Raksts

“Stingro roku” parāde


Datums:
08. marts, 2009


Autori

Iveta Kažoka


Kā Latvijai tomēr nav veicies ar premjerministru amata ieņēmējiem!

Tāda bija mana galvenā atziņa, šodien noskatoties LNT bijušo ministru prezidentu diskusiju. “Pieslēdzos” gan tikai brīdī, kad Šķēle klāstīja par eiro konvertācijas izmaksām, un Repšem acīmredzot nebija ko atbildēt, tādēļ viņš solīja konsultēties ar Latvijas Banku.

Iespējams, ka pirms tam tika pateikts kaut kas svarīgs. Bet, domāju, ka dzirdēju pietiekami. Tas, par ko tālāk tika runāts, stindzināja katru, kam ir svarīgas demokrātijas vērtības. Tā bija sacīkste par to, kuram stingrāka roka – jeb kurš izdomās vislabāko veidu kā pārvērst Latviju par Putina Krievijas līdzinieci.

Tēmu pieteica Godmanis, sakot, ka MK ir nepieciešamas ārkārtas pilnvaras. Tas, kā tas varētu izpausties, tā arī nekļuva skaidrs – piemēram, vai tas nozīmētu pat izņēmuma stāvokļa izsludināšanu. Vienīgais publiski pieminētais pilnvaru paplašināšanas instruments – Satversmes 81.panta atjaunošana, kas MK dod tiesības pieņemt noteikumus ar likuma spēku (praktiski – darboties Saeimas vietā). Šis priekšlikums tika gandrīz vispārēji atbalstīts. Vienīgais, kas saskatīja riskus, bija Repše, gan uzreiz piebilstot, ka uzskata, ka Latvijā ir stiprināma varas vertikāle. VARAS VERTIKĀLE. Vo-ho. Kā Krievijā teiktu – dožiļi.

Neskatoties uz konkrētības trūkumu (kas konkrēti būtu izkārtojams vertikālē?), klātesošajiem ideja patika. Iespējams, tādēļ tā tika vairākkārt atkārtota. Jūtot, ka retorika “a la Putins” ir modē, viens no bijušajiem izmeta ideju par to, ka Latvijā vajadzīga prezidentāla republika (diez ko tas nozīmētu? Eiropā vienīgā “tīrā” prezidentālā sistēma ir Baltkrievijā) un vēl viens – ka jāsavalda neatkarīgās iestādes (kuras? vai tiešām Emsis būs domājis KNABu, kurš taču nav neatkarīga iestāde?), kas izmukušas no parlamenta kontroles. Lūk tā.

Iespaids – drūms. Cerams, ka Latvijā nebūs jāpiedzīvo laiki, kad kāds no viņiem atkal būtu premjers! Ja kādam no viņiem demokrātija ir vērtība (nevis, piemēram, ES prasība vai politiskās konjunktūras diktēta neērtība), tad diskusijā šis “kāds” klusēja. Taču tie, kuriem demokrātija pavisam noteikti nav vērtība, nekautrējās pārmest prezidentam Zatleram (un arī VVF) “Satversmes ietvaru” pārkāpšanu un ieteica likties mierā ar “otršķirīgajām” prasībām par tautas tiesībām atlaist Saeimu. Raksturīgs bija līdz galam nenoformulētais ieteikums Zatleram būt tādam prezidentam, kura vārdu neviens nezina (kā tas, pēc viena “bijušā” domām, ir ar Vācijas prezidentu). Acīmredzot “bijušajiem” sāp, ka šobrīdējās prezidenta aktivitātes veco “varas vertikāli” ir pajaukušas un draud izjaukt arī centienus būvēt jaunu.

Šī diskusija parādīja, ka Latvijā ir brīva svarīga politiskā niša. Šī niša saucas “demokrāti”. Visi “bijušie”, kas bija pārstāvēti diskusijā, ir autoritārā valdīšanas stila piekritēji. No viņiem nevar gaidīt cieņu pret pilsoni parasto un patiesu vēlmi ļaut šim pilsonim piedalīties lēmumu pieņemšanā (caur referendumiem, apspriedēm, e-konsultācijām u.tml.) Nav teikts, ka šāda pārliecība/retorika krīzes laikā ir uzvaroša stratēģija. (1) 20.gadsimta 30.to gadu pieredze liecina, ka ar “stingru roku” vēl nepietiek, vajadzīga vēl uzvaroša ideoloģija – nedomāju, ka ES dalībvalstī ar visu 20.gs. vēsturisko bagāžu ir iespējams kaut kas tāds, kas, piemēram, Vācijā vai Itālijā notikta pagājušā gadsimta sākumā; (2) Baraka Obamas kampaņa liecina, ka “stingrajai rokai” ir spēcīga alternatīva – politika, kas būtu orientēta uz līdzdalību un cilvēku entuziasmu; (3) Šobrīd Latvijā prasība pēc sabiedrības iesaistīšanās lēmumu pieņemšanā ir tik plaša kā nekad agrāk. Līdz ar to ir arī pieprasījums pēc Obamas stila politikas; (4) Latvijā starp partijām nav būtisku atšķirību sociāliekonomiskos jautājumos – viedokļi par to, kas ir prioritāri sargājamās grupas, ir līdzīgi, – tas nozīmē, ka šobrīd tieši lēmumu pieņemšanas veids/stils var kalpot par partiju “atšķirības zīmi”.

PS. Vai tikai man izskatījās aizdomīgs veids, kā tika vadīta diskusija? Raidījuma vadītāja adresētie jautājumi tieši Repšem nevis citiem “mazrunīgajiem” premjeriem (paņēmiens, ko LNT izmantoja arī pirms iepriekšējām vēlēšanām, dodot “iespēju” JL kontroversālākajam politiķim diskreditēt savu partiju); sajūta, ka daži jautājumi bija iestudēti; pēdējais vārds nez kāpēc Šķēlem (nevis, piemēram, pirmajam vai pēdējam premjeram) u.tml.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!