Foto: Ari Moore

[i]Saskaņas centra[/i] uzvara vēlēšanās 20 gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ir auksta duša, kurai vajadzētu pamodināt ne vienu vien.

Par spīti man līdzīgu skeptiķu pravietojumiem, ka Valda Zatlera (ZRP) uzsāktā cīņa ar trīsgalvaino oligarhu pūķi nenesīs ātrus rezultātus, jāatzīst, ka viņa skalpelis tomēr bijis gana ass un grieziens — dziļš. Viena pūķa galva ripoja vēl pirms vēlēšanām, otra — vēlēšanu naktī, bet trešā palikusi, vienā cīpslā karājoties. Vai pūķa galvas ataugs, kādā skaitā un cik brašas, rādīs laiks. Pat ja galvas ripojušas, pats rumpis jeb tā sabiedrības daļa, kas dažādu iemeslu dēļ tās trīs galvas balstīja, nekur jau nav pazudusi.

Trausla uzvara

Ja vērtējam 11. Saeimas vēlēšanu rezultātus no šauri uzstādītā trīs oligarhu jautājuma viedokļa, tad rezultāts ir apsveicams. Ja vērtējam no tiesiskuma jautājumus plašākā kopsakarā tveroša viedokļa, tad nosacītā tiesiskuma un godīguma koalīcija no mazākuma ar 41 balsi 10. Saeimā (Vienotības 33 un Nacionālās apvienības VL!-TB/LNNK 8 balsis) ir kļuvusi par vairākumu ar 56 balsīm (Zatlera Reformu partijas 22, Vienotības 20 un Nacionālās apvienības 14). Vairākums nav ļoti pārliecinošs, bet tomēr lielākā puse. Taču par pilnīgu uzvaru varēsim būt pārliecināti vien tad, ja tieši šie trīs politiskie spēki turpmāk uzņemsies valsts vadīšanu.

Savukārt, ja 11. Saeimas vēlēšanu rezultātus vērtējam no Latvijas sabiedrības pašattīrīšanās un dziļākas integrācijas Eiropas politiskajā, tiesiskajā un kultūras telpā viedokļa, tad vēlēšanu rezultāti atstāj pietiekami lielas mieles, lai radītu bažas par šīs valsts un sabiedrības nākotni. Jā, mani bažīgu dara vēlētāju atbalsta pieaugums Saskaņas centram (SC), taču ne jau tādēļ, ka baidos no Maskavas rokas. Mani bažīgu dara arī ZZS joprojām saglabātās 13 vietas, kuras kopā ar SC 31 mandātu tomēr veido 44 vietu lielu prettiesiskuma koalīciju. Vēl to varētu dēvēt arī par „pensijas no zila gaisa” koalīciju, jo tieši šie politiskie spēki ar putām uz lūpām solīja pensiju indeksāciju kaut par valsts sabrukuma un atkārtotas iekrišanas bedrē cenu.

Man negribas piekrist tiem, kas SC uzvaru vēlēšanās izskaidro tikai ar etnisko balsojumu, krievvalodīgo interesēm un tamlīdzīgām lietām. Tas ir vieglākais ceļš, bet nebūt ne patiesais izskaidrojums SC fenomenam. SC sen vairs nepārstāv tikai tā saucamo krievvalodīgo kopienu, kas pati par sevi ir etniski ļoti dažāda. To redzam gan pēc latviešu kandidātiem SC sarakstos, gan piesaistītajiem latviešu vēlētājiem. Es personīgi zinu latviešu cilvēkus, kuri noteikti nevēlas iznīdēt neatkarīgu Latviju vai sākt runāt tikai krievu valodā, tomēr balso par SC. Viņi balso par „brīvu” transportu, pensiju indeksāciju un citām debesu mannai līdzīgām lietām.

Padomiskā domāšana

Domu par etnisko balsojumu vājina arī fakts, ka šīs vēlēšanas nebija par etniskiem, nacionāliem vai tamlīdzīgiem jautājumiem, tomēr SC elektorāts ir audzis par astoņiem tūkstošiem vēlētāju, pat neraugoties uz mazāku vēlētāju aktivitāti 11. Saeimas vēlēšanās salīdzinājumā ar iepriekšējām. Tas, ar ko šoreiz SC atšķīrās no pārējām reāli par vietām parlamentā konkurējošajām partijām, bija tieši viņu programmatiskie uzstādījumi ekonomikas jomā — skepse pret eiro un Eiropas Savienību (ES), pensiju indeksācija par katru cenu, starptautisko aizdevēju „pasūtīšana trīs mājas tālāk”, budžeta deficīta vairošana un līdz ar to parādu palielināšana vai nomaksāšanas novilcināšana. Un, protams, nekādu sirdsapziņas pārmetumu par oligarhu balstīšanu un tiesiskuma nīdēšanu šajā valstī, par slēptajām reklāmām un administratīvo resursu izmantošanu.

Lai pilnībā izprastu katras partijas elektorāta domāšanu un motivāciju, ir nepieciešami pamatīgāki socioloģiskie pētījumi, kādus gan Latvijā publiski nav gadījies redzēt. Mēs par vēlētāju motivāciju nereti spriežam ļoti virspusēji un ekspertu dažu teikumu citātu līmenī. Tomēr, runājot par tās sabiedrības un vēlētāju daļas, kas par spīti revolucionārajai gaisotnei, palika uzticīgi SC un ZZS vai pat pieslējās šai „koalīcijai”, domāšanu, man gribas lietot apzīmējumu „padomiskā domāšana”. Tai nav nekāda sakara ar etniskumu vai sakņu sajūtu. Tai nav nekāda sakara ar lepnumu un vienlaikus rūpēm par savu valsti. Tai nav nekāda sakara ar individuālu atbildību par savu personīgo dzīvi un vienlaikus sabiedrisko kopējo labumu. Tai nav nekāda sakara ar cēloņsakarību izpratni par budžeta ieņēmumiem un izdevumiem, par parādu taisīšanu un atmaksāšanu. Tai nav nekāda sakara ar dzīvesvietu, reģionālo piederību vai vecuma grupu.

Atpakaļ PSRS

Kad dzirdam dažādu partiju politiķus sakām, ka pēdējo 20 gadu laikā Latvija nav pareizi pārvaldīta, katrs no mums, vēlētājiem, var ar to saprast, ko grib. Un, visticamāk, ka arī katra partija ar to domā kaut ko citu — ka valdīšana bijusi pārāk liberāla, pārāk nacionāla u.t.t.. SC gadījumā ir tāda sajūta (un ne tikai abstrakta sajūta, bet kaut kas vairāk, ja ņemam vērā Rubiku dinastijas klātesamību šajā politiskajā spēkā), ka ar to tiek saprasts, ka pēdējo 20 gadu kļūda ir padomju valsts neesamība. Tas, ko SC sludina un arī īsteno kaut vai Rīgā, ir ļoti bezatbildīga politika. Kaut kas it kā pilnīgi par brīvu eksistēja vien padomju valstī, tāpēc arī laimīgajiem Rīgas pensionāriem ir jāapzinās, ka kāds par viņu bezmaksas braucieniem maksā.

Tāpat, ja raugāmies uz SC atbalstu tā dēvētajai krievvalodīgo masai un ilūzijai, ka padomju laikā iedibinātā divvalodu izglītības sistēma Latvijā saglabāsies mūžīgi, tad nekā cita kā nostaļģiju pēc padomju laikiem tur neredzēt. Abstrakta krievvalodīgo masa ir faktiski padomju varas radīts fenomens, jo tikai padomju valstī nebija tautību un valodu, bet tikai viena kopēja padomju saime ar vienu saziņas līdzekli. Atbalsts abstraktai krievvalodīgo kopienai nozīmē mazākumtautību ignorēšanu, un neesam taču dzirdējuši, ka SC īpaši nodarbinātu Latvijas ukraiņu, baltkrievu, poļu vai ebreju izglītība un kultūra.

Arī SC ciešie sakari ar Vladimira Putina partija apstiprina to pašu — Putins nekad nav bijis pirmspadomju Krievijas vai dižās krievu kultūras fans. Viņš par 20. gadsimta lielāko ģeopolitisko kļūdu uzskata PSRS sabrukumu un visiem iespējamajiem līdzekļiem ir centies vēstures ratu pagriezt atpakaļ. Cita starpā tas nozīmē arī korumpētas kliķes pārvaldītu valstī, ko konsekventi Latvijā ir balstījis arī SC. Likteņa ironija, protams, ir tā, ka tādas vārda un izpausmes brīvības, kā arī iespēju tikt ievēlētiem demokrātiskās vēlēšanās, kādas SC bauda Latvijā, Putina Krievijā nevienam pat sapņos nerādās.

Ko darīt?

Tieši tāpēc SC uzvara vēlēšanās 20 gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ir auksta duša, kurai vajadzētu pamodināt ne vienu vien Latvijā. Cīņa par Latvijas un tās sabiedrības piederību postpadomju vai Rietumeiropas kultūrtelpai plašākā nozīmē nav galā un nebeigsies. Tā nebeidzās, kā dažiem varbūt savulaik šķita, ar referendumu par pievienošanos ES. Tā ir iekšēja cīņa mūsu galvās un domāšanā, kas jāizcīna ar ilgstošu izglītošanu, pacietību un skaidrošanu. Lai cilvēki saprastu, ka pensijas rodas no nodokļu iemaksām, transports nemēdz būt par brīvu, parādi ir jāatmaksā, solījumi jātur un katram cilvēkam ir individuāla atbildība par savu dzīvi un vienlaikus sabiedrību kopumā.

Ja gribam reiz dzīvot atbildīgā, pārtikušā, savus ienākumus un izdevumus līdzsvarot spējīgā valstī, kurā ciena visas mazākumtautības, tad tā saucamajām latviskajām partijām ir jāķeras pie grūtā izglītošanas darba. Un, pirmkārt, jau atmetot okupācijas vārda nēsāšanu vietā un nevietā, jo tas neapzināti atsvešina lielu daļu Latvijas iedzīvotāju un viņu zemapziņā atsauc „labos” laikus, kad neviens viņus par okupantiem nesauca. No tā, vai kāds publiski atzīs vai neatzīs okupācijas faktu, pats fakts un Latvijas vēsture jau nemainīsies, taču manipulēšana ar šo jēdzienu piedāvā lieliskas iespējas iebiedēt vēlētājus un dzīt viņus dziļāk nostaļģijā pēc padomju laikiem. Tāpēc nav jābrīnās, ka atbalsts SC aug vēl 20 gadus pēc PSRS sabrukuma.