Neatkarīgā Rīta Avīze, 18.10.2002.Rubrika: Integrācija (5. lpp.)
Saruna ar Valsts prezidentes padomnieku minoritāšu jautājumos Oļģertu TIPĀNU
– Nereti, jo īpaši 8. Saeimas priekšvēlēšanu gaisotnē, izskanējis pārmetums, ka Latvijas valsts galīgi novārtā atstājusi finansējumu mazākumtautību kultūras attīstībai. Vai tas tā ir?
– Jā un nē. Naudas pietrūkst ne tikai mazākumtautību kultūrai; Kultūras ministrijai tiek iesniegti daudzi labi un pamatoti projekti, kuri nesaņem atbalstu, jo valstī pietrūkst naudas. Arī mazākumtautību kultūras biedrībām piešķirtais finansējums, protams, varētu būt lielāks. No aptuveni 47 tūkstošiem latu, kas pērn tika piešķirti minoritāšu kultūras mērķiem, 15 tūkstošus saņēma čigānu biedrība, 10 tūkstošus Nacionālo kultūras biedrību asociācija, 15 tūkstošus biedrības, kas ir ārpus šīs asociācijas un 7,5 tūkstoši tika atvēlēti valsts mērķprogrammai Lībieši Latvijā. Minoritāšu kultūras biedrības no valsts sagaida gan lielāku finansējumu, gan skaidrāku piešķirtā finansējuma sadalīšanas kārtību. Domāju, ka tā ir saprotama vēlēšanās.
– Kā vērtējat attīstību šo jautājumu koordinācijas meklējumos? Tagad ir Sabiedrības integrācijas fonds, bet citas valstiskas un nevalstiskas struktūras jau pieder pagātnei?
– Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tika radīts Nacionālo lietu departaments valdības tiešā pakļautībā. Departaments pēc tam veiksmīgi tika nodots Tieslietu ministrijai, tad pārveidots par nodaļu. Pēc dažiem gadiem arī tā tika likvidēta, bet tās funkcijas, pārkāpjot likumu, atdotas Naturalizācijas pārvaldei. Loģiski būtu kā Igaunijā, kur Kultūras ministrijā ir vairāki cilvēki, kas nodarbojas ar šiem jautājumiem kopējās kultūras kontekstā.
Savā laikā Latvijā tika izveidota konsultatīvā padome mazākumtautību jautājumos pie Valsts prezidenta. Pašu minoritāšu kultūras cilvēki vēlējās radīt noteiktu dialoga mehānismu. Man ar šīs padomes darba jautājumiem iznāca nodarboties apmēram gadu, tam bija sava vērtīga pieredze. Minoritāšu vajadzības tika labāk noskaidrotas, bet atklājās arī šāda veidojuma trūkumi. Kad mainījās prezidentūra, lūdzu visus padomes dalībniekus izteikt savas domas par turpmāko darbu. Diezgan populārs izrādījās šāds viedoklis: sanākam kopā, nolemjam, un prezidente dod savu rīkojumu. Taču reālais rīcības mehānisms ir izpildvaras rokās, finansējumu nepiešķir un nepārdala prezidente. Tāpat sarežģījumi radās ar pārstāvību, jo pat tādai skaitliski nelielai minoritātei kā armēņi Latvijā ir vairākas biedrības. Vispār aina, kad viena no kādas mazākumtautības organizācijām pretendē uz ekskluzīvām tiesībām pārstāvēt šo tautību, nav nemaz tik reta. Vēl vairāk, – mēs zinām, ka viena labi pazīstama politisko spēku apvienība pretendē uz visu mazākumtautību pārstāvja lomu.
– Igaunijas piemērs bieži tiek minēts kā optimālais variants, uzturot regulāru varas dialogu ar valstī dzīvojošajām minoritātēm.
– Nesen biju Igaunijā, tiku aicināts piedalīties Nacionālo minoritāšu savienības kārtējā forumā. Tajā runāja arī Igaunijas prezidenta padomnieks iekšlietās, kura kompetencē ir šie jautājumi, un Kultūras ministrijas padomnieks. Vajadzības, kas minoritātēm ir būtiskākās, ir visur tās pašas: identitātes saglabāšana, rūpes par kultūru un izglītību, veco cilvēku sociālā aizsardzība.
Jā, Igaunijā ir ministrs iedzīvotāju un etnisko lietu jautājumos, viņam ir savi padomnieki, bet nav nekāda reāla varas mehānisma. Visu cieņu igauņiem, viņi lieliski jūt politisko konjunktūru. Ministrs demonstrē augsta līmeņa politisko ieinteresētību dialogā, finansējums iet caur Kultūras ministriju.
Sabiedrību var dalīt latviešos, krievos, ukraiņos, tatāros. Var dalīt latviešos un nelatviešos, var arī – jauniešos, pensionāros un darbaspējīga vecuma cilvēkos. Var bagātos un nabagos. Ar katru no grupām nepieciešams dialogs, katrai ir savas specifiskas vajadzības. Ja dialoga pietrūkst, neizbēgami atradīsies gribētāji piedāvāt savu aizstāvja lomu tai vai citai iedzīvotāju grupai. Un apvienībā PCTVL nav vienīgie, kas būvē savu politisko kapitālu, mēģinot uzstāties kā šādi advokāti. Šogad, būdams čigānu biedrības Gloss kongresā, atcerējos iepriekšējo reizi, kad zālē bija kādi 40 cilvēki un neviena no partiju pārstāvjiem. Tagad zāle bija pilna, prezidijā kādas partijas visai redzams darbinieks. Būtu ļoti jauki, ja patiešām būtu šī interešu pārstāvniecība, būtu pilnvērtīgs dialogs, kurā piedalītos gan iedzīvotāji, gan partijas, gan valsts institūcijas.
– Par pilsonību un valsts valodu pieņemtie likumi vairs neizraisa atklātu pretestību, ko diemžēl nevar sacīt par lēmumu,– no 2004. gada pāriet uz vidējo izglītību latviešu valodā.
– Satraukumu pauž salīdzinoši neliela iedzīvotāju daļa, turklāt iemesli tam ir dažādi: vieniem ir bažas, ka mazākumtautību skolās nu viss būs tikai latviski, citi uztraucas par izglītības kvalitātes iespējamo pazemināšanos, vēl citi domā, ka padomju laika krievu skola – tāda, kādā paši gājuši, būs labākā arī pašu bērniem. Vieniem trūkst pietiekamas informācijas, citiem jāsniedz pierādījumi, ka bažām nav pamata. Bet nešaubos, būs arī tādi, kuri dzird tikai paši sevi.
Runājot par šo pāreju, domāju, ka patlaban vairāk problēmu saistās ar attieksmi. Likums par izglītības reformu tika pieņemts laikus; ir izdarīts milzīgs darbs. Izdoti ļoti lieli līdzekļi, lai sagatavotu un pārkvalificētu skolotājus darbam citā valodā. Ir teiciens: «Kas grib, meklē iespēju, kas nevēlas – meklē ieganstu.» Neviens jau neapšauba, ka ir vājākas skolas, bet vēl ir divi gadi laika, lai tām palīdzētu. Ir arī psiholoģiskais moments: ko, atceļot šo pāreju, izjutīs skolas, kas ir centīgi strādājušas un jau šodien gatavas tādai pārejai? To, ka valsts nav konsekventa savā politikā?
– Alevtīna Rjabiņina avīzē Telegraf pauž atziņu, ka «integrācijā droši vien galvenais ir sapratne par tās tautas paražām un kultūru, ar kuru gatavojies integrēties». Turpretim citas avīzes krievu valodā cittautiešus jo bieži baro ar «latviešu etnokrātismu», pašu «asimilācijas briesmām» un tamlīdzīgi.
– Vēlēšanu rezultāti rāda, ka ultranacionālistiskās partijas kā Krievu partija vai Aivara Gardas Latviešu partija negūst iedzīvotāju atsaucību. Tātad sabiedrībai kopumā tādas idejas ir svešas. Nesenās aptaujas rāda, ka iedzīvotāju interešu lokā absolūti dominē sociālie jautājumi. Bet atsvešinātība no valsts – tā nav tikai krievu vai nepilsoņu problēma. Varas galvenais uzdevums ir atrast veidus, kā uzrunāt visus savas valsts iedzīvotājus, arī latviešus.
Kas attiecas uz presi – tas, ka vairāk vietas A. Gardam atvēl Latvijas krieviski rakstošā, nevis latviski iznākošā prese, man šķiet visai zīmīgi. Tikai – tie, kas ar A. Gardu kā ar bubuli baida un pret latviešiem noskaņo krievus, – kādu rītdienu viņi saviem bērniem te cer uzcelt?
– Pirms dažiem gadiem pats sacījāt, ka ir ļoti grūti integrēt cilvēkus, kuri gaida kārtējo EDSO komisāra vizīti vai Krievijas ārlietu ministra paziņojumu. Kas mainījies?
– Domāju, ka šādas noskaņas pamazām iet mazumā. Cilvēkiem, kuru mūžs bijis saistīts ar lielo padomju impēriju, daudz ko nosaka šī vēsturiskā pieredze. Tā ir aizejoša paaudze. Jaunie cittautieši latviski mācās, viņiem nav šaubu, ka viņu dzimtene ir Latvija. Tiesa, nevajadzētu iedomāties, ka valodas prašana automātiski nozīmē šo jauniešu pozitīvu attieksmi pret valsti. Jaunatne neatkarīgi no etniskās izcelsmes ir kritiska pret trūkumiem, un konstruktīvs dialogs ar to ir īpaši svarīgs.
Par ārējo faktoru ietekmi uz noskaņām Latvijā – tas brīdis, kad Latvija būs Eiropas Savienībā (ES) un NATO, arī pieliks punktu jautājumā minēto cilvēku šaubām un neizpratnei.
– Šajā sakarā dzirdama arī cita doma: ES piespiedīs Latviju izdarīt to, ko tā vilcinās vai nevēlas darīt. Piemēram, ratificēt jau parakstīto minoritāšu tiesību konvenciju.
– Protams, pret jaunatnācēju ir citādas prasības kā pret vecajām dalībvalstīm. Atcerēsimies, ka divas ES un NATO dalībvalstis, Francija un Grieķija principā nepieņem šādu dokumentu. Un neviens tāpēc neapgalvos, ka šajās valstīs tiktu pārkāptas Eiropā un pasaulē pieņemtās cilvēktiesību normas. Taču, ja šāda konvencija ir parakstīta, jābūt zināmai konsekvencei un tā būtu ratificējama. Cits jautājums, ka tas darāms ar noteiktām atrunām.