Foto: A. Jansons © AFI
Latvijas skolu pieredze starpkultūru izglītības jomā ir daudzveidīga un neviendabīga, bieži skolotājiem, vecākiem un ekspertiem ir atšķirīgi viedokļi par starpkultūru izglītības būtību un mērķa grupu. Lai atklātā sarunā meklētu kopsaucējus, PROVIDUS aicināja uz diskusiju latviešu un mazākumtautību skolu pārstāvjus, izglītības ekspertus un politikas veidotājus.
Marija Golubeva, PROVIDUS: Kāpēc Latvijas skolās ir nepieciešama starpkultūru izglītība? Kādas problēmas mēs varētu risināt ar starpkultūru izglītības attīstīšanu? Vai tā ir vienlīdz aktuāla latviešu un mazākumtautību skolām?
Brigita Šiliņa, Latviešu valodas apguves valsts aģentūra: Latviešu valodas skolotāji mazākumtautību skolās ir vairāk vai mazāk gatavi risināt arī starpkultūru izglītības jautājumus – viņi ir apguvuši pamatprincipus, ir literatūra. Savukārt skolotāji latviešu skolās, neteikšu, ka pilnībā dzīvo tumsonībā, bet tādā gan – tieši jaunāko metožu iepazīšanas ziņā. Mēs neesam vienīgie, kuri var sniegt dziļāku ieskatu par starpkultūru izglītību, bet to var darīt arī mūsu kursos, un aktīvākie skolotāji nāk. Kāpēc tas ir svarīgi? Tāpēc, ka latviešu skolas jau sen vairs nav monoetniskas, tur ir ļoti daudz dažādu skolēnu, un katrs ir ar savu izpratni, emocionālo attieksmi. Ja skolotājs mācīs tā, kā pirms piecdesmit gadiem, rezultāti nevar būt veiksmīgi. Bieži tiek pieminēti plašsaziņas līdzekļi, kuri veido un izplata stereotipus. Tā ir, bet, manuprāt, zināmus stereotipus producē arī skola – gribot vai negribot.
Dzintra Kohva, Ziemeļvalstu ģimnāzijas direktore: Ir pilnīgi pašsaprotami, ka nepieciešama starpkultūru izglītība, jo to nosaka objektīvā dzīve. Neviens nevar mūsdienās palīst zem segas, neliekoties ne zinis par pārējo pasauli, jo gan jau kāds viņu zem tās segas iztraucēs, un tad gulētājs jutīsies ļoti apjucis, nesagatavots un nelaimīgs.
1991.gadā, kad tapa mūsu skola, viena no tās pamatidejām bija, ka bērniem ir jāapgūst pēc iespējas vairāk svešvalodu, jo mēs visi šai pasaulē esam ļoti saistīti, robežas sāk atvērties, un tāpēc ir nepieciešamas valodu zināšanas, kurām līdzi nāk izpratne par citu valstu kultūru un tradīcijām, vēsturi. Izpratne ir pamats tolerancei un cieņai. Toreiz, piedāvājot bērniem otrajā klasē apgūt vācu un krievu valodu, 80 % skolēnu izvēlējās vācu valodu, un tikai 20% – krievu valodu. Izvēle balstījās uz emocijām. Šobrīd tie, kas nāk uz piektajām klasēm, 50% izvēlas vācu valodu un 50% – krievu valodu, savukārt septītajā klasē skolēni izvēlas krievu valodu kā trešo svešvalodu.
Draugus varam izvēlēties, bet radus un kaimiņus nē, un saprātīgs, pragmatisks un tālejoši domājošs cilvēks vienmēr centīsies uzturēt ar saviem kaimiņiem labas attiecības. To mēs varam darīt, ja pazīstam valsti, zinām tās valodu un to, kas viņus interesē, ir tuvs un dārgs.
Manā skolā arī mācās citu tautību bērni, un, cik es zinu, desmit gadu laikā, kopš esmu direktore, mums nekad nav bijis neviens konflikts, kas būtu izcēlies uz etniskiem pamatiem. Galvenais ir saprast, ka es neesmu vienīgais cilvēks pasaulē, manas tautības cilvēki nav vienīgie uz šīs planētas, ir vēl daudzi citi, un viņus ir jāmācās saprast un cienīt.
Ilze Brands-Kehris, Cilvēktiesību un etnisko studiju centra direktore: Man šķiet, ka mēs nevaram skolu nošķirt no sabiedrības, un, ka starpkultūru kompetences jautājums attiecas uz visu sabiedrību. Es runāju par aktīvo un pasīvo kompetenci – gan par to, kādu valodu mēs lietojam, cik daudz valodās runājam, gan arī, cik mēs esam atvērti pret citām kultūrām. Ir viena lieta, ko mēs ļoti bieži aizmirstam – tā ir vērtība un liela bagātība, ka Latvijā ir starpkulturāli kontakti un dažādas kultūras, bet mēs kaut kā vienmēr sevi savstarpēji noliedzam, jo ļoti savādi definējam savu identitāti un domājam, ka tiekam apdraudēti. Ir svarīgi uzsvērt, ka starpkultūru izglītībā ir runa par pasauli, nevis par divām konkrētām etniskām grupām. Mums ir svarīga starpkultūru kompetence un izglītība, lai jaunieši būtu gatavi saskarties ar citām kultūrām, ieejot jaunā pasaulē un Eiropā.
Juris Goldmanis, Latvijas Kultūras akadēmija: Ir vairākas problēmas, ar kurām ir jārēķinās, piedāvājot šo starpkultūru izglītības ideju sabiedrībai. Vispirms par pašu multikulturālisma konceptu: pasaulē ir gan daudz šīs pieejas atbalstītāju, gan pēdējā laikā pieņemas spēkā opozīcija. Multikulturālisms tiek kritizēts un interpretēts kā kreiso liberāļu un/vai dažādām minoritātēm piederošu intelektuāļu apzināti destruktīvs un potenciāli bīstams konsenss. Es šeit atsaucos uz tādu klasisku labēji konservatīvu autoru kā Semjuels Hantingtons (Samuel Huntington), kurš pagājušogad publicēja grāmatu, kur apsūdz multikulturālistus Amerikas nacionālās identitātes graušanā. Ja gribam nopietni izkustināt šo lietu, tad jārēķinās ne tikai ar stereotipu un inerces pārvarēšanu, bet arī ar ļoti nopietnām investīcijām no valsts un daļēji pašvaldību puses, jo nepietiks vien ar pētījumu veikšanu, rezultātu publicēšanu un šādu semināru moderēšanu. Runa ir par to, kā investēt līdzekļus jaunu mācību līdzekļu sagatavošanā, izdošanā, aprobēšanā.
Runājot par skolotājiem, es citētu pazīstamo grāmatu “Pedagoģiskā psiholoģija.” Katram skolotājam, vienalga, ko viņš māca, ir jāmēģina izprast, kādai kultūrvidei pieder katrs skolēns, kādas ir vecāku ieceres attiecībā uz skolēnu iesakņošanos šajā vidē. Skolotājiem jācenšas veidot klasē tādu kultūrvidi, kas palīdzēs audzēknim gūt panākumus dominējošā valsts kultūrvidē, nenonākot konfliktā ar mājas kultūrvides vēlamajām paražām. Mēs neesam skolotājus uz to aicinājuši. Ja mēs paskatāmies statistiku, arī skolās ar krievu mācību valodu ir dažādu tautību skolēni, tai skaitā latvieši. Protams, arī latviešu skolās pieaug krievu, ebreju, baltkrievu, poļu un citu skolēnu skaits. Tas uzliek skolotājam ļoti lielu slodzi un ir jāpalīdz viņam izprast, kā šādos apstākļos strādāt.
Man neliekas, ka situācija būtu jāatklāj no jauna, vai jāsūdzas, ka nekas netiek darīts. Latvijas vēstures skolotāju savienība gadiem ar šo problēmu strādā un saņem ļoti lielu atbalstu no Eiropas Vēstures skolotāju asociācijas. Tā bija un būs, ka Latvijas vēsturei ir ļoti liela nozīme tolerances un izpratnes veidošanā. Bet, protams, ‘katram bija sava Rīga’ – simts gadu atpakaļ ebreji dzīvoja savā kultūras vidē, krievi savā, latvieši savā un vācieši savā. Kaut arī bija starpkultūru kontakti, multikulturālisms, kā to izprot mūsdienās, neveidojās. Manuprāt, ir pilnīgi bezcerīgi panākt, ka šodien Krievijā un Latvijā 2. pasaules kara vēsturi interpretēs vienādi. Vai panākt, ka latviešu skolotājs Kurzemē, kura vecāki ir pārdzīvojuši Kurzemes katlu un trimdu, stāstīs par 2. pasaules karu līdzīgi, kā skolotājs, kurš mācījies Krievijā. Ja mēs skolēnam izveidosim izpratni par to, ka pastāv dažādas interpretācijas un ka tas ir normāli, tad virzīsimies uz priekšu multikulturālā izglītībā.
Marija Golubeva: Ir svarīgi ņemt vērā, ka arī tās valstis, kas pārvērtēja multikulturālisma politiku izglītībā un citās jomās, tomēr pārsvarā nāca ar jauniem piedāvājumiem, kā esošo sabiedrības daudzveidību iekļaut visos politikas veidošanas procesos, nevis atgriezās pie tā, kas bija pirms multikulturālisma. Viena no tādām valstīm, kur integrācijas politika un multikulturālisma loma tajā tiek pārskatīta tieši tagad, ir Nīderlande. Tur pētnieks Alfonss Fermins (Alfons Fermin) pēc Iekšlietu ministrijas pasūtījuma apkopoja dažādas pieejas pilsoniskai kultūrai mūsdienu demokrātiskajās valstīs. Ir tā saucamā kreisā liberāļu tradīcija, kurā tiek uzsvērtas sociālās tiesības, kā arī indivīda tiesības tikt pieņemtam kā vienlīdzīgam, bet, no otras puses, ir tā saucamā komunitārā tradīcija (pie tās pieder arī Hantingtons) kas uzskata, ka tikai kopiena ar saknēm ir kaut kas leģitīms un šī vēsturiskā kopiena nosaka to, kā pārējiem uzvesties. Ir arī republikāniskā tradīcija, kas saka, ka galvenais ir pilsoņu balsis, ka cilvēki ir proaktīvi, un, ka viņi uzņemas atbildību un kompetenti rīkojas kā pilsoņi. Fermina ieteikums Nīderlandes valdībai bija izvēlēties kādu vidējo ceļu.
Es teiktu, ka Latvijā mums ir bijis otrādi, mēs kopš 90. gadu sākuma esam vairāk gājuši uz komunitāro izpratni, kad labākajā gadījumā notiek imigrantu iekļaušana vēsturiskā kopienā. Manuprāt, reālajos Latvijas apstākļos mēs nevaram starpkultūru izglītību balstīt tikai uz komunitāro izpratni. Mums jāintegrē kaut kā šajā koncepcijā pārējie divi elementi – gan katrs indivīds kā vienlīdzīgs sociālo tiesību un publisko pakalpojumu saņēmējs, gan arī indivīds kā aktīvs pilsonis, kurš piedalās un kaut ko ietekmē. Būtu interesanti dzirdēt, kā tie, kuri praktiski nodarbojas ar izglītību, visas šīs abstraktās lietas var realizēt darbā.
Kaspars Zālītis, Eiropas Jaunatnes cilvēktiesību sadarbības tīkls: Par to, kas tad palīdzēs skolotājam starpkultūru izglītībā, es gribētu teikt, ka tie esam mēs paši – jaunieši. Aktīviem jauniešiem ir iespēja doties uz Eiropas Padomes un Eiropas Savienības semināriem. Tur vienā auditorijā būs aptuveni trīsdesmit jaunieši, un gandrīz katrs runās savā valodā. Tie paši jaunieši atbrauc uz šejieni un stāsta par to skolās. To mēs katrs darām diendienā.
Irēna Freimane, Izglītības Attīstības centra direktore: Es domāju, ka pamatvienība ir un paliek skolotāju izglītošana. Ir ļoti labi, ja ir pozitīvie piemēri, bet, ņemot vērā projektā “Atvērtā skola” gūto pieredzi un tagad jau vairāk kā gada pieredzi Izglītības attīstības centrā, es gribētu teikt, ka nevajag gaidīt, ka rezultāti būs vienā, divos, trijos gados, jo attieksmju veidošana paņem laiku. Es runāju par to pieredzi, kādu guvu kā lektore, vadot kursus starpkultūru izglītībā latviešu skolu skolotāju auditorijā. Viņu izpratne ir ārkārtīgi pilna ar stereotipiem. Es saku paldies, ka skolotāji atklāti runā, tad var diskutēt. Pats galvenais ir informēt un mācīt sabiedrību, un šeit liela loma ir masu medijiem un oficiālām personām.
Ruta Marjaša, bijusī Saeimas deputāte: Man ir ļoti žēl mūsu skolotāju, viņi atrodas starp diviem procesiem. Objektīvs process, kurš faktiski veicina starpkultūru izglītības ieviešanu, ir reāli esoša mūsu multikulturālā sabiedrība – jauktās ģimenes, lielās mājas, kur dzīvo dažādi cilvēki, sports, kur tautībās nedalās. Objektīvā dzīve šodien ir pro, kas ir contra? Tie ir mūsu politiskie procesi. Vajag palīdzēt skolotājiem izkļūt no šī slazda, depolitizēties. Tas nav vienkārši, tur vajag pašam saprast atbildību, ja tev ir uzticēta jaunās paaudzes audzināšana, tad noskaidro, kurā pusē tu esi – objektīvā procesa pusē vai politisko cīniņu pusē.
Marija Golubeva: Tomēr izglītības politikas veidošana nav atrauta no politiskiem procesiem. Kurš tad mūsu valstī nosaka starpkultūru izglītības būtību un vietu izglītības sistēmā?
Evija Papule, Izglītības un zinātnes ministrija: Dokumentu līmenī to dara Ministru Kabinets, bet dokumentu sagatavošanas procesā ir atbildīga Izglītības un zinātnes ministrija. Starpkultūru kompetences šobrīd ir iekļautas mācību priekšmetu standartos, tie ir obligāti, tas ir dokuments, ko ievēro skolas, skolēni, mācību grāmatu autori. Tomēr skolotājs nevar atrisināt visas sabiedrības problēmas, un tas viņam nemaz nav jādara. Es tomēr par galveno auditoriju uzskatu sabiedrību kopumā un skolu kā instrumentu, kur kaut ko var darīt. Lielākā daļa stereotipu, un to pierāda mazākumtautību izglītības pārmaiņu process, ir ģimenē.
Marija Golubeva: Bet vai nav tā, ka mums šis jautājums nav izrunāts sabiedrības līmenī? Piekrītu Goldmaņa kungam, ka multikulturālisms ir filozofija – daži to pieņem un daži nē. Nesen, kad IZM sniedza atbildi dažiem Saeimas deputātiem par izglītības reformas jautājumiem, vēstulē bija rakstīts, ka pastāv dažādas ideoloģiskas perspektīvas un ka metodoloģija, analīze, informēšana par rezultātiem ir atkarīgi no ideoloģijas. Izejot no esošās ideoloģijas, cik nopietna ir ministrijas vai politiskās vadības apņemšanās nodarboties ar starpkultūru izglītības popularizēšanu un ieviešanu?
Evija Papule: Mēs nevaram runāt par valsts ideoloģiju. Ideoloģija ir politiskā vadība – ļoti vienkārši. Tik ilgi, kamēr Latvijā būs īslaicīgas valdības, nevar īstenot izglītībā ilgtermiņa programmu, jo katra valdība raksta savu deklarāciju. Teorētiski Saeima apstiprina izglītības koncepciju, bet neviens to nevar īstenot. Šobrīd mēs runājam par valodu, starpkultūru kompetenci, utt., jo ministre ir profesionāle šajos aspektos. Mēs pirmo reizi ministrijas atbildē atļāvāmies izmantot zinātnisku pamatojumu. Es nezinu nevienu citu ministru, kurš gribētu kaut ko tādu dzirdēt.
Marija Golubeva: Kāda ir pašvaldību loma šajā procesā? Vai pašvaldības var mēģināt ietekmēt politiku šajā jomā?
Jeļena Matjakubova, Rīgas Domes Izglītības, jaunatnes un sporta departaments: Mūsu sabiedrībā un valsts līmenī tā tēma nav izdiskutēta, kaut mūsu valsts ir multikulturāla, un mēs esam demokrātiska republika, kādā parasti visi cenšas visu izrunāt. Man ir piemērs – likumdošana par mazākumtautību skolām. Ļoti sāpīga tēma. Bet vai tā bija izdiskutēta? Nebija, un līdz ar to nav zināms sabiedrības pieprasījums – vai cilvēki gaida to vai ne? Runājot par pašvaldības lomu, tā var informēt un audzināt skolotājus. Vienalga kāda priekšmeta skolotājs tas ir – vajag izrunāt šo lietu ar skolotājiem, kā viņi to redz, ko viņi var darīt savādāk. Otra lieta, pašvaldība var atbalstīt starpskolu, starpvalstu projektus.
Inga Pāvule, LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāte un Izglītības attīstības centrs: Runājot par skolotāju izglītību, es gribētu pieminēt šādu faktu. Kad IZM iedalīja Izglītības attīstības centram finanses, kuras mēs izmantojām, lai piedāvātu latviešu skolām bezmaksas kursus par starpkultūru izglītību sākumskolā, uz trīsdesmit vietām atsaucās desmit cilvēki. Mēs esam gatavi izglītot, skaidrot un runāt par šīm lietām, bet pirms tam cilvēkam ir jāatzīst, ka starpkultūru izglītība attiecas arī uz viņu, ne tikai uz mazākumtautībām.
Runājot par stereotipiem ģimenēs un skolā, es kā mamma neesmu tik īsti pārliecināta par ministrijas jauno ideju, ka skolai arī ir jāaudzina bērni. Ja skolotājs iedomāsies, ka viņam ir jāieaudzina nacionālais patriotisms un kaut kādi pašsaglabāšanās instinkti, tad es mājās ar saviem bērniem varēšu runāt krustām un šķērsām par to, cik labi ir būt atvērtam pret citādo, kamēr skolā viņam būs jārunā citas lietas. Protams, es tagad pārspīlēju.
Par projektiem – man šķiet, ka tie vairāk vajadzīgi blakus esošām skolām un blakus dzīvojošajiem, jo, kad mēs aizbraucam pāri robežai, tad mēs jau zinām, ka mēs te esam atbraukuši, lai sadzīvotu, draudzētos un kaut ko jaunu uzzinātu.
Elīna Falkenšteina, Rīgas ebreju vidusskola: Mēs visi dzirdam katru mirkli, ka mums vajag mīlēt savu tuvāko tāpat kā sevi, bet vai mēs visi to darām? Tāpat ar starpkultūru izglītību, vai mēs tiešām kaut ko darām?
Tajā pašā laikā bērni tomēr ir atsaucīgi. Piemēram, bija izsludināts konkurss – bērni zīmē sinagogu. Kad es atnācu uz to centru, biju šokā – mūsu skolas bērni tikai vēl šūpojās un sāka domāt, bet es paskatījos, kādi darbi bija no Rēzeknes, no Viļāniem, no visādiem Latvijas stūrīšiem, kur bērni varbūt vispār nav redzējuši to sinagogu. Tātad tāda vēlme saprast citus ir.
Marija Golubeva: Ir ļoti interesanti, kā Jūs teicāt, ka vispārcilvēciskā līmenī jāmāca cienīt citus, bet kas attiecas uz kaut kādu nopietnu pārmaiņu ieviešanu, pieredze liecina – vai nu mēs plānojam pārmaiņas vairāk vai mazāk sistemātiski, vai arī to nedarām, un tad šīs pārmaiņas dzīvē reāli netiek ieviestas. Diezgan daudzi pētnieki raksta – nepietiek ar to, ka vēstures grāmatās iekļauj kaut ko par mazākumtautību vēsturi, vai sāk mācīt par dažādu tautību svētkiem. Nopietnāks solis ir starpkultūru izglītība kā horizontāla prioritāte – kad pārskata, kā caur mācību vielu skola reproducē stereotipus vai aizspriedumus par dažādām iedzīvotāju grupām. Es gribētu palūgt Marinu Krupņikovu, kurai pavisam nesen publicēts pētījums par daudzveidību mācību grāmatās, komentēt šo tēzi.
Marina Krupņikova, Cilvēktiesību un etnisko studiju centra pētniece: Ārkārtīgi nozīmīgi ir, vai starpkultūru izglītība tiek uztverta kā svarīga, vai to tā uztver visa sabiedrība, un ja tā nav un nebūs, tad ne IZM, ne skolotāji neko paveikt nevarēs.
Pētījumā mēs secinājām, ka mazākumtautības ir minētas mācību grāmatās, bet tas notiek ekskluzīvi tajās vietās, kur ir paredzēts runāt tieši par mazākumtautībām – par to, ka Latvijā dzīvo mazākumtautības un to sastāvu. Mazākumtautību pārstāvji neparādās nejauši kopā ar latviešiem, viņus neizmanto piemēros par lojalitāti valstij un citām labām lietām, jo šīs lomas parasti automātiski tiek rezervētas latviešiem. Tas ir interesants jautājums – kāpēc cittautieši netiek izmantoti vai varbūt tā ir tikai nejaušība?
Marija Golubeva: Mani visvairāk pārsteidza reakcija medijos uz šo pētījumu. Piemēram, Elita Veidemane “Vakara Ziņās” kritizēja šo pieeju kā uzspiestu politkorektumu. Viņa arī piedāvāja savus uzdevumus matemātikas grāmatai – piemēram, “Jānis un Didzis devās apciemot māsīcu, kura dzīvo Maskavas forštatē. Tur viņus satika Goša, Miška, Peķka un Serjoža. Cik latu izmaksāja zobu ielikšana Jānim, ja zināms, ka Didzis dabūja smadzeņu satricinājumu jau no pirmā sitiena?” Tā ir Latvijā dzīvojošas, labi pazīstamas žurnālistes reakcija uz ieteikumu pozitīvā veidā atspoguļot sabiedrības daudzveidību mācību grāmatās. Tomēr atgriežoties pie mācību grāmatām – kas būtu jādara šajā jomā?
Inga Pāvula: Mums bija pētījums, kur skaidri parādījām, ka, lai izbēgtu no stereotipiem mācību grāmatās, autoru kolektīvam ir jābūt dažādu dzimumu, dažādu vecumu un, ja iespējams, arī dažādu tautību. Tikai tad, ja tā ir komanda, kurā ir dažādība, tad arī stereotipi ir dažādi – mēs varam paskatīties viens uz otra stereotipiem.
Evija Papule: IZM mācību grāmatu vērtēšanas kritēriji ir izstrādāti un pieņemti, jebkura jaunā grāmata ir jāvērtē arī pēc principa, vai tā atbilst starpkultūru izglītības kritērijiem.
Irēna Freimane: Izglītības attīstības centrā ir izveidota mājas lapa (www.iac.edu.lv), kurā ir sadaļa diskusijām – tai skaitā par to, vai starpkultūru izglītība ir vajadzīga arī latviešu valodas mācību skolām. Grūti ir citu pārliecināt mainīt viedokli, bet sākt domāt – tas arī ir daudz.
Tatjana Liguta, Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāte: Es atceros 80.gadu beigas un 90.gadu sākumu, kad krievvalodīgajiem cilvēkiem nācās ļoti negaidīti un sāpīgi saskarties ar to, ka ar vienu valodu iztikt nevar, ka tavs viedoklis nav vienīgais pasaulē un ka vispār nav tā pareizā viedokļa, pie kā visi bijām pieraduši. Tagad ar tādu pašu lietu var saskarties latvieši. Vairumam cilvēku Latvijā latviešu valoda ir vienīgā valoda. Es domāju, ka mūsu valstij ir vajadzīga saskarsme un sadarbība visos līmeņos.
Diskusija notika 2005.gada 31.janvārī, tā publicēta saīsinātā veidā.