Foto: Jan Tik
Mēs esam kā strausi. Mēs negribam saprast, ka mums arī būs vajadzīgi imigranti.
Diskusiju vada Daina Jāņkalne, žurnāliste
Keep out
Foto – Jan Tik, licence
Politiskajās diskusijās par imigrāciju dominē jautājums, vai Latvijai ir vai nav nepieciešams darbaspēks no tā sauktajām trešajām (ārpus Eiropas Savienības) valstīm. Šis jautājuma uzstādījums šķietami ignorē faktu, ka Latvijā jau šobrīd dzīvo imigranti, kurus vajadzētu iedrošināt būt aktīviem iedzīvotājiem, un par kuru integrāciju ir jādomā. Konferencē “Mācāmies uzņemt: imigrantu integrācija Latvijā un Polijā” Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS aicināja ekspertus diskutēt par pašreizējo situāciju ar imigrantu integrāciju Latvijā un iemesliem, kāpēc valstij nav imigrantu integrācijas politika. Diskusijā piedalījās Ilze Pētersone, premjerministra padomniece ES jautājumos, Ilona Kiukucāne, Latvijas Darba devēju konfederācijas izglītības un nodarbinātības eksperte, Anitra Plūme, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes juridiskās nodaļas juriste, Nils Muižnieks, Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta direktors, un Evita Kirilova, Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta vadītāja vietniece.
Vai kāds ir formulējis Latvijas valsts ilgtermiņa vīziju attiecībā uz imigrācijas politiku?
Ilze Pētersone: Mums ir migrācijas politika, ko nosaka esošais likumdošanas ietvars. Šī politika varbūt nav tik atklāta un uz imigrantiem orientēta, bet viņa ir. Tā tika izveidota deviņdesmito gadu vidū un turpina attīstīties, un noteikti nav pretrunā ar mūsu starptautiskajām saistībām. Jautājums par to, vai mums ir vīzija, kāda būs Latvijas migrācijas politika pēc pieciem, desmit gadiem, ir jāskata kontekstā ar diskusijām, kas pašreiz notiek Eiropas Savienībā. Šobrīd notiek darbs pie jaunu ietvara dokumentu izstrādes ES, pie jaunu principu par vienotas migrācijas vadības sistēmas izveides. Tāpēc mēs nevaram atrauti runāt tikai par to, vai Latvijai ir kāda vīzija. Protams, mums ir jāņem vērā Latvijas darba tirgus īpatnības un nepieciešamības, bet ne tikai, jo Latvija ir daļa no ES un mums ir vienots darba tirgus.
Ilona Kiukucāne: Mēs nevaram gaidīt kopīgos ES likumus, jo mums likumi ir jāveido šeit. Pirms trim gadiem valdība pieņēma lēmumu veidot koncepciju par migrācijas politiku. Divus gadus šī koncepcija tika gatavota, pēc tam trīs reizes valdībā noraidīta, un beigās tā nomira dabīgā nāvē. Tika pieņemti atsevišķi dokumenti, kas atviegloja darbaspēka uzņemšanu no trešajām valstīm. Bet politiski neviens nebija gatavs teikt, ka mums ir kaut kāds politisks uzstādījums. Dienas Biznesā aptuveni pirms gada parādījās virsraksts “Viesstrādnieki pārpludina Latviju”. Mēs runājam par četriem tūkstošiem izsniegto darba atļauju [2007.] gada laikā, un, ja salīdzinām ar tiem desmitiem tūkstošu cilvēku, kas izbrauc no Latvijas… Ja gribam nodrošināt to, ka Latvijā ir, kas strādā, ka darba vietu skaits nesamazinās, ka tiek nodrošināta uzņēmumu attīstība, tad mums tomēr ir nepieciešams kaut kāds valsts atbalsts uzņēmējdarbības videi, lai arī šobrīd, kad vairākkārt pieaugušas darbaspēka un arī citas izmaksas Latvijā, darba vietu skaits nesamazinātos. Tas nozīmē, ka mēs nevaram skatīt jautājumu par viesstrādniekiem atrauti no darba tirgus kopējās situācijas Latvijā.
Viens aspekts ir ekonomiskais, bet otrs aspekts — emocionālais un politiskais. Latvijā valda bailes no vārdiem “migrācija” un “imigrants”. Vai nav dīvaini, ka mēs nemaz nezinām, cik mums imigrantu ir, kāda ir viņu sociālā situācija, un tamlīdzīgi? Mēs neko par viņiem nezinām, bet no viņiem baidāmies gan.
Anitra Plūme: Ļoti daudzi darba devēji pieņem darbiniekus uz laiku līdz vienam gadam. Par kādu integrāciju mēs varam runāt, ja šis darbinieks tiek uzaicināts uz trīs mēnešiem? Turklāt šajā laikā viņš tiek intensīvi nodarbināts. Pa kuru laiku tad viņš mācīsies valodu, ja visa diena viņam ir jāpavada būvē? Tas pats attiecas uz tiem, kas strādā sešu mēnešus — viņi parasti ir ieinteresēti pēc tam izbraukt no Latvijas. Ja tiešām darba devējs vēlas, lai šis cilvēks uzturas valstī ilgāku laiku, tikai tad mēs varam runāt par kādu integrāciju, par valodu kursiem. Pretējā gadījumā tā būtu lieka resursu tērēšana.
Kiukucāne: Šībrīža situācija Latvijā ir ļoti mainīga un neviens darba devējs nevar garantēt, ka uzņēmums strādās Latvijā arī pēc diviem gadiem. Tāpēc arī ir šī situācija, ka darba izsaukums tiek formēts uz īsu laiku.
Kā tas izskatās no cilvēktiesību viedokļa — mēs tikko būtībā pateicām, ka mēs imigrantus ekspluatējam, jo viņus uzaicinām uz laiku, tad intensīvi nodarbinām, bet pēc trim mēnešiem gribam, lai viņi aizbrauc.
Nils Muižnieks: Tāpēc pretdiskriminācijas normas ir tik ārkārtīgi būtiskas un tāpēc arī ir tik ārkārtīgi svarīgi regulēt, lai būtu legāli imigranti, nevis spiediens nelegālai imigrācijai. Pieredze parāda — kur nav atļauts legāli ievest darbaspēku, tur tas notiek nelegāli.
Kas mani mazliet mulsina no iepriekšteiktā — visur Eiropā ir diskusijas par to, ka ir imigrācija un būs vēl vairāk imigrācijas, jo visur ir demogrāfiskā krīze, visur cilvēki baidās par to, kas maksās pensijas un kas darīs visus tos darbus, ko tagadējais darbaspēks negrib darīt. Mēs ne tikai šajā diskusijā, arī bieži vien politiskajā vidē esam tā kā strausi. Mēs negribam saprast, ka mums arī būs vajadzīgi imigranti. Mums vēl ir politiskās partijas pie varas, kuras pārstāv gan tieslietu, gan ekonomikas ministrs, kas uzskata, ka vajag veicināt cilvēku prombraukšanu no valsts, kas ir pilnīgi pretrunā ar visām Eiropas tendencēm. It kā mums šeit būtu pārāk daudz cilvēku, ka no viņiem ir jāatbrīvojas! Tas ir tādā pretrunā ar realitāti un ar to, ko mēs piedzīvosim pēc pieciem, desmit gadiem.
Mēs gribam piesaistīt augsti kvalificētu darbaspēku. Tā ir? Visa mūsu politika ir vērsta uz to, lai neviens te nebrauktu.
Kiukucāne: Jā, diskusija ES šobrīd ir par to, ko nozīmē augsti kvalificēta nodarbinātība. Ja ES direktīvas projekta pirmajā uzmetumā par trešo valstu pilsoņiem, kas iebrauc ES augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkos, bija rakstīts, ka augsta kvalifikācija nebūt nenozīmē augstāko izglītību, tad šobrīd politiskā spiediena rezultātā valstu vadītāji un ministri mēģina tomēr iebīdīt to, ka augsti kvalificēta nodarbinātība ir saistāma ar augstāko izglītību. Tikmēr visa Eiropas biznesa un uzņēmēju pārstāvniecība iebilst, jo augsti kvalificēts speciālists ir speciālists, kuram savā profesijā ir atbilstoši izglītības dokumenti un pierādāma darba pieredze. Arī augsti kvalificēts kuģa metinātājs vai bruģa licējs var būt augsti kvalificēts speciālists ar noteiktu izglītību, kas nebūt nav bakalaura grāds. Arī Latvijā uzņēmēju komentārus negribēja diemžēl uzklausīt, jo politiski ir ļoti neizdevīgi par to runāt. Kad mēs runājam par augsti kvalificētiem speciālistiem, mums gribas uzskatīt, ka tie ir tikai tie imigranti, kas vismaz maģistra grādu ieguvuši augstajās tehnoloģijās. Mēs aizmirstam, ka jebkura darba vieta augstajās tehnoloģijās vai darba vieta ar augstu pievienoto vērtību rada arī darba vietas pakalpojumu sfērā jeb darba vietas, kas nerada augstu pievienoto vērtību.
Ja pieņemam, ka trešo valstu pilsoņi, kas strādā Latvijā, nav ieinteresēti palikt šeit ilgāk par trim mēnešiem, bet Eiropā ir pretēja tendence, ar ko tas ir izskaidrojams?
Pētersone: To, vai viņi grib palikt konkrēti vienā valstī un strādāt vienā konkrētā darba vietā, diez vai kāds varētu apgalvot. Arī Eiropā šie te ieceļojušie cilvēki meklē arvien izdevīgākus nosacījumus. Šobrīd Latvija ir Šengenas zonā. Cilvēki, kas uzsāk darbu Latvijā, pēc trim mēnešiem vai pēc kāda ilgāka laika var sākt domāt, ka grib strādāt Vācijā vai kādā citā valstī. Tā kā nevajadzētu teikt, ka Latvija — tā ir briesmīgākā vieta un, ka viņi negrib šeit palikt tikai tāpēc, ka pie mums ir ļoti slikti.
Jūs iepriekš teicāt, ka tā būtu teju resursu šķiešana — mācīt viņiem latviešu valodu vai piešķirt sociālās garantijas.
Plūme: Protams, ka tā nevar teikt. Es to attiecināju tikai uz tiem imigrantiem, kas šeit uzturas aptuveni trīs mēnešus. Ja cilvēks šeit uzturas ilgāk cita iemesla dēļ, piemēram, laulība vai ģimenes apvienošanās, tad nevar runāt ne par kādu resursu šķiešanu. Tieši pretēji — tas būtu ļoti pozitīvi no šī cilvēka puses, ja viņš būtu ieinteresēts integrācijā, un arī valstij būtu iespējas piedāvāt viņam, piemēram, valodas kursus vai arī citas iespējas integrēties sabiedrībā. Tas arī atvieglotu viņa iespējas perspektīvā iegūt pastāvīgās uzturēšanās atļauju.
Bet kas kavē šādus pasākumus ieviest?
Pētersone: Ja ir cilvēku grupa, kas vēlas šeit palikt, ar laiku naturalizēties un dzīvot šeit ilgtermiņā, nav tā, ka viņiem netiek piedāvātas iespējas. Jautājums ir par to, cik viņi ir motivēti. Ir grupas, kas ir nokomplektētas, tajā pat laikā ir grupas, kur nevar nevienu pierunāt nākt mācīties latviešu valodu, jo nav motivācijas. Mēs noteikti nevaram apgalvot, ka valstī nav pieejamas šādas apmācības programmas.
Evita Kirilova: Jāsaprot, ka integrācija — tas ir tāds brīvas gribas žests no tiem cilvēkiem, kas atrodas Latvijā. Integrācijas jautājumos mēs te nevaram runāt par absolūtām mērvienībām. Jāskatās uz jautājumu kompleksi — par vides pieejamību, par izglītības pieejamību, un tamlīdzīgi — kas arī atspoguļojas pētījumā.
Muižnieks: Trūkst politiskās gribas vispār uzrunāt šo jautājumu, jo pamatā ierēdņu un profesionāļu līmenī resursi ir. Latviešu valodas apguves valsts aģentūra ilgus gadus ir strādājusi pie valodas kursiem. Naturalizācijas pārvalde ilgus gadus gatavojusi materiālus, lai mācītu Latvijas vēsturi, politiku, sabiedrību. Šos materiālus pielāgot imigrantiem nebūtu grūti. Šīs ir tās iestādes, kuru politiskā vadība — ja viņi gribētu — varētu vienkārši pielāgot esošās programmas imigrantiem. Līdz šim tā ir politiska pašnāvība to darīt, jo tad izrādās, ka tu esi par imigrāciju un tu apdraudi latviešu nācijas pastāvēšanas tiesības. Visi baidās šo jautājumu cilāt, un nav nekādas apziņas par to, kas notiks, ja nebūs imigrācijas politikas. Neviens neapzinās riskus.
Kādi ir šie riski?
Muižnieks: Ja gan legāli, gan nelegāli strādnieki kaut vai uz īsu laiku brauks no Krievijas, Ukrainas, Moldovas un Baltkrievijas, tad kur viņi integrēsies lingvistiski? Tas ir skaidrs, ka viņi stiprinās krievu valodas vidi, ja nebūs valodas programmas pieejamas.
Pētījumā ļoti pareizi ir uzsvērts bērnu stāvoklis. Ja mēs imigrantu bērnus noliekam sliktākā situācija jau no paša sākuma, kas ar viņiem notiks pēc tam? Mēs domājam, ka viņi integrēsies sociāli, etniski? Nē, viņi būs atstumti jau no paša sākuma.
Mēs varam skatīties uz visām tām Rietumeiropas valstīm, kur nebija imigrantu integrācijas politikas —Vācijā, Nīderlandē un citur, kur uzskatīja, ka cilvēki atbrauks uz kādu laiku un vēlāk brauks prom, ka mums nav viņiem valoda jāmāca, viņiem nav jādzīvo kopā ar citiem cilvēkiem. Pie kā tas noveda? Tas noveda pie segregācijas, sociālās atstumtības, spriedzes, radikālisma. Es baidos, ka, ņemot vērā mūsu politisko situāciju, mēs atkārtosim tās pašas kļūdas. Mācīsimies tikai tad, kad jau būs par vēlu.
Vai tā nav vieglprātīga attieksme no valsts puses — balstīt migrācijas politiku uz cirkulārās migrācijas uzstādījumu, neredzot, ka realitāte ir citāda?
Pētersone: Es negribētu piekrist tam, ka nekas netiek darīts. Pirmais solis migrācijai ekonomiskajā griezumā ir sperts — ar 2008.gada 1.jūliju ir atvieglota sistēma, lai darbaspēka migrāciju uz Latviju atvieglotu, lai darba devējam būtu vieglāk veikt visas procedūras, un lai Latvija būtu konkurētspējīga uz kaimiņvalstu fona, kur šī sistēma bija salīdzinoši vienkārša jau vairākus gadus. Bet es nekad neteikšu, ka mums vairs nekas nav jādara, ka mums visās šajās jomās viss ir kārtībā. Ir iespējas uzlabot un piemērot un vēl vairāk darīt šo cilvēku labā.
Muižnieks: Ir jāskatās nākotnē. Ja šobrīd situācija nebūtu īpaši grūti risināma, jo imigrantu skaitļi ir nelieli. Bet notiek konkurence pasaulē un īpaši skarba konkurence starp Eiropas valstīm par augsti kvalificētu darbaspēku, un tad ir jautājums — vai mēs esam konkurētspējīgi? Es domāju, ka MIPEX[1] mums parāda, ka neesam konkurētspējīgi un pagaidām negribam būt konkurētspējīgi. Mēs sakām, ka gribam piesaistīt augsti kvalificētu darbaspēku, bet mēs neko nedarām, lai padarītu mūsu vidi pievilcīgāku augsti kvalificētam darbaspēkam, un līdz ar to mums tāda nebūs, tas jau ir prognozējams! Mums ir jābūt paškritiskiem — ja mēs nepiesaistīsim, citi piesaistīs. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka mūsu ekonomika nebūs konkurētspējīga, un tās ir tās sekas, kas rodas no mūsu izvēlēm.
______________________
[1] Migrant Integration Policy Index http://www.integrationindex.eu/