 17 biedriem, kuri fondā iemaksājot piecus latus gadā. Pašlaik pabailīgi tiekot apspriesta ideja lūgt katra skolēna ģimenei ziedot skolai vienu latu mēnesī. Direktore sola, ka fondā nauda būs ieskaitāma noteiktiem mērķiem, piemēram, sporta inventāra, uzziņu literatūras iegādei vai atpūtas stūrīša iekārtošanai. “Nevajag to uztvert kā skolas prasību,” tā kā taisnojas skolas direktore. Tomēr viņa esot sākusi domāt, ka vecākiem jājūt līdzatbildība par savu bērnu skološanu.
Bezmaksas nav nekas
Arī Rīgas 2.vidusskola, kurā skolēnu skaits ir trīs reizes lielāks nekā Kalnciema vidusskolā, vecāku ziedojumi ir jaunākā skolas vēstures daļa.
Valsts finansējums Rīgas 2.vidusskolas skolotāju algām ir 155 845 lati gadā, bibliotēkai no valsts budžeta atvēlēti 2322 lati, ko papildina Rīgas pašvaldības dotie 1523 lati. Tā, noklājis galdu ar atskaitēm, stāsta skolas direktors Valdis Jēkabsons. Sākumskolas un pamatskolas bērni skolas bibliotēkā saņemot 80% vajadzīgo grāmatu, vidusskolēni mācību literatūru paši gādājot. “Jā, ir gadījumi, kad vecākiem nav naudas, par ko pirkt grāmatu,” atzīst direktors, taču skolas sociālais pedagogs kopā ar klases audzinātāju izlemjot, kuram no audzēkņiem piešķirt skolas grāmatas.
No pašvaldības skola viena bērna skološanai saņemot 99 latus gadā un kopīgais pašvaldības finansējums šogad esot 99 279 lati. Pēdējo gadu laikā gan pašvaldība esot bijusi ļoti vēlīga — vispirms par 16 400 latiem remontēts jumts un ieejas durvis, pērn 44 tūkstoši latu piešķirti aktu zāles un vairāku telpu rekonstrukcijai, šogad vēl 38 tūkstoši bibliotēkas iekārtošanai. Jautāts par 99 279 latu izmantojumu, V.Jēkabsons piemin 30 skolas tehnisko darbinieku algas, komunālos izdevumus un mēbeles. Pagājušais gads esot bijis pirmais, kad aptuveni tūkstotis latu no pašvaldības dotās naudas atvēlēts jaunu solu un krēslu iegādei. Šogad šiem mērķiem izmantoti 4100 lati. Par šo divu gadu naudu trīs klašu telpām nopirktas jaunas mēbeles. Četriem kabinetiem soli un krēsli nopirkti par vecāku ziedoto naudu.
Atskaitēs par ziedojumu izmantojumu direktors ir daudz precīzāks. Kā pa kāpnēm kāpdams, viņš skaita katras klases vecāku dotās naudas summas, līdz nokļūst līdz kopējai ziedojumu summai klašu remontiem — 1357,85 lati. Solu un krēslu iegādei vecāki piešķīruši 1970,06 latus, apsarga darba samaksai — 1413 latus. Saskaitot visu kopā, sarēķinām, ka vecāki skolai gada laikā ziedojuši 6267,45 latus, kas ir aptuveni 14 reizes vairāk nekā Kalnciema vidusskolas atbalsta fondā ieskaitītā nauda. Vecāki savus ziedojumus pārskaitot uz Rīgas 2.vidusskolas bankas kontu, ko apsaimniekojot Rīgas pilsētas skolu valdes Ziemeļu rajona grāmatvedība. “Manuprāt, nekas nav bezmaksas,” nosmaida V.Jēkabsons.
Naudu nežēlo, bet tās hroniski pietrūkst
Maksājot nodokļus, pieaugušie jau ir samaksājuši par savu un citu bērnu izglītošanu, atzīst Izglītības un zinātnes ministrijas Finansu departamenta direktore Jautrīte Fortiņa. Tiesa gan, neviens neesot rēķinājis, cik procenti no katra nodokļu maksātāja naudas veido izglītības budžetu. Zināms tikai, ka izglītībai atvēlēts 5,4% no iekšzemes kopprodukta.
No šā gada valsts naudas tiešā veidā, nemetot līkumus caur īpašām izglītības programmām, uz vispārizglītojošām skolām vispirms pārskaitīti 120 miljoni, kas ir mērķdotācijas skolotāju algām. Ar šī gada valsts budžeta likumu nolemts, ka no 91 miljonu lielās izglītības naudas grāmatu iegādei atvēlami tikai 565 300 lati – tātad Ls 1,68 jeb aptuveni viena trešdaļa grāmatas katram skolēnam. Samaksājot vispārizglītojošo skolu pedagogiem algu, valsts savu pienākumu ir izpildījusi, atsaucoties uz Izglītības likumu, uzsver J.Fortiņa. Skolu uzturēšana ir pašvaldību pienākums.
No pašvaldību budžeta naudas izglītībai tiek tērēts vidēji 49,6%, liecina Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta pērn veiktais pētījums. Pašvaldību izdevumi rajonos uz vienu izglītojamo svārstās starp 75 latiem (Krāslavas rajons) un 115 latiem (Kuldīgas rajons).
Piemēram, Rīgas pilsētas skolu kopējais šā gada budžets ir 66 miljoni, no kuriem tikai 27,7 miljoni ir valsts dotā nauda. “Nauda izglītībai netiek žēlota, tomēr tik un tā ar to skolu uzturēšanai nepietiek,” pārliecināta Pašvaldību savienības Izglītības un kultūras komitejas priekšsēdētāja Ligita Gintere. Grūti esot atlicināt naudu remontdarbiem, mēbelēm, mācību līdzekļiem un grāmatām. Tādēļ pašvaldību darbinieki aizvien iecietīgāk lūkojas uz mēģinājumiem vecākus iesaistīt skolu uzturēšanā, aizmirstot jēdzienu “bezmaksas izglītība”. “Ja skola apņemas iztikt par valsts un pašvaldības doto naudu, tā var izdzīvot. Taču ne attīstīties,” saka L.Gintere. Tā kā pašvaldības nav atradušas izeju no šīs situācijas, aizvien vairāk veidojoties skolu atbalsta fondi. Rīgas domes Izglītības, jaunatnes un sporta departamentā gan aizrāda, ka diemžēl likumdošanā nav nekādu norāžu, kam skolā jābūt nopirktam par pašvaldības naudu. Šī iemesla dēļ departamenta ļaudis lūdz vecākiem izpētīt, kam patiesi vajadzīgs ziedojums.
“Lai remontētu klases, nomainītu aizvēsturiskos solus, nopirktu modernus mācību līdzekļus, skolai naudas nav,” atbild Rīgas 2.vidusskolas Skolas padomes priekšsēdētājs Aldis Eversons. Sāji novīpsnājis par vārdu «bezmaksas», viņš pacietīgi stāsta – ja valsts neuzlabo mācību apstākļus, tas jādara vecākiem. Eversonu ģimene, kuras bērni mācās 4. un 6.klasē, atlicinot naudu apsarga algošanai skolā.
“Kaut vai no sava bezdarbnieka pabalsta noglabāšu latu, ko ziedot skolai,” sola Kalnciema vidusskolas divu skolēnu mamma Dzintra Zaharova. Pēc viņas pārliecības, vecākiem esot pienākums piedalīties skolu līdzfinansēšanā. Izpētījusi, ka skolai nav naudas jauna sporta inventāra pirkumiem, viņa apņēmusies ziedot savu latu slēpju iegādei. Lai bērni ziemā varētu slēpot Valgundes pagasta mežos.