Raksts

Stipra cementa pietrūkst


Datums:
14. novembris, 2011


Autori

Gunta Leona


Kāds tikai kārtējo reizi noteiks - biezputra. Tas, ka tā putra būtu tikai manā galvā, ir sīkums. Putra taču ir visā sabiedrībā, valstī. Visās lietās galvenais - politika. Katram sava politika, ne viena. Joprojām gudri sola, nepasaka skaidri un gaiši, bet notiek pavisam citādi, nekā sola... Kaut vai ar ekonomiku - lielījās ar valsts panākumiem krīzes pārvarēšanā, teica, ka pasaule šo Austrumeiropas valsti pat rāda par piemēru citiem, tagad daži pasaules ekonomisti saka - ziepes ir lielas...

Par pamatiem aizdomājos, izlasot Benfeldes rakstu Māja bez pamatiem par žurnālistiku, arī par NEPLP. Gribam to atzīt vai ne, bet NEPL, manuprāt, ir sava veida glavļits. Tikai tā laikos zinājām, ko drīkst rakstīt un ko ne, bet tagad – nezinām, vai uzminām. Tam, kam tā uzminēšana veicas labāk, visās jomās ir lielāki panākumi. To, ka žurnālistika ir sabiedrības spogulis, pati sabiedrība nezin kāpēc neatzīst, noklusē, slēpj….

Pie mums ne vienu vien māju ceļ bez pamatiem. Reāli jau tā neko nevar uzcelt. Māju ceļ, bet tie pamati vienkārši slikti. Drūp jau celtniecības laikā.

Ļoti grūti ir pareizi mērīt,
Un mums vairāk par visu rūp –
Ja nu kāds slaists dzīves sienā smērē
Tādus ķieģeļus, kas rīt jau drūp.

Šos vārdus dzejā jau pirms vairāk kā gadiem trīsdesmit izteicis Ojārs Vācietis. Bet mēs nu stāvam uz tām drupām, gribam to vai negribam. Kā citādi, lai sauc to, ka pastāv vispārējie terorisma draudi, tuvojas kaut kādas dabas katastrofas, tauta ir neizglītota un grimst arvien dziļākā nabadzībā, sociālo atstumtību nemaz nav ko pieminēt. Tikai daži ir visuvareni un ietekmīgi…

Es tikai esmu labs, citi visi tie sliktie, – tas jau būtu tāds sīkums, ja tikai tā uzskatītu kāda daļa mūsu sabiedrības locekļu. Ir vēl trakāk – ir tādi, kuriem šķiet, ka tikai viņi dara tos labos darbus, bet pārējie – sliktos. Un sliktu vien dara. Labu neko. Vismaz tādu, kuru citi arī uzskatītu par labu.

Un tā mēs stāvam uz drupām, jo iepriekšējās paaudzes sliktu cementu izmantojušas. Stāvam uz drupām, gribam to vai negribam. Bija taču tādi, kas uzskatīja, ka tikai viņi vienīgie darīja labu. Tagad viņi, ja vēl var, cīnās pret tiem, kuri mēģina cīnīties pret problēmām. Kurš no viņiem visiem cīnās par kaut ko? Lai kā, bet cīņu pret nevis cīņu par savulaik te ieskandināja godājamie tautfrontieši. Viņu vadoņi šodien saka – mēs ielikām pamatus, par tālāko, lai rūpējas jaunās paaudzes. Ja nu tie pamati ir slikti?

Bet mēs stāvam uz drupām. Tikai – ir taču tā, ka, lai radītu ko jaunu, vecais jānoārda. Drupas rodas neizbēgami.

Mēs gaidīsim, kamēr nomainās vairākas paaudzes? Varbūt pietiks ar to vienu, kura sasmērējusies iepriekšējā režīmā.

Stāvam uz drupām. Jaunu neko vēl pagaidām necelsim? Stipra cementa pietrūkst.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!