Foto: Rahat Dar © AFI

Pervezs Mušarafs būtībā ir “iztīrījis” augstāko tiesas instanci no visiem tiesnešiem, kas varētu apšaubīt viņa varu.

Perveza Mušarafa (Pervez Musharraf) otrais apvērsums jeb emergency plus, kā to dēvē Pakistānas prese, nebija negaidīts — kad 3.novembra pēcpusdienā tas beidzot tika izsludināts, pārsteigto bija maz. Mušarafa ierobežoto izvēles iespēju dēļ šo soli Pakistānā uztver kā izmisuša spēlmaņa pēdējo gājienu.

Pusnakts uzrunā valsts televīzijā Mušarafs izskatījās uztraucies un nedrošs un ne tuvu neatgādināja to skaidru valodu runājošo vadoni, kura tēlu viņš bija veiksmīgi izkopis pēdējo astoņu gadu laikā, būdams Pakistānas līderis. Zīmīgais brīdis pienāca, kad Mušarafs, pārgājis no urdu uz angļu valodu, aicināja starptautisko sabiedrību būt saprotošai un pacietīgai. Šī replika un Ābrama Linkolna piesaukšana, lai attaisnotu konstitūcijas darbības apturēšanu, skaidri parādīja, ka teiktā adresāts ir Vašingtona.

Pentagona pragmatisms

Ja šodien vispār kāds spēj ietekmēt Pervezu Mušarafu, tad tas ir tikai Džordžs Bušs, Pakistānas diktatora lielākais atbalstītājs Rietumos. Kopš [2001.gada] 11.septembra terora aktiem ASV valdība ir iepludinājusi Pakistānā 10 miljardus dolāru. Lielākā daļa šīs naudas tika novirzīta armijai. Par spīti dāsnumam, daudzi amerikāņi nav apmierināti ar Pakistānas armijas panākumiem cīņā ar Talebanu, kaujinieku namatēviem un sabiedrotajiem nemierīgajā Afganistānas pierobežā. Demokrātu kontrolētajā Kongresā netrūkst tādu, kas vēlētos pārtraukt palīdzību Pakistānai līdz brīdim, kamēr Mušarafs nebūs valstī atjaunojis demokrātiju.

Taču Pentagons ir pragmatiskāks — laikraksta Los Angeles Times 4.novembra numurā kāds vārdā nenosaukts Pentagona amatvīrs ir citēts sakām, ka “problēma ir tāda, ka mēs karojam Afganistānā un Pakistāna ir koalīcijas partneris […] Mums Afganistānā ir karaspēka vienības un ir grūti panākt labu rezultātu, ja Pakistāna nesadarbojas.” Rakstā citēts arī bijušais par anti-terorismu atbildīgais CIP amatvīrs Pols Pillars (Paul Pillar) , kurš saka, ka ASV visticamāk turpinās “strostēt Mušarafu, taču nopietnas sankcijas neieviesīs”. [1]

Un ar to viss ir pateikts. Vismaz pagaidām. Bez Amerikas spiediena Mušarafs visdrīzāk turpinās bargo vēršanos pret oponentiem. Pirmo divdesmit četru stundu laikā pēc ārkārtas stāvokļa ieviešanas policija arestēja vairāk nekā tūkstoti juristu, žurnālistu un politisko aktīvistu visos valsts reģionos. Vadošais cilvēktiesību jurists Asma Jahangirs (Asma Jahangir) ir aizturēts un pavadīs ieslodzījumā trīs mēnešus, tas pats noticis arī Pakistānas Cilvēktiesību komisijas ģenerālsekretāra un pazīstamā žurnālista I.A. Rehmana gadījumā.

Aptuveni septiņdesmit cilvēktiesību aktīvistu tika aizturēti brīdī, kad viņi sapulcējās uz protesta mītiņu Lahorā. Viņi atteicās parakstīt apliecinājumu, ka vairs nepiedalīsies “pretvalstiskās” akcijās, un pavadīja nakti cietumā.

Patiesais mērķis

Tikmēr kalnos, kur meklējamas Pakistānas patieso problēmu saknes, konflikts ar kaujiniekiem turpinās. Pieaugošo džihādistu kaujinieciskumu Mušarafs minēja kā vienu no iemesliem ārkārtas stāvokļa izsludināšanai. Taču viņš nepaskaidroja, kādā veidā tas varētu palielināt viņa pilnvaras — nebija taču nekādu šķēršļu tam, lai viņš vērstos pret kaujiniekiem, būdams armijas virspavēlnieka un valsts galvas amatā. Kaujinieki ir faktiski pārņēmuši milzīgas teritorijas valsts iekšienē.

Svatā, gleznainajā ielejā Pakistānas ziemeļrietumos, kura līdz pat nesenam laikam dzīvoja mierā un relatīvā labklājībā, kaujinieki nesen veikuši vairākus vardarbīgus uzbrukumus. To vidū — milzīga akmenī grebta Budas uzspridzināšana, uzbrukums video tirdzniecības vietām, publiska galvas nociršana vairākiem paramilitāristiem. Kustība, kuras priekšgalā ir 28 gadus vecais mulla Fazulla (Fazullah) — naidpilno radio uzrunu dēļ saukts arī par “radio mullu”, — ir piespiedusi tūkstošiem iedzīvotāju bēgt no ielejas.

Pēdējos divus gadus Mušarafs un viņa valdība pasīvi vēroja, kā kaujinieki nostiprina varu Svatas ielejā. Cilvēki jautā — ko viņš šodien varētu darīt tādu, ko nevarēja darīt iepriekš?

Skaidrs, ka nevienai tautas kustībai patlaban nepietiktu spēka gāzt Mušarafu. Vienīgā partija, kura īstermiņā varētu radīt problēmas, ir Benaziras Bhuto (Benazir Bhuto) Pakistānas Tautas partija. Taču Bhuto klusā saprašanās ar Mušarafu un nevēlēšanās sarūgtināt Vašingtonu liek domāt, ka Bhuto diezin vai tagad izškirtos veidot tautas kustību. Viņa pagaidām iztiks ar represiju verbālu nosodījumu, vienlaikus turot grožos savas partijas biedrus.

Zīmīgi, ka Mušarafs par mērķi ir izvēlējies kopienu, kura viņam izraisījusi vislielākās galvassāpes, proti, juristus. Mušarafs 3.novembrī lika arestēt vairākus prominentus juristus, lai novērstu jebkādus juristu kustības aizmetņus, kas būtu līdzīgi tai, kādu juristi izveidoja šā gada martā, pieprasot amatā atjaunot Augstākās tiesas priekšsēdētāju Iftikharu Mohammadu Čaundrī (Iftikhar Mohammad Chaundry). Saraksta augšgalā bija Aitzazs Ahsans (Aitzaz Ahsan) — tiesas priekšsēdētāja advokāts un juristu kustības līderis. Policija vardarbīgi vērsās arī pret juristu korporācijas biedriem. Lahorē protestējošie juristi tika smagi piekauti un desmitiem cilvēku tika arestēti. Policija iebruka arī tiesas ēkā Karači un aizturēja vairāk nekā 50 juristus.

Ģenerālis un viņa labirints

Uzbrukums Pakistānas juristiem ir tagadējās krīzes un arī Mušarafa stratēģijas pamatā. Būtībā Mušarafa neparastais solis bija mēģinājums novērst Augstākās tiesas spriedumu par viņa tiesībām piedalīties 6.oktobrī notikušajās prezidenta vēlēšanas. Vairākas dienas no vietas nenorima baumas, ka tiesa grasās pasludināt Mušarafa pārvēlēšanu par nelikumīgu. Tagad Mušarafs būtībā ir “iztīrījis” tiesas augstāko instanci no visiem tiesnešiem, kas varētu apšaubīt viņa varu.

Taktika, kuru viņš pielietoja, lai to īstenotu, bija “pagaidu konstitucionālās kārtības” izsludināšana, pieprasot, lai atsevišķi tiesneši no jauna nodod amata zvērestu. Liela daļa Augstākās tiesas tiesnešu atteicās to darīt un tādēļ tika atstādināti no saviem amatiem tiesā.

Kopš ārkārtas stāvokļa pasludināšanas visas privātās televīzijas stacijas, ieskaitot ārzemju raidorganizācijas — BBC, al-Jazeera un CNN — ir pazudušas no ētera. Ir izsludināti bargi mediju noteikumi, kuru uzdevums ir apklusināt elektroniskos un drukātos medijus. Mušarafs acīmredzot pamanīja, ka pavasara protestu laikā privātās televīzijas spēlēja būtisku lomu atbalsta nodrošināšanā juristu kustībai. Šoreiz Mušarafs negrib, lai eksperti televīzijas tiešraidēs apšaubītu viņa lēmumu pareizību. Valstī, kurā 50% iedzīvotāju ir analfabēti, radio un televīzijai ir daudz lielāka ietekme, nekā valsts enerģiskajiem laikrakstiem.

Tādēļ pagaidām šķiet, ka Pervezam Mušarafam izdevies sarīkot apvērsumu bez lielas pretestības. Taču citas viņa radītās problēmas diezin vai pazudīs. Premjerministrs ir izteicies, ka izņēmuma stāvoklis turpināsies tik ilgi, cik nepieciešams, bet ģenerālprokurors teica, ka vēlēšanas tomēr varētu notikt līdz nākamā gada janvāra vidum. Tā vai citādi, demokrātija nešķiet ietilpstam Mušarafa plānos. Tikmēr cenu kāpums, kaujinieku aktivitāšu pieaugums un augošais starptautiskais spiediens var būt ietekmīgāki rīki, lai piespiestu Mušarafu atjaunot normālu lietu kārtību, nekā iekšēja politiskā opozīcija.

________________________

[1] Miller Greg, “U.S. unlikely to halt Pakistan aid”, Los Angeles Times, 4 November 2007