Jurista Vārds, 19.12.2006.
Šā raksta autors pieļauj, ka Senātam, kas ikdienā nodarbojas ar būtiskiem tiesību interpretācijas jautājumiem, būtu garlaicīgi vērtēt tikai skaitīšanas un aprēķina pareizību Saeimas vēlēšanās. Tādēļ, mēģinot attīstīt augstas teorijas un nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu, spriedumā netika atrasts pareizais kompetences vidusceļš starp Satversmes 1. un 18.pantu.
Šā gada 4. decembrī kļuva pieejams Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta (turpmāk – Senāts) spriedums lietā Nr. SA-5/2006. Lieta ierosināta pēc vairāku politisko organizāciju (partiju) pieteikumiem. Daudziem lasītājiem, protams, sausi datumi un lietu cipari neko neizteiks, tāpēc vēlams vismaz raksta sākumā norādīt izskatītās lietas būtību.
Tomēr, kā izrādās, pēc minētā Senāta sprieduma pieņemšanas tas vairs nemaz nav tik vienkārši. Ja Saeimas vēlēšanu likums paredz, ka tiesā var pārsūdzēt Centrālās vēlēšanu komisijas (turpmāk – CVK) lēmumu, ar kuru noteikti Saeimā ievēlētie deputāti, tad Senāta spriedums attiecīgo jautājumu tvēris plašāk – izvērtēt Saeimas vēlēšanu, tajā skaitā priekšvēlēšanu kampaņas, pareizību. Vai Senāts ir rīkojies pamatoti?
Lai sniegtu savu redzējumu par minēto jautājumu, raksta autors nekavēs lasītāja uzmanību ar šajā lietā tiesvedības gaitā pieļautajām procesuālajām pērlēm, kad zinātniekus un pētniekus aicina par lieciniekiem un liek parakstīties par kriminālatbildību vienīgi par viedokļa paušanu, bet vairāk fokusēsies uz Senāta sprieduma tiešajām juridiskajām un tiesībpolitiskajām sekām. Senāta spriedumam nevar piekrist vairāku iemeslu dēļ.
Kompetence izskatīt lietu
Saeimas vēlēšanu likums paredz, ka tiesā var pārsūdzēt CVK lēmumu, ar kuru noteikti Saeimā ievēlētie deputāti. Likumdevēja mērķis, nosakot Senātam kompetenci izvērtēt šo lēmumu, bija pavisam vienkāršs – vienīgi tiesa var konstatēt faktus un piedot tiem neapstrīdama pierādījuma spēku. Tiesas kompetence šajā jautājumā bija iecerēta vienīgi būt par procedūras sargu, proti, pārbaudīt to, vai saskaitīts un sarēķināts pareizi.[1] Tiesas kompetences robežas vispirms nosaka prasījuma priekšmets, un šajā lietā tas ir: vai CVK lēmums ir tiesisks un pamatots.
Šādas tiesas kompetences robežas precīzi atbilstu Satversmes 18.pantam, kurš paredz, ka Saeima pati pārbauda savu locekļu pilnvaras. Šis pants atbilstoši teorētiskajām nostādnēm, konstitucionālajai praksei un Satversmes sapulces nepārprotamai gribai nozīmē, ka pati Saeima uzstājas kā tiesa un var lemt par vēlēšanu pareizību. Šā panta pieņemšanas mērķis Satversmes sapulcē – neļaut tiesām izlemt šādus jautājumus. [2]
Mūsdienās, attīstoties demokrātijas principam, no Satversmes 1. un 18.panta kopsakarības izriet, ka deputātu kandidātu sarakstu iesniedzējiem ir tiesības uzraudzīt un pārsūdzēt tiesā par vēlēšanu procedūras ievērošanu (piemēram, kļūda balsu skaitīšanā vai aprēķinā). Ja šī kļūda ir neizlabojama, nāktos rīkot atkārtotas Saeimas vēlēšanas (kas saskaņā ar Satversmi var notikt tikai Saeimas atlaišanas gadījumā, tomēr tā ir likumdevēja, nevis tiesas problēma), bet, ja kļūdu var izlabot, CVK izdotu precizētu lēmumu.
Savukārt Senāts, aizmirstot par prasījuma priekšmetu, secināja citādi: tā kā Saeimas vēlēšanu likums neparedz tiesas kompetences robežas, izskatot šādu lietu, Senāta kompetence izrietot no Satversmes 1.panta. Līdz ar to vērtēta tiks nevis skaitīšana un aprēķināšana, bet vēlēšanas kā tādas, tajā skaitā priekšvēlēšanu kampaņa. Tā rezultātā Senāts, iekarsis vērtēt priekšvēlēšanu kampaņu, ex officio pat aizmirsa palūkoties, vai skaitīšana un aprēķināšana patiešām notikusi pareizi.
Šā raksta autors pieļauj, ka Senātam, kas ikdienā nodarbojas ar būtiskiem tiesību interpretācijas jautājumiem, būtu garlaicīgi vērtēt tikai skaitīšanas un aprēķina pareizību Saeimas vēlēšanās. Tādēļ, mēģinot attīstīt augstas teorijas un nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu, spriedumā netika atrasts pareizais kompetences vidusceļš starp Satversmes 1. un 18.pantu.
Senāts, pamatojot kompetenci skatīt attiecīgo lietu, nedrīkstēja aizmirst un nenorādīt Satversmes 18.panta jēgu (tā tiesai bija zināma, jo citviet spriedumā tika dota atsauce uz Satversmes sapulces stenogrammām par citu jautājumu). Ja ir nepieciešams pārinterpretēt vai grozīt Satversmes 18.pantu, tad tas jādara attiecīgi Satversmes tiesai vai Saeimai.
Priekšvēlēšanu kampaņas prettiesiskums
Izskatot jautājumu par CVK lēmuma, kas nosaka Saeimā ievēlētos deputātus, tiesa nedrīkstēja analizēt priekšvēlēšanu kampaņas pareizību. Turklāt pretēji likumam un veselajam saprātam konstatēt divus faktus: pozitīvās domāšanas biedrības ir cieši saistītas ar atsevišķām partijām un to izdevumi pierēķināmi attiecīgajām partijām, kā arī to, ka priekšvēlēšanu kampaņa neatbilda vēlēšanu principiem, bet tas būtiski neietekmēja vēlēšanu rezultātu.
Pirmkārt, par pozitīvās domāšanas biedrību saistību ar politiskajām partijām un Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumu pārkāpumiem bija jālemj Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (turpmāk – KNAB) likumā noteiktajā termiņā un veidā, uzklausot lēmuma adresātus, iegūstot no tiem pierādījumus. Šādu lēmumu varētu pārsūdzēt administratīvajā tiesā. KNAB un Administratīvajai rajona tiesai šobrīd atliek vienīgi atsaukties uz spriedumā konstatētu faktu un Senāta judikatūru, kā arī sodīt Tautas partiju un Latvijas Pirmo partiju un likt atmaksāt pārtērēto. Jāņem arī vērā, ka šiem sodiem un atmaksāšanas pienākumam atbilstoši līdzšinējai Senāta un Satversmes tiesas praksei varētu būt krimināltiesiska rakstura sankcijas iezīmes.
Līdz ar to Senāts ne vien rupji pārkāpa savas kompetences robežas, bet arī izlēma citu lietu par personas tiesībām un pienākumiem, nepieaicinot tos, kurus šis lēmums skar vai var skart. Tam, protams, nepieciešama dziļāka analīze, bet pastāv iespēja, ka šajā gadījumā nākotnē var runāt par Eiropas cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta vai, tā nepiemērojamības gadījumā, vismaz 13.panta pārkāpumu.
Otrkārt, vispār nav nekādā veidā pierādāms, cik un kādā veidā pozitīvās domāšanas kampaņa ietekmēja vēlētāju prātus un līdz ar to arī vēlēšanu rezultātus. Pilnīgi pietiktu, ka kaut viens vai divi deputāti iekļuva Saeimā ar minētās kampaņas atbalstu. Kurš, pastāvot proporcionālajai vēlēšanu sistēmai, var apgalvot un pierādīt, ka tas tā notika vai nenotika, proti, vai, nenotiekot pozitīvās domāšanas kampaņai, vēlēšanu iznākums būtu citāds? Savukārt Senāts atbildēja uz šo jautājumu – rezultāts citāds nebūtu. Ja to nevar precīzi noteikt, bet var loģiski secināt, ka rezultāts noteikti būtu citāds vismaz par vienu deputāta vietu un to tiesas sēdē apliecināja arī “liecinieks”, tad no Senāta sprieduma izriet absurds secinājums, ka priekšvēlēšanu kampaņa neietekmē vēlēšanu rezultātus.[3]
Secinājumi
Senāts, taisot šādu spriedumu, pārkāpa ne tikai savas, bet arī tiesu varas robežas un Satversmes 1.,17. un 86.pantu, kā arī izlēma citu lietu bez to personu klātbūtnes, uz kurām tas attiecas, šādi radot pamatu runāt par Eiropas cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pārkāpumu. Citām reizēm būtu jāatceras, ka Satversmes 1.pants nav nekāda brīnumu vācele, kur pasmelties kompetenci, ja pietrūkst ideju vai netīk ievērot no likuma izrietošu kompetenci.
Senāts aizmirsa, ka tiesas spriešana ir likumam (šā vārda plašākajā nozīmē) pamatota darbība; tiesa var aizpildīt likuma robus, nevis aizvietot saprātīga likumdevēja gribu ar savu gribu, uzdodot vēlamo normatīvo regulējumu par esošo. Pozitīvās domāšanas kampaņas veidošana neatbilst Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma mērķim, tomēr atzīt to par minētā likuma pārkāpumu nozīmētu iestāties likumdevēja vietā un pamatīgi pārgrozīt šo likumu.
Katram tiesas spriedumam ir jābalstās uz gandrīz neapšaubāmiem loģiskā ceļā pārbaudāmiem pierādījumiem un secinājumiem. Šis spriedums noteikti nav ierindojams šādu spriedumu kategorijā. Tā ir slikta prakse.
Tāpat par labu praksi nevar atzīt arī iepriekš taisītos spriedumus Jūrmalas un Rēzeknes lietās. No šajā lietās secinātā izrietēja: ja kāda persona pa ceļam uz vēlēšanu iecirkni saņem 5 latus par noteikta kandidātu saraksta atbalstīšanu, var sākt runāt par vēlēšanu rezultātu prettiesiskumu. Lai gan tajā pašā laikā valsts ir radījusi sistēmu, ka, pat paņemot dotos 5 latus, ir iespējams nobalsot arī citādi, kā arī sistēmu, kas vēlēšanu iecirknī nepieļauj veikt darbības, kas ļautu kontrolēt vēlētāju gribu.
Lai arī spriedums it kā spēra soli demokrātijas vārdā un mēģināja pielikt treknu punktu pozitīvās domāšanas kampaņām, tas atzīstams par visnotaļ neveiksmīgu jau iepriekšminēto apstākļu dēļ. Atsaucoties uz kāda atzīta tiesību eksperta viedokli, kurš vēlējās palikt anonīms, Senāta spriedumu var pielīdzināt krimināltiesībās pastāvošajam noziedzīga nodarījuma izdarītāja ekscesam, kurš šajā gadījumā ir veikts demokrātijas vārdā. Tomēr jāpatur prātā, ka demokrātiskus ideālus nevar sasniegt prettiesiskā ceļā un, kā savulaik izteicies kāds tiesu varas robežu sargātājs, dragāt kā buldozers pāri visiem ceļa stabiem.
[1] Šā raksta autors arī piedalījās attiecīgā normatīvā regulējuma tapšanā.
[2] Sk. plašāk: Dišlers K. Demokrātiskas valsts iekārtas pamati. Rīga, A. Gulbis, 1931, 141.-142. lpp.; Gutmans A. Deputātu mandātu pārbaudīšana // Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1926, Nr.2/3.; Latvijas Satversmes Sapulces IV sesijas 11.sēdes (12.10.1921.) stenogrammas.
[3] Sk. politologa J. Ikstena viedokli, kas izteikts portālam Delfi. Eksperti: tiesas spriedums liegs partijām izmantot trešo personu finansētās reklāmas // http://www.delfi.lv/archive/article.php?id=16287396