Foto: mollybeee
No žurnālistu un viņu avotu spēles rezultāta atkarīga mums pieejamās informācijas kvalitāte. Ja attiecību spēle aizēno faktus, mēs uzzinām galvenokārt žurnālistu versiju par šīm attiecībām.
Žurnālistu darba aizkulises pēdējā laikā iekļūst galveno ziņu vietā. Problēmu centrā — attiecības ar informācijas avotiem. Sarežģījumi mēdz būt dažādi, bet žurnālisti ir vienādi neapmierināti ar informācijas slēpējiem, žurnālistu izmantotājiem un vienkārši izvairīgajiem, kas neilgojas pēc publicitātes.
Vienmēr esmu zinājusi, ka notikumi ap to, kā top žurnālista materiāls, bieži ir interesantāki nekā publicētais stāsts. Bet neesmu pārliecināta, ka tas vienmēr ir svarīgi. Mazliet noklusušas kaislības ap Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vadītājas Nelijas Jezdakovas nesmukumu, kad „de facto” žurnālisti netika pie intervijas un beidzot negaidot apciemoja svarīgās iestādes vadītāju. Sižets[ 1 ] vairāk stāstīja par medija un amatpersonas komunikācijas speciālistu attiecībām, nekā deva iespēju uzzināt atbildes uz žurnālistu jautājumiem par VID darbu. Ar to viss arī nebeidzās, jo žurnālistu uzmanības priekšplānā iznāca un lielu uzmanību izpelnījās ar ilgstošu slēpšanos no medijiem pazīstamais politiķis Einars Repše (Vienotība). Arī citos medijos vai ik dienas sastopami materiāli, kuru pamatu veido stāsti, „kā mēs dabūjām/nedabūjām kādu pie runāšanas”.
Spriedze pieaug
Tendence ir ļoti skaidra. Žurnālisti arvien biežāk runā par to, kā tapis materiāls. Mediju atkarība no informācijas avotiem ir tik vitāli svarīga, ka šīs attiecības nereti izvēršas konfliktos un spilgtos stāstos. Apskatot jaunākos pētījumus par žurnālistikas praksi[ 2 ] un ielūkojoties dažos zīmīgos piemēros, šoreiz gribētu piedāvāt diskusijai pārdomas par žurnālistu iespējām kontrolēt realitātes atveidojumu.
Kliedziens „Ekskluzīvi!” uz vāka vai citur tikai tāpēc vien, ka kāda ilgi neuzrunāta slavenība ir dalījusies savās pārdomās, ir pierasta lieta. Lai gan daudzi nezina, ka šī tradīcija ir tieša bulvāru preses paradumu kopēšana. Tāpat kā dzeltenās preses tradīcijas izmantošana ir varoņstāsti no sērijas „kā mēs to paveicām, re, kas mums izdevās”.
Daudz būtiskāks ir žurnālista gaitu atspoguļojums divos citos gadījumos: pirmkārt, lai palielinātu objektivitātes pakāpi, otrkārt, lai piedāvātu padziļinātu analīzi. Ne velti varētu teikt, ka caurskatāmība (un šī temata kontekstā žurnālista darba gaitas atspoguļojums ir daļa no tās) varētu nozīmēt tā saukto jauno objektivitāti. Proti, ja žurnālists cenšas ne vien pasniegt faktus, bet atklāj, kā tie iegūti, auditorijai ir daudz vieglāk novērtēt, cik ticams un profesionāli pilnvērtīgs ir piedāvātais materiāls. Tāpēc reizēm stāsti par to, kā izdevās iegūt materiālu, ir būtiski, lai saprastu, kas ir noskaidrots un kā pietrūkst.
Bet ir vēl citi uzskati un pētījumi, kas parāda, ka faktu izvērtēšana, to izskaidrošana, analīzes pievienošana (un žurnālista darba konteksts var būt šāda skaidrojuma daļa) samazina objektivitāti, jo ļauj neproporcionāli daudz realitātes materiāla kontrolēt tieši žurnālistam. Bet tas ved uz spekulācijām vai interpretācijām un attālina no faktiem. Gadījumos, kad žurnālists koncentrējas nevis uz tematu, bet stāsta centrā ir personība, sevišķi politiķis, papildu materiāls padara žurnālistiku negatīvāku un ciniskāku, konstatēts pētījumos[ 3 ]. Bet paskatīsimies vietējos piemērus, kad avota uzvedība ir pārmērīgi ietekmējusi žurnālista darbu.
Atšifrētie
VID vadītāja Jezdakova pelnīti norāta — par izvairīšanos no intervijas un žurnālista nodēvēšanu par „svoloču” Jezdakova ir saņēmusi finanšu ministra aizrādījumu. LTV1 „de facto” sižetam ir bijis efekts. Turklāt šajā gadījumā nevar pārmest, ka kolēģi nav centušies saprast, kāpēc tik grūti bija tikt pie intervijas.
Skaidrs, ka valsts amatpersonai jāsniedz informācija sabiedrībai. Atsevišķas amatpersonas intervijām cenšas izvēlēties tos žurnālistus, ar kuriem bijusi laba pieredze, un izvairīties no tiem, kas varētu sagādāt problēmas. Tas ir slidens ceļš un visādi brīnumi redzēti. Gan atklātībā zināmā un visai pretrunīgā toreizējā satiksmes ministra Kaspara Gerharda (TB/LNNK) aiziešana no TV5 ētera Andreja Mamikina raidījumā „Bez cenzūras” un plašāk nezināmā kāda sabiedrībā pazīstama eksperta nesenā aizskriešana no TV studijas tikai tāpēc, ka diskusijas laikā viņam netika piedāvāta „centrālā” sēdvieta. Jautri, bet materiāls ir sabojāts. Lai gan Jezdakovas stāsts bija dramatisku notikumu pilns, tas ilustrēja tendenci, ka būtiski notikumi tiek skatīti kā spēle, cīkstēšanās starp žurnālistiem un to avotiem, taču tādējādi netiek pienācīgi analizēti šo spēli veidojošie sociāli politiskie procesi. Tā veidojas situācija, kurā notikumus vairāk „virza paši žurnālisti, nevis faktu materiāls un avoti”[ 4 ].
Interesanti medijos tika atšifrēta Einara Repšes atgriešanās publisko diskusiju redzes laukā. Viņa biedrības dibināšanas fakts ieguva neizskaidrojami plašu uzmanību, tik lielu, ka pirmajā nedēļā palika nemanīts, ka Repšem nav nekāda saturiskā piedāvājuma. Pēdējās dienās laikraksti viņam pārmet mediju izmantošanu — „kad mēs lūdzām viedokli, Repše baudīja privātpersonas tiesības neatbildēt, tagad viņš ir medijiem pieejamāks par jebkuru citu”[ 5 ]. Atļaušos teikt, ka ilgā klusēšana bija ļoti labvēlīga milzīgajai interesei, negribīgais avots kļuva par atsaucīgo un gandrīz viens ieguva varenu publicitāti.
Repše tikai sekoja politiķiem raksturīgajai situatīvajai pieeja, ka mediji tiek izmantoti sev izdevīgam mērķim. Diemžēl Repše medijus izmantoja. Diemžēl mediji to pieļāva. Tāpēc nav vērts skatīties apkārt un jautāt, kāpēc Repše tika pie tik milzīgas un, iespējams, nepelnītas uzmanības, jo tā bija mediju izvēle, nevis kāda dabas parādība. Lai gan varēja būt otrādi: vispirms izpratne, ka Repše vienkārši pievērš sev uzmanību, un tad mediju lēmumi, cik daudz vispār nepieciešams atspoguļot viņa jaunākās aktivitātes. Tāpat rīkojas arī Nils Ušakovs (Saskaņas centrs), bet šis[ 6 ] ir viens no retajiem rakstiem, kas parāda šo politiķa praksi.
Negribīgie
Taču ir citi gadījumi, kad avotiem ir pamats būt negribīgiem un neatsaucīgiem, bet žurnālistiem nav pārāk daudz iespēju šo situāciju mainīt. Tad gadās, ka cilvēka vērtējumu publikācijā ietekmē viņa atsaucība. Tā notika ar lielisku ideju žurnālā „Ir” — 8.marta notikumiem pieskaņoto domu pastāstīt par Latvijas bagātāko sieviešu vērtībām, domām par biznesu un naudu. Bet miljonāru topa augšgala iemītnieces gandrīz visas pēc kārtas atteica intervijas, un tapa raksts „Brokastis ar miljonāri”[ 7 ], kas diezgan neprecīzi pieteikts uz vāka: „Latvijas pusslepenās miljonāres”. Divas trešdaļas no raksta veido stāsts, kā tika atteiktas intervijas un kāpēc tas varētu būt, un tikai vienu trešo daļu — 131 rindu no 391 rindas četru lappušu rakstā — veido īsi sarunu atstāsti ar divām miljonārēm, kuras piekrita sarunai ar žurnālisti. Diemžēl arī šajā daļā vairāk stāstīts, kā miljonāres izturējās intervijas laikā, nevis atspoguļotas viņu domas.
Rakstā par miljonārēm ik pa laikam parādās ne pārāk glaimojoši teksti, kuri tiek attiecināti uz „neatsaucīgajām”, piemēram, „nelabprāt pavelk zīda aizkariņu”. Savukārt atsaucīgās miljonāres tā vietā, lai ar viņām pamatīgi parunātos (pēc savas žurnālistes pieredzes zinu, cik tie ir interesanti cilvēki), tiek mazliet stereotipizēti uzslavētas, jo nebija lepnas, bet viena no viņām bija „neuzspēlēti laipna” un „atstāj iespaidu kā loģiski domājošs, taču emocionāls cilvēks”. Lūk, kādu subjektīvu vērtējumu varat dabūt, ja esat miljonāre un piekrītat intervijai!
Šajā pašā „Ir” numurā nav veicies lietuviešu rakstniecei Kristinai Sabaļauskaitei. Viņa gan piekritusi intervijai ar virsrakstu „Baroka mežs”[ 8 ], bet nav vēlējusies atbildēt uz pāris būtībā mazsvarīgiem jautājumiem par savu un sava bērna vecumu. Par to viņa tiek pie mazas atriebības intervijas ievadtekstā, kur uzsvērts, ka par savas biogrāfijas detaļām rakstniece runā nelabprāt, „tomēr dažas reizes uzdrošinos pārbaudīt robežas, pretī saņemot cirtienu ar mīkstu ķepiņu, kurā slēpjas asi nagi”, uzsver intervijas autore Ieva Puķe. Kad lasu interviju un meklēju „nagus”, ieraugu vien pieklājīgi saprātīgus skaidrojumus par meitu — „viņas vecumu nekomentēšu” un par savu gadu skaitu — „tas vienkārši nav būtisks”.
Visādā ziņā attiecības starp avotiem, it īpaši atsaucīgajiem un negribīgajiem, nav viennozīmīgi vērtējams taisns ceļš. Tam ir bīstami līkumi un tajos var paslīdēt gan avoti, gan žurnālisti. Mediju un to avotu attiecību pretrunas būtu jāzina abām pusēm — kā žurnālistiem, tā auditorijai, jo no šīs spēles un tās rezultāta atkarīga mums pieejamās informācijas kvalitāte. Ja attiecību spēles nostājas priekšā faktiem, mēs uzzinām galvenokārt žurnālistu versiju par šīm attiecībām.