Foto: stuart anthony
Terorisms nenoliedzami ir paradoksāls fenomens — spēcīgs vājo ierocis. Varbūt derētu saprast, kas motivē cilvēkus kļūt par teroristiem un vai terorisma pamatā dažkārt nav pašu Rietumu rīcība.
Džordžs Bušs bieži mēdza uzdot militārajam personālam vienu un to pašu jautājumu: „Cik daudz vēl viņu ir atlicis? ” Viņš bija apņēmies no alas izdabūt katru vainīgo un izcīnīt izšķirošu uzvaru pār terorismu, taču tas izrādījās grūtāk izdarāms, nekā domāts. Diez vai ASV jebkad ir bijusi pat teorētiska iespēja uzvarēt, ņemot vērā, ka karš tika pasludināts nevis pret identificējamu pretinieku, bet terorismu kā taktiku. Pirms sava termiņa beigām to saprata arī Bušs, vārdu „uzvara” aizstājot ar retoriku par panākumiem. Tajā pašā laikā nevar noliegt, ka atsevišķi panākumi patiešām arī bijuši.
Visi ceļi vairs neved uz Afganistānu. Pēdējie uzbrukumi ir iezīmējuši tendenci teroristu nošķirtībai no centrālās organizācijas struktūras. Detroitas lidmašīnas spridzinātāja uzskati kļuva radikāli nevis kādā ekstrēmisma apsēstā vietā, bet gan liberālā akadēmiskajā vidē — prestižajā London University College. Ņujorkas skvēra terorista stāsts ir vēl neierastāks — būtībā piepildījis amerikāņu sapni par māju, darbu un izglītību, Faisalu Šazhadu internetā piesaistīja terorisma materiāli, pēc kuru iepazīšanas viņš nolēma doties uz dzimto Pakistānu un saņemt apmācību uzbrukumam.[1] Šie piemēri arī parāda, ka izveidot vienu profilu, kam šodien atbilstu visi teroristi, ir praktiski neiespējami. Labās ziņas ir tādas, ka pēdējo gadu teroristi vairs gluži neatbilst tiem profesionāli apmācītajiem 9/11 kaujiniekiem, kurus Osama bin Ladens personīgi bija atlasījis no tūkstošiem potenciālo kandidātu. Teroristi ar sprāgstvielām kurpēs vai apakšbiksēs izskatās vairāk sūtīti ar cerību — ja nu tomēr paveicas. Viņiem ir bijusi pietiekama motivācija, bet trūcis ekspertīzes.
No Ziemeļāfrikas līdz Dienvidāzijai
Kā organizācijai Al Qaeda ir savi unikālie spēka un vājuma punkti. Tās spēks slēpjas nevis finanšu vai militārajos resursos, bet gan spējā radikalizēt musulmaņus no Ziemeļāfrikas līdz pat Dienvidāzijai. Lai gan Al Qaeda joprojām piemīt vērā ņemams operacionālās plānošanas aspekts, šobrīd tā vairāk darbojas kā virtuāla organizācija, ar dažu klikšķu palīdzību internetā piedāvājot iepazīt islāma ekstrēmismu katram, kas to vēlas. No strukturālā viedokļa gan tā ir vāja un decentralizēta, tomēr spēj radīt iespaidu par monolītisku un visur esošu spēku. Vairākums radikālo islāma grupējumu operē ar ievērojamu autonomiju, bet atsauces uz Al Qaeda bieži tiek izmantotas abpusējam izdevīgumam.[2] Tomēr tas, ka Al Qaeda ir kļuvusi vairāk par ideoloģisku kustību nevis tradicionālu organizāciju, tai rada arī noteiktu apdraudējumu. Tās līderi lielā mērā ir zaudējuši kontroli pār savu Al Qaeda zīmolu un lokālie teroristi to var izmantot pēc saviem ieskatiem. Šādas nesaskaņotas darbības apdraud vienotu propagandu jaunu sekotāju piesaistei.
Nespēja izveidot funkcionējošu politisko spārnu ir lielākais Al Qaeda klupšanas akmens. Ja Hezbollah un Hamas ir pa pusei leģitīma pašpārvalde un kontrole pār skolām un slimnīcām, tad Al Qaeda politiskais piedāvājums ir no realitātes atrauta fantāzija par vienotu islāma valsti, kā labāko piemēru minot Taleban režīma Afganistānu. Mēģināt kādam Ēģiptē vai Saūda Arābijā iestāstīt, ka nākotnē būs jāaizliedz klausīties radio vai spēlēt futbols, kā tas bija Taleban ziedu laikos, neizklausās diez ko daudzsološi. Osama bin Ladens prasmīgi māk izmantot tādas Rietumu kļūdas kā Irākas karu vai nekad nebeidzamo Izraēlas-Palestīnas konfliktu. Tomēr viņš ne reizi nav piedāvājis savus risinājumus tādām Tuvo Austrumu problēmām kā zemajam izglītības līmenim, sieviešu tiesībām vai narkotiku izplatībai. Al Qaeda spēj noturēties virs ūdens tāpēc, ka tās vēstījums ir tiešs un elementāri saprotams — antiamerikānisms un anticionisms ir tradicionāli arābu pasaules sentimenti, un Al Qaeda nodrošina noteiktu ietvaru cilvēku neapmierinātības izrādīšanai. Tomēr tas vēl nenozīmē, ka tās vadība jebkad spēs ieņemt politiķu vietu. Lai cik korumpēti un politiski disfunkcionāli Tuvo Austrumu režīmi mēdz būt, tie vismaz spēj piedāvāt kaut ko vairāk par bezjēdzīgām pašnāvnieku eksplozijām.
Pēc pielietotajām metodēm Al Qaeda arvien vairāk sāk līdzināties mafijai, nevis it kā reliģisku motīvu vadītai organizācijai. 2004. gada teroristu uzbrukumi Madridei daļēji tika finansēti no hašiša pārdošanas, bet sprādzieni Bali tika apmaksāti no dārglietu veikalu zādzībām [3], savukārt uzbrukumi Londonā — no kredītkaršu krāpšanās shēmas.[4] Vajadzīga patiešām laba iztēle, lai iepriekš minēto varētu sasaistīt ar islāma mācību. Arī pasludinātais uzbrukumu mērķis — Rietumu neticīgie — gluži neatbilst patiesībai. Westpoint terorisma centra aprēķini liecina, ka 85% Al Qaeda upuru 2004.–2008. gadā nākuši no musulmaņu dominējošām valstīm. Tātad personai ar nerietumniecisku izcelsmi ir 54 reizes lielāka iespējamība iet bojā Al Qaeda uzbrukumā.[5] Par kādu civilizāciju sadursmi tad te var būt runa? Tāpēc nav brīnums, ka Tuvajos Austrumos atbalsts Al Qaeda darbībām ir ievērojami krities. Bin Ladena idejas ir spējušas nostiprināties nevis specifiski musulmaņu dominējošās valstīs, bet gan vietās, kur valdībai nav kontroles pār savu teritoriju. Failed states tad arī ir lielākā Al Qaeda cerība.
Bin Ladens — fanātiķis un stratēģis
Katra diena, kurā ASV ar savām satelīta kartēm un inteliģences aģentūrām nespēj notvert garu Arābu ar novecojušo AK–47, ir veiksmīga propagandas diena. Osama bin Ladens nekad nav bijis pašu uzrukumu plānotājs, tomēr viņa simboliskā nozīmība ir liela. Parasti viņš ir raksturots kā ārprātīgs reliģiskais fanātiķis, lai gan daudzas pazīmes liecina, ka viņam piemīt arī racionāla stratēģa īpašības. Piemēram, 2004. gadā viņš ar cerību padziļināt šķelšanos starp ASV un ES valstīm piedāvāja miera līgumu Eiropai, ja tā piekristu pamest Irāku.[6] Zinot Amerikas lielo atkarību no naftas, Bin Ladens ir arī spekulējis par iespējām uzbrukt naftas piegādes vietām, cerot iedragāt ASV ekonomiku.
Iespējamība, ka pasaulē meklētākais terorists tiks notverts vai nogalināts, ir pietiekami liela, tomēr starp abiem šiem scenārijiem nav liekama vienādības zīme. Ar ASV uzbrukumu saistīta nāve bin Ladenu padarītu par simbolisku mocekli, kas jau iepriekš izteicis savu gatavību iet bojā izvirzīto mērķu dēļ, kamēr viņa notveršana un stādīšana likuma priekšā būtu ievērojams panākums. Al Qaeda bez bin Ladena tā vienkārši neizzustu, tomēr atzīmēšanas vērts ir fakts, ka šī organizācija savā pastāvēšanas vēsturē vēl nekad nav pārdzīvojusi pēctecības krīzi un līdera maiņa to vienkārši nevarētu neietekmēt.
ASV reakcija uz terorismu lielā mērā ir bijusi pēc principa — „ja tavs galvenais instruments ir āmurs, tad visas problēmas izskatās pēc naglām”. Militārā spēka izmantošana, protams, ir devusi noteiktus rezultātus, tomēr tas nav visaptverošs risinājums, ņemot vērā, ka ekstrēmistu vieta tukša nepaliek. Terorisma organizācijas lielā mērā aizpilda politiskās opozīcijas neesamību Tuvajos Austrumos, sniedzot tās sekotājiem noteiktu nozīmības sajūtu. Mazināt šo organizāciju pievilcību nav viegls uzdevums, tomēr atsevišķi piemēri rāda, ka tas ir iespējams.
Al Qaeda labi pārzina propagandas metodes, tomēr pati arī nav imūna pret šādām metodēm. Labs piemērs tam ir ASV armijas publiskotais video par Al Qaeda Irākas līderi, kurš vienmēr lepojies ar savu ieroču pārvaldīšanas spēju. Nofilmētajā video terorists ar amerikāņu tenisa čībām kājās izbrīnīti centās izprast, kā īsti darbojas viņa ierocis, izraisot asu viņa biedru kritiku.[7] Šis pazemojums, domājams, arī ietekmējis tos, kuri teroristu uzskatīja par savu elku. Al Qaeda parasti tiek skatīta kā viens veselums, nereti palaižot garām tās iekšējās nesaskaņas un pretrunas. Maz publicēts fakts ir par teroristu atteikšanos doties nāvē vai vēlmi pamest pašu organizāciju. Divi kandidāti, piemēram, noraidīja piedāvājumu atrasties 9/11 lidmašīnās. Pētījumi liecina — ja indivīdiem ir pietiekama motivācija, viņi var pamest teroristu organizācijas bez lielām represijām. Vairāki teroristi ir atgriezušies no Al Qaeda nometnēm ar ievērojamu vilšanos. Cerējuši saņemt augsti kvalificētu apmācību un svarīgus uzdevumus, bet tā vietā nosūtīti dzīvot kalnos ar minimāliem iztikas līdzekļiem. ASV būtu jāveic labāks darbs, publicējot informāciju par pašu teroristu neapmierinātību un iekšējām nesaskaņām.
Ņujorkas atbilde terorismam
Paradoksāli, bet Amerika pati lielā mērā ir pielikusi roku, veidojot terorismu tik iespaidīgu, kāds tas ir šobrīd. Tas nekad nav bijis eksistenciāls drauds, tomēr 11. septembris ir spējis radīt tādu sajūtu. Masu mediji terorismam ir snieguši bezprecedenta pārraides laiku, radot priekšstatu, ka draudi ir ikdienišķa parādība. Valstī, kurā ieroču nēsāšana tiek uzskatīta par brīvības sastāvdaļu slepkavības ir lielpilsētu ikdiena, un tas sen vairs nevienu nepārsteidz. Savukārt pat neveiksmīgs terorisma uzbrukums spēj radīt tādu rezonansi, ka jebkurš mēģinājums patiesībā sasniedz savu mērķi. Atliek vienam nigērietim lidmašīnā aizdedzināt savas apakšbikses un Vašingtonā sākas politiskie nemieri ar ierasto republikāņu retoriku: „Valsts briesmās, prezidents vājš, jāpārskata konstitūcija!” Cilvēku reakcijai ir nozīmīga loma cīņā pret terorismu, tāpēc Amerikai ir jābūt skaidrai un pārliecinošai atbildei, ko tā darīs brīdī, kad kāds no uzbrukumiem būs veiksmīgs. Šobrīd paredzamais politiskais satricinājums ir acīmredzama vājuma pazīme, kas tikai iedrošina teroristus mēģināt.
Pozitīvs piemērs ir Ņujorkas pilsēta. Pēc 9/11 uzbrukumiem daudzi skatījās uz tās debesskrāpjiem un apgalvoja, ka cilvēkiem turpmāk būs bailes tajos dzīvot. Vai tā ir izslavētā iedomība vai spītība, bet ņujorkieši ne par ko netaisījās mainīt savu ierasto dzīvesveidu, turpinot dzīvot tā, kā paši vēlas, nevis kā uzspiež citi. Pilsētai, kas nekad neguļ, patiesībā ir labākais miegs par spīti ierastajiem teroristu draudiem. Šobrīd Ņujorkā pat tiek izskatīti plāni būvēt islāma reliģijas centru netālu no vietas, kur atradās Pasaules tirdzniecības centrs. Lai gan šis projekts tiek vērtēts neviennozīmīgi, grūti iedomāties citu pilsētu, kurai pietiktu drosmes pat izskatīt šādu variantu. Ņujorkas atbilde terorismam ir bijusi efektīvāka par Afganistānas misijām.
Al Qaeda 2.0 versija
Al Qaeda tulkojumā no arābu valodas nozīmē „bāze”, bet kā fiziska vienība tā šobrīd atrodas zem ievērojama militārā spiediena un grūti iedomāties, pie kāda scenārija tā varētu atgūt pozīcijas, kas tai kādreiz bija Taleban režīmā. Tajā pašā laikā tās ideoloģija ir izrādījusies negaidīti adaptīva un eksportspējīga. Apzinoties, ka nākotne Tuvajos Austrumos nav diez ko spoža, tās līderi ir izveidojuši jaunu, īpaši internetam piemērotu Al Qaeda 2.0 versiju, kura veiksmīgi spēj pārvarēt fiziskus un sociālekonomiskus šķēršļus. Par teroristu Nr. 2 uzskatītais Zavahiri (Ayman al-Zawahiri), piemēram, ir pavēlējis, ka ir jāfilmē katra organizācijas operācija, lai to vēlāk caur internetu varētu izplatīt „draugiem” Eiropā un ASV.[8] Ir izveidotas vairāk nekā 100 islāma fundamentālisma mājas lapas angļu valodā, un rezultāti nav izpalikuši. Neliels skaits veiksmīgi asimilējušos imigrantu ASV un Lielbritānijā šobrīd spēj radīt lielākus draudus nekā kaujinieki Afganistānas kalnos. Ar Amerikas pasi kabatā viņu ceļošana ir neierobežota un tiesības — kā jebkuram pilsonim. Identificēt pašmāju teroristus ir praktiski neiespējami. Viņi tikpat labi var pārvaldīt angļu valodu un nesāt T-kreklu ar uzrakstu I love NY. Diez vai Džefersons varēja paredzēt, ka principu par tiekšanos pēc laimes (pursuit of happiness) kāds interpretēs ar vēlmi uzlaist sevi gaisā.
Terorisms nenoliedzami ir paradoksāls fenomens — spēcīgs vājo ierocis. No visām ērtībām ko devusi globalizācija, tai līdzi nācis arī terorisms, un izskatās, ka nāksies vien ar to samierināties. Tajā pašā laikā mazāk okupācijas un slepenu cietumu, kā arī vairāk pacietības un pārliecības var pozitīvi ietekmēt šo procesu. Konceptuāli Obamas administrācija ir beigusi globālo terorisma karu. Tās pretinieks vairs nav visaptverošs ļaunums, bet gan konkrēta organizācija — Al Qaeda. Pāreja no ideoloģiskas uz vairāk praktisku pieeju vieš noteiktas cerības. Kas attiecas uz Buša jautājumu: „Cik daudz vēl viņu ir atlicis?”, tad diez vai tas ir pārāk labs jautājums, ņemot vērā, ka terorisms īpaši nepadodas kvantitatīvai analīzei. Tā vietā varbūt labāk vajadzētu jautāt, kas motivē cilvēkus kļūt par teroristiem un vai terorisma pamatā dažkārt nav pašu Rietumu rīcība.
________________
[1] Jāatzīmē, ka pēc esošās infromācijas Faisals Šazhads apmācību saņēma no Pakistānas Taleban (TTP). Tajā pašā laikā šī organizācija ir saistīta Al Qaeda.
[2] Pēdējos 5 gados Al Qaeda ir plānojusi tikai 18% no uzbrukumiem. 78% ir plānoti lokāli, ar minimālu centrālās organizācijas atbalstu. Marc Sageman, Testimony to the Senate of Foreign Relations Comitee, October 7, 2009.
[3] Wahyoe Boediwardhana, “Possible Terrorist Link to Jewelry Theft: Police,” Jakarta Post, August 25, 2009, http://www.thejakartapost.com/news…
[4] Financial Action Task Force (FATF), Terrorist Financing, Paris: FATF, February 29, 2008.
[5] Al-Qaeda Killing Mostly Muslims: 85 Percent of Casualties Non-Westerners, Report Says, National Post, December 16, 2009, http://www.nationalpost.com/news/story.html?id=2340654
[6] ‘Bin Laden’ offers Europe truce, BBC, April 15,2004 http://news.bbc.co.uk/2/hi/middle_east/3627775.stm
[7] U.S. shows previously unseen al-Zarqawi video, Associated Press, May 4, 2006, http://www.msnbc.msn.com/id/12630258/#3677250
[8] Michael Moss, An Internet Jihad Aims at U.S. Viewers, New York Times, October 15, 2007, http://www.nytimes.com/2007/10/15/us/15net.html?pagewanted=1&_r=1