Nils Ušakovs: Jauks cilvēks, un viņa laikā Rīgā noticis daudz kas labs. Bet vai no tā izriet, ka par viņu būtu jābalso arī nākamajā gadā? Nu, diez vai...
Labdien, lasītāji!
Pēc ilgāka pārtraukuma esmu gatavs atsākt blogošanu. Pavadīju divas ļoti jaukas nedēļas Amerikā ciemos pie māsām. Vecākais no sešiem bērniem triju māsu ģimenēs jau ir uzsācis universitātes gaitas. Esmu viņu redzējis vien reizi gadā, tāpēc tas liekas kā pārsteigums. It kā pirms pāris gadiem viņš bija maziņš, maziņš un es viņu stiepu rokās, kad viņš raudāja, un nu re — viņš ir students. Biju vakariņās ar apelācijas tiesnesi, par kuru esmu rakstījis citreiz — Latvijā dzimusi, kā zīdainis no šejienes aizbraukusi, Amerikā lielas lietas sasniegusi, un sevi joprojām uzskata par Amerikas latvieti. Katru dienu gaisa temperatūra bija +30 un vairāk, to nu gan baudīju un šodien, kad no rīta pie mums temperatūra bija +7 (tā skaitās vasara?! tas skaitās augusts?!) to pieminēju ar sevišķu nostaļģiju. Divu nedēļu laikā izlasīju padsmit grāmatas … vārdu sakot, atvaļinājums lielisks.
Bet par Stokholmas sindromu. Klasiskā nozīmē šis jēdziens attiecas uz nolaupītiem cilvēkiem, kuriem ar laiku viņu nolaupītājs un viņa mērķi sāk šķist simpātiski. Apmēram tādās kategorijās nākas domāt par Rīgas domi un konkrēti par pilsētas pirmo personu Nilu Ušakovu. Lasītāji zinās, ka pirms kļūt par politiķi, Nils bija žurnālists, tajā skaitā viņš arī piedalījās “Skatā no malas.” Pazīstu viņu, tātad, arī kā profesionāli. Lieta tāda, ka, manuprāt, laikā kopš viņš bijis mērs, pilsētā noticis daudz kas labs. Jā, Rīgas dome nepievērš pietiekami daudz uzmanības korupcijai, populisms tajā sit pat ļoti augstu vilni, un, kā esmu rakstījis citreiz, Saskaņas centra izdotajā žurnālā par notikumiem galvaspilsētā rodas iespaids, ka domē ir tikai Ušakovs un Ameriks un vēl varbūt arī Pulks, bet tikai tāpēc, lai pateiktu, cik Pulks ir stulbs un nejēdzīgs. Taču prieku man kā riteņbraucējam dod veloceliņu attīstība (lai gan, ja te ieskatīsies kāda domes amatpersona, uz Elizabetes un Barona ielas stūra pie Vērmanes dārza ielā ir TĀAAAAAADS caurums, kurā, ja iebraukt, tad vakars uz ezera — to varētu pielabot). Rīgas svētki bija spilgti un spoži. Jāņi krastmalā varbūt ir kičīgi (un vai nudien nevienam pat no tiem, kas tur tirgo ēdmaņu, nevar ienākt prātā, ka varētu piedāvāt kaut ko citu un nevis vienu un to pašu, kas tiek piedāvāts visos pārējos kioskos?), bet arī jauks pasākums. Bērnu man nav, par to, ka bērni autobusā var braukt par velti, man ne silts ne auksts, piedevām zinu, ka tas attiecīgajam uzņēmumam ir radījis krietnas finanšu problēmas, bet noteikti ir pietiekami daudz vecāku, kuriem lēmums atvieglo maciņa stāvokli. Protams, ne jau Ušakovs viens to visu ir izdarījis, bet viņa laikā tas ir noticis. Ja godīgi, es varētu par viņu balsot konkrēti kā rīdzinieks.
Taču nelaime ir tāda, ka balsojot par Ušakovu ir jābalso par Saskaņas centru, un tas nu reiz ir krietni par daudz prasīts. Joprojām Saskaņas centrs ir Kremļa interešu āmen koris mūsu valstī, tajā skaitā apvienībai nepietrūka kauna, Saeimas kandidātu sarakstā iekļaut cilvēku, kurš valsts valodu neprot vispār, tajā skaitā Urbanovičs ir piedalījies visnotaļ revizionistiskas grāmatas sacerēšanā par Latvijas vēsturi, tajā skaitā SC ir sadarbības līgums ar Kremļa diktatora partiju, tajā skaitā tas pats Ušakovs, ja kas, pierādīja, ka nav nekāds latviešu draugs, jo aktīvi piedalījās procesā, kas aicināja valstī nostiprināt nevis latviešu, bet gan krievu valodas stāvokli. Vārdu sakot, visnotaļ jauks šis mērs, bet ne tā kompānija, kurā viņš uzturas.
Tas rada divus jautājumus. Pirmkārt, vai Rīgā mēru nevajadzētu ievēlēt atsevišķi? Londona pirms gadiem desmit pārgāja uz vēlētu mēru, gan Kens Livingstons, gan arī (un īpaši) Boriss Džonsons amatā bijuši itin spilgti savas pilsētas pārstāvji. Rīga ir pietiekami liela, lai arī tai varētu būt atsevišķi vēlēts mērs, vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka šogad šķiet, ka sacensība nudien būs par to, kas kļūs par pilsētas mēru un nevis par to, ko dome darīs turpmākajos četros gados.
Un tas, savukārt, rada otru jautājumu, proti — kas nākamā gada pašvaldību vēlēšanās stāvēs pret Ušakovu un viņa apvienību. Viens censonis šajā procesā būs Ameriks ar viņa “Gods kalpot Rīgai” partiju, bet ar SC šis veidojums ir kā Siāmas dvīņi, tur nekādu glābiņu nerast. Kas cits? Zaļie un zemnieki it kā ir pateikuši, ka pašvaldību vēlēšanās viņi startēs atsevišķi, un tādā gadījumā zemniekiem vispār nevajadzētu balotēties Rīgā, jo, piedodiet, bet ar lauksaimniecību galvaspilsēta nudien neizceļas. Atliek Vienotība, bet arī tur ir jāsaka, ka galvenais tomēr nav tas, kurš, iespējams, varētu kļūt par mēru, galvenais ir tas, ko partija gatavojas nākamo četru gadu laikā darīt. Protams, nav šaubu, ka kārtējo reizi uzradīsies strīpa sīkpartiju, kuru pamatā būs tikai un vienīgi atsevišķu cilvēku ne īpaši pamatotas ambīcijas. Un rezultāts droši vien būs tāds, ka Saskaņas centrs atkal svinēs uzvaru. Ja tā, tad ceru, ka Ušakovs turpinās uzlabot pilsētas iedzīvotāju dzīvi. Bet par Kremļa interešu bīdītāju Latvijā pat pie visintensīvākā Stokholmas sindroma apstākļiem balsot? Nu, nē.
Jauku visiem dienu!