Raksts

Standarti vidējam aritmētiskajam


Datums:
18. marts, 2008


Autori

Dita Arāja


Foto: Ross Hunter

Slinkums vai disleksija? Latvijas skolotāji nereti citādajos skolēnos saskata pirmo. Sarežģītā birokrātija un dažādā izpratne par iekļaujošo skolu nevis integrē, bet atgrūž bērnus ar mācību traucējumiem.

Viņam ir desmit gadi un viņš ir mazs poliglots — runā četrās valodās, tikai puisēnam ir grūtības ar lasīšanu, tāpēc viņš ir atstājis vispārizglītojošo skolu, kas nebija draudzīga bērniem ar mācīšanās traucējumiem, un patlaban izglītojas mācību iestādē, kas īpašos bērnus neatgrūž. Viņa problēma ir disleksija — smadzeņu neirobioloģiska īpatnība, kas traucē sapludināt zilbes vārdos, tā radot lasīšanas grūtības. Taču ir svarīgi uzreiz pateikt, ka nepastāv saistība starp disleksiju un intelektu — cilvēkiem ar disleksiju ir pilnvērtīgs intelekts, tāpēc viņi nebūtu jāatbīda uz speciālajām skolām, bet gan ar individuālām programmām un kompensējošiem pasākumiem šiem bērniem var palīdzēt iegūt ne tikai vispārējo, bet arī augstāko izglītību. Vēl vairāk — pasaules pieredze ir pierādījusi, ka cilvēki ar disleksiju, piemēram, izcilais fiziķis Alberts Einšteins vai miljardieris Bils Geitss, ir sasnieguši daudz stāvākas virsotnes nekā citi, kas skolā spējuši ātri un tekoši izlasīt vajadzīgo vārdu skaitu minūtē.

Latvijā gan vismaz pagaidām disleksijas bērni uz spožu akadēmisko karjeru cerēt nevar, jo lasīšanas grūtību dēļ daudzi no viņiem tiek atstāti vienā un tajā pašā klasē ne tikai uz otro, bet pat uz trešo un ceturto gadu. Valsts līdz šim īsti nav pildījusi savas funkcijas un nav īpaši rūpējusies par atbalstu bērniem ar mācību traucējumiem, lai viņi netiktu „apzīmogoti” un arī vispārizglītojošajā skolā iegūtu kvalitatīvu izglītību. Patlaban šo bērnu izglītība un karjera ir atkarīga tikai no vecāku neatlaidības un cīņas spējām. Var gan būt, ka šajā pavasarī kas nedaudz mainīsies, jo vismaz patlaban ceļā uz apstiprināšanu valdībā ir Ministru Kabineta noteikumi, kas paredz atbalsta pasākumus eksāmenos un ieskaitēs bērniem ar īpašajām vajadzībām. Tiesa, šie grozījumi neattieksies uz centralizētajiem eksāmeniem, tāpēc ceļā uz augstskolām vismaz pagaidām jaunieši ar lasīšanas traucējumiem vienalga sacensībā zaudē tiem, kam teksta apgūšana grūtības nesagādā.

Domā, māte, ko ar savu bērnu darīsi!

Par disleksiju Latvijā īpaši daudz nerunā un līdz ar to arī iedzīvotāju informētības līmenis nav augsts. Par to pārliecinājos, gatavojot šo rakstu, jo daudzi sadzīvisku sarunu biedri — draugi un paziņas — lūdza paskaidrot, kas tā tāda disleksija īsti ir. Zīmīgi, ka tādu pašu jautājumu uzdeva arī Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) preses centrā.

Latvijā nemaz nav oficiālu datu par to, cik lielam skolēnu skaitam piemīt šī smadzeņu īpatnība un tāpēc, loģiski, nav arī skaidrības, kuriem bērniem būtu jāpalīdz ar īpašām atbalsta programmām. Pēc disleksijas atbalsta biedrības Pro Futuro informācijas, dažādu valstu pētnieki uzskata, ka disleksija piemīt 10—17,5% iedzīvotāju. Tik liela amplitūda tāpēc, ka skaitļi atkarīgi no tā, kā disleksija tiek definēta. Pie tam jāatceras, ka cilvēkiem ar disleksiju bieži vien piemīt arī disgrāfija (apgrūtināta rakstīšanas spēja) un diskalkulija (grūtības ar matemātiskām darbībām).

Aplēses liecina, ka Eiropā disleksija ir aptuveni 25 miljoniem iedzīvotāju, savukārt Latvijā lasīšanas traucējumi varētu būt aptuveni 22 000 skolēnu, — tā, pamatojoties uz vispārējiem procentuālajiem datiem, lēš disleksijas atbalsta biedrība. Tās valdes priekšsēdētāja Eva Birzniece uzsver, ka disleksija ir slēpta problēma — tikai zinoši skolotāji atpazīst pazīmes un nodrošina bērniem savlaicīgu palīdzību, un, balstoties vecāku pieredzē, Birzniece apgalvo, ka parasti tomēr skolās vēl joprojām disleksijas gadījumos uzskata, ka bērni ir slinki, nespēj koncentrēties vai arī nevēlas mācīties, tāpēc problēmu konstatē ļoti vēlu, kad jau ir novēlota palīdzības sniegšana — jo agrāk ar dislektisku bērnu sāk strādāt logopēds, jo lielāku progresu lasīšanas iemaņu attīstībā ir iespējams sasniegt. E.Birzniece pērn projektā Atbalsts bērniem ar disleksiju veikusi izglītības politikas dokumentu analīzi un konstatējusi, ka mācību procesa izvērtēšana notiek tikai tad, kad skolēni pēc 6.klases kārto centralizētos pārbaudījumus, kas, pēc Pro Futuro ieskata, jau ir par vēlu — daudz lielāku progresu bērna lasītsprasmes attīstībā var sasniegt, ar viņu īpaši strādājot agrīnā vecumā.

Novēlotu disleksijas konstatēšanu kā problēmu atzīst arī Latvijas Universitātes pasniedzēja, iekļaujošās izglītības eksperte Dita Nīmante. Viņa akcentē, ka bērna lasīšanas grūtības būtu jākonstatē jau pirmsskolas izglītības iestādē, jo, sākot mācības 1.klasē, bērnam jau jāprot lasīt un rakstīt. Taču Latvijā pedagogi nav pietiekami sagatavoti šīs problēmas atpazīšanai un darbam ar bērnu disleksijas gadījumā, tāpēc daudz kas atkarīgs no konkrētā pedagoga prasmes. Ja pirmsskolas pedagogs nav tik atbildīgs, viņš cer, ka bērns lasīšanai „atvērsies” skolā, vēl jo vairāk tāpēc, ka daļai bērnu tīri bioloģiski lasīšanas prasmes attīstās tikai 7—8 gadu vecumā. Daļa skolotāju saprot, ka bērnam ir vajadzīga logopēda palīdzība, bet daļa atbildību uzkrauj vecākiem — domājiet nu, ko ar savu bērnu darīt!

Parastā klase vai speciālā skola?

Pēc vairāku skolu aptaujas Pro Futuro secinājusi, ka pedagogiem ir vēlme skolēniem palīdzēt, taču viņi nezina, kā to izdarīt, un tāpēc gaida norādījumus no Izglītības un zinātnes ministrijas. Savukārt pēc sarakstes ar IZM disleksijas atbalsta biedrība secinājusi, ka ministrija atbildību par disleksijas bērnu izglītību atstāj pašvaldību un skolu ziņā. Vispārējās izglītības likums[1] gan nosaka, ka vispārējās skolās jāintegrē bērni ar speciālām vajadzībām, taču tikai gadījumos, ja konkrētajai izglītības iestādei ir „atbilstošs nodrošinājums.” E.Birzniece saka, ka tieši tas ir klupšanas akmens, jo vispārējās skolas bieži vecākiem pasakot — atbilstošā nodrošinājuma nav, tāpēc bērniem ar disleksiju nevar piedāvāt viņiem atbilstošas individuālās programmas.

„Ja bērnam patiešām ir disleksija, tad šobrīd ar mūsu izglītības standartiem, kas ir galēji neiekļaujoši, disleksijas bērni būs zaudētāji, jo galvenais akcents tiek likts uz pamatprasmēm,” saka D.Nīmante. Viņa gan uzsver, ka nav vienas receptes, kā labāk bērniem ar disleksiju palīdzēt — vai sastādot viņiem individuālas izglītības programmas atbilstošas katra bērna vajadzībām un bērnus iekļaujot parasto skolu klasēs, vai tomēr rekomendējot mācības speciālajās skolās. Tas, pēc D.Nīmantes uzskata, atkarīgs no katra individuālā gadījuma.

Savukārt maģistre izglītībā bērniem ar īpašām vajadzībām, Latvijas Starptautiskās skolas pedagoģe Nora Fleminga (Nora Fleming) stāsta — ASV, ja bērnam mācīšanās grūtības oficiāli atzīst skolas dibināta multidisciplināra ekspertu komisija, vietējām skolu pārvaldēm obligāti ir jānodrošina skolēnam viņa vajadzības — mācību plāns tiek modificēts un bērnam izveido individuālo plānu. To prasa vairāki tiesību akti — gan speciālais likums par izglītību cilvēkiem ar īpašām un speciālām vajadzībām (Individuals with Disabilities Education Act), gan arī likums, kas aizliedz šo cilvēku diskrimināciju (Section 504[2]), akcentējot, ka bērniem ar īpašām un speciālām vajadzībām ir vienlīdzīgas izglītības iespējas ar pārējiem.

Skolēni ar mācību traucējumiem ASV izglītojoties nonāk pēc iespējas neierobežojošā vidē, lai optimāli varētu mācīties un būt kopā ar saviem vienaudžiem. Skolēniem atbilstoši individuālajām vajadzībām piedāvā dažādu palīdzību mācībās — vai nu pilnveidot viņa mācību iespējas, vai arī korekcijas nodarbības, mācību plāna modificēšanu vai nepieciešamo tehnoloģisko nodrošinājumu un īpašus apstākļus pārbaudījumos, piemēram, papildu laiku vai uzdevumu lasīšanu priekšā.

D.Nīmante gan uzskata — patlaban Latvijā nevar viennozīmīgi pateikt, ka visiem bērniem ar disleksiju jāmācās „parastajās” klasēs. Ja skolotājs sakostiem zobiem pieņems šo bērnu, taču ar viņu īpaši nenodarbosies vai arī nodarbosies pavirši, tad zaudētājs vienalga būs bērns, kas, ļoti iespējams, pēc kāda laika tāpat būs spiests doties uz speciālo skolu. IZM Valsts speciālās izglītības centra direktora vietniece Mudīte Reigase skaidro, ka skolās nav oficiāli licencētu programmu bērniem ar valodas attīstības traucējumiem, jo skolas parasti aizbildinoties ar to, ka trūkst līdzekļu, lai algotu attiecīgos speciālistus. Pirmais solis uz iekļaušanu gan esot sperts — jau ar šī mācību gada sākumu visiem skolotājiem uz vienu likmi tarificētas divas konsultāciju stundas, lai bērniem sniegtu papildu palīdzību. Tomēr „arī pēc starptautiskās pieredzes klasē bērnam ar disleksiju nebūs personiskais asistents, ne palīgskolotājs klāt,” saka M.Reigase. N.Fleminga gan stāsta, ka ASV ar skolēnu nodarbojas individuāli — vai nu mācību laikā viņam īpašu uzmanību pievērš „parastais” skolotājs, balstoties uz speciālista norādījumiem, vai ar viņu klasē kādu laiku strādā “speciālais” pedagogs, vai arī bērns uz kādu laiku tiek individuāli konsultēts ārpus klases.

D.Nīmante vecākiem, kuru bērniem Latvijā izglītības sistēmā nav izdevies iekļauties vispārējā skolā, iesaka pameklēt vai nu kādu bērniem ar mācību traucējumiem draudzīgāku skolu vai tomēr izvēlēties speciālo mācību iestādi. Savukārt E.Birzniece no personiskās pieredzes stāsta, ka arī speciālajās skolās ne vienmēr var paļauties uz individuālām nodarbībām ar bērniem: „Latvijā strādā uz vidējo aritmētisko”. Viņa min gadījumus, kad vecāki, kuru bērni bez lasīšanas iemaņu progresa mācās speciālajā skolā, savas atvases ved uz privātstundām pie logopēdiem, kaut gan pēc būtības speciālajās skolās valstij būtu jānodrošina kvalitatīva bērnu individuāla mācīšana. „Ja speciālajā skolā ir mazāks skolēnu skaits, katram bērnam nebūs individuālā plāna, tur vairāk vai mazāk strādās ar visiem bērniem,” saka M.Reigase.

Pretimnākšana pārbaudes darbos

Latvijā nevienā likumā vai normatīvā nepastāv jēdziens „iekļaujošā izglītība” — t.i. visiem bērniem un jauniešiem neatkarīgi no viņu vajadzībām, un tāpēc arī praksē nav iekļaujošas izglītības politikas, secina D.Nīmante. Latvijā ir radīti divi termini, kas būtībā izšķir bērna likteni. Viens — „speciālās vajadzības”, kas ir veselības traucējumi, kurus atzinusi pedagoģiski medicīniskā komisija. Otrs — „īpašās vajadzības”, kuru dēļ bērns nespēj pietiekamā līmenī apgūt vispārizglītojošo skolas programmu, bet par kuru nav nepieciešams pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinums. Tieši šeit slēpjas klupšanas akmens — tikai bērniem ar speciālajām vajadzībām valsts paredzējusi individuālās mācību programmas, un tas izstumšanas riskam pakļauj bērnus ar disleksiju, jo lielākoties vecāki nevēlas bērnus, kam nav veselības problēmu, stigmatizēt ar medicīniski pedagoģiskās komisijas atzinumu, bez kuras pie vajadzīgā atbalsta mācību procesā netikt. D.Nīmante gan min arī gadījumus, kad vecāki, nevēloties noticēt smagākām bērna veselības problēmām, dažkārt slēpjas aiz disleksijas, taču būtību jau tas tāpat nemaina — sarežģītā birokrātija un dažādā izpratne par iekļaujošo skolu ne integrē, bet atgrūž bērnus ar mācību traucējumiem.

Šogad gan ar MK grozījumiem noteikumos par valsts pārbaudījumiem atvieglojumus pārbaudes darbos varēs baudīt arī bērni ar disleksiju, jo normatīvi paredz, ka bērni, kam ir ne tikai pedagoģiski medicīniskās komisijas, bet arī logopēda vai klīniskā psihologa atzinums par viņu speciālajām vajadzībām, pārbaudes darbos var saņemt papildus laiku un atbalsta pasākumus. Izglītības satura un eksaminācijas centrs savā mājas lapā konkrēto pasākumu kopumu publiskos 15.aprīlī, bet M.Reigase jau tagad stāsta, ka šajos pasākumos varētu ietilpt ne tikai papildu laiks, bet arī, piemēram, iespējas izmantot citu telpu, dažādas atgādnes par pareizrakstības likumiem bērniem ar disgrāfiju, bet reizināšanas tabulas vai atļauja lietot kalkulatorus bērniem ar diskalkuliju, tāpat arī var būt iespēja, ka skolotājs priekšā nolasa uzdevumu nosacījumus. Pro Futuro gan uztraucas, vai pietiks laika līdz pārbaudījumiem skolotājiem šīs jaunās iespējas izskaidrot un skolām — tām sagatavoties. Minētie atvieglinājumi arī neattiecas uz centralizētajiem eksāmeniem, tāpēc jaunieši ar mācību traucējumiem arī šogad, stājoties augstskolās, būs nevienlīdzīgā situācijā ar vienaudžiem. Tomēr M.Reigase sola atbalsta pasākumus centralizēto eksāmenu laikā gatavot uz nākamo mācību gadu.

Cik tas IZM izdosies, rādīs laiks, taču patlaban diemžēl ne bērni, ne viņu vecāki nejūtas droši, ka valsts vēlas, lai cilvēki, kas kaut kādā ziņā atšķiras no citiem, Latvijas izglītības sistēmā justos komfortabli un iederīgi. N.Flemingas pieredze liecina, ka ASV ģimenes, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām, atbalstu saņem no skolas. Palīdzība neaprobežojas tikai ar nepieciešamo praktisko nodrošinājumu, bet arī atbalsta grupu un nevalstisku organizāciju un asociāciju veidā, ko finansē valsts. ASV pārmaiņas izglītības sistēmā, iekļaujot tajā bērnus ar mācīšanās traucējumiem, sākās pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad ne tikai zinātnieki nāca pie atziņām par to, kas ir pamatā mācīšanās traucējumiem un kā tie izpaužas, bet kad to apzinājās arī sabiedriskā doma. „Pilsoniskā kustība atdarīja Pandoras lādi,” — pārmaiņu vilni raksturo N.Fleminga, prognozējot — tiklīdz IZM patiesi spers pirmo soli pretī kādai īpašo vajadzību grupai, tā noteikti arī pārējās grupas klauvēs pie ministrijas durvīm un prasīs atzīt viņu tiesības uz iekļaujošo izglītību.

____________________

[1] Vispārējā izglītības likuma 53.pants: „Vispārējās pamatizglītības un vidējās izglītības iestādēs, kurās ir atbilstošs nodrošinājums, pamatojoties uz valsts vai pašvaldības pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinumu, var integrēt izglītojamos ar speciālām vajadzībām. Šo skolu nodrošinājumu atbilstoši speciālām vajadzībām nosaka Ministru kabinets.”

[2] Section 504 — civiltiesību likums, kas aizliedz cilvēku ar īpašām vajadzībām diskrimināciju.


Iekļaujoša izglītība, Latvijas piemēri

Īpašo grupu likumdošanas bāze

Izglītība un nodarbinātība

Izglītības attīstības centrs

Izglītības ministrija

Izglītības satura un eksaminācijas centrs

Kas ir disleksija?

Pro Futuro

Valsts speciālās izglītības centrs

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!