Recenzija ziņojumam "Pirmsiestāšanās monitorings: Tiesu varas neatkarība Latvijā"
Ziņojums “Tiesu varas neatkarība Latvijā” dod izvērstu skatījumu par tiesu varu Latvijā, izvērtējot šīs varas tiesiskos un politiskos pamatus, kā arī sniedzot pietiekami detalizētu praktisko problēmu analīzi. Lasītājam rodas diezgan plašs priekšstats par tiesu varas uzbūvi, tās vietu un nozīmi Latvijas tiesību sistēmā.
Lai atklātu vairākus ar tiesu varas neatkarību saistītos aspektus, autors analizē tiesu varas sistēmu caur to problēmu prizmu, ar ko nākas saskarties šīs varas neatkarības realizācijā. Diemžēl, izvēloties tieši šo pieeju, autors izvairās no pozitīvu aspektu apskatīšanas. Tādējādi lasītājā tiek radīta pesimistiska attieksme gan pret tiesu sistēmu, gan arī pret Latvijas valsti kā tādu.
Spriežot pēc diezgan detalizēta apraksta par tiesu varas uzbūvi un tās funkcionēšanas pamatprincipiem, var pieņemt, ka ziņojums ir domāts gan profesionāļiem, lai norādītu uz problēmām tiesu varas neatkarības principa realizēšanā, gan arī plašākai sabiedrībai, dodot ieskatu vispārēju informāciju par tiesām, kā arī autoram zināmo statistiku. Taču tā kā autors nav konkrēti norādījis šī ziņojuma nolūku, ir diezgan grūti spriest, vai politikas dokuments atbilst uzstādītajam nolūkam.
Manuprāt, šī dokumenta vērtība ir kriticismā. Autors uzskatāmi norāda uz visiem iespējamajiem trūkumiem tiesu varas neatkarības realizācijā, sākot ar normatīvo aktu un beidzot ar tīri praktisku jautājumu risināšanas mehānismu analīzi. Šī iemesla dēļ uzskatu, ka ziņojums ir vērtīgs tiesu varai, jo laikus brīdina par tām problēmām, kuras, iespējams, kāds nav apjautis vai izvērtējis. Tāpat šī informācija ir nozīmīga izpildvarai un likumdevēja varai, lai, kā pareizi norāda autors, atturētos no pārāk lielas iejaukšanās tiesu varā un lai mainītu vēsturiski izveidojušos attieksmi pret tiesu varu kā pret vājāko sadarbības pusi. Tādējādi dokuments ir izmantojams, lai no iekšienes pievērstu uzmanību problēmām, kas ir saistītas ar tiesu varas neatkarību.
Tā kā dokuments ir vairāk tendēts uz problēmām, nevis uz objektīvu un vispārēju Latvijas tiesu sistēmas un tās neatkarības analīzi, tad tā izmantošana plašākai auditorijai nebūtu vēlama. Parastam sabiedrības loceklim ir diezgan nepilnīga izpratne par tiesu varu un tās problēmām, tādēļ tā vietā, lai radītu objektīvu un konstruktīvu diskusiju par esošās situācijas uzlabošanu saistībā ar tiesu varas neatkarības principu, šis dokuments var padziļināt jau izveidojušos plaisu starp tiesu un sabiedrību. Skatot diezgan negatīvā gaismā izklāstīto informāciju, sabiedrības loceklim nevis izzudīs skepse un neuzticība pret tiesu varu, bet gan pieaugs.
Par dokumenta stipro pusi uzskatu to ziņojuma daļu, kur autors ir centies atspoguļot tiesu uzbūvi, darbības pamatprincipus un attiecības ar citām varām. Šī informācija ir pasniegta diezgan skaidri un vienkāršam cilvēkam saprotamā valodā. Tāpat uzskatu par nozīmīgu to daļu, kurā autors piedāvā problēmu risinājumus.
Jānorāda, ka atsevišķas identificētās problēmas un to risināšanas modeļi rada zināmu skepsi. Norādīšu uz divām šādām problēmām.
Ziņojumā autors norāda, ka Satversme ir nepilnīga, jo tā skaidri nepasaka, ka tiesu vara Latvijā ir neatkarīga. Šādam konstatējumam varētu nepiekrist vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, varas dalīšanas princips kā tāds Satversmē nav pieminēts. Tādēļ tā skaidra noteikšana attiecībā uz kādu no varām būtu pretrunā Satversmes uzbūvei un stilistikai. Otrkārt, šāda tieša atsaukšanās uz varas dalīšanas principu nav nepieciešama Satversmes 1. un 83.panta dēļ. Satversmes 1.pants pasludina, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, kas norāda arī uz to, ka tajā darbojas varas dalīšanas princips. Savukārt Satversmes 83.pants paredz, ka “tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti”. Pēdējais Satversmes formulējums garantē tiesu varas neatkarību. Tādējādi Satversmes papildināšana ar vēl precīzāku tiesu varas neatkarības formulējumu ir lieka.
Tāpat ir diezgan diskutējams jautājums par izpildvaras pārāk lielu iesaistīšanos tiesu varā. Autors norāda kā nepilnību tiesu varas neatkarībai to aspektu, ka Tieslietu ministrija ir atbildīga par tiesu finansu, personāla atlases un administrēšanas jautājumu kārtošanu. Autors iesaka veidot neatkarīgu institūciju, kas pārstāvētu tiesu varu attiecībās ar citām varām. Jāsaka, ka šādas institūcijas veidošana ir saistīta ar vairākām problēmām, kuras autors, manuprāt, nav ņēmis vērā.
Pirmkārt, lai izveidotu neatkarīgu institūciju, kas varētu pārstāvēt tiesu varu attiecībās ar citām varām, Satversmē ir jārada leģitīms pamats šādas institūcijas izveidei un darbībai. Bez Satversmes grozījumu izdarīšanas neatkarīgas institūcijas izveide nevarētu radīt tiesiskas sekas un šāda institūcija varētu pretendēt tikai uz profesionālās organizācijas statusu, kas tai nedotu tiesības pilnībā īstenot tās funkcijas, kuras autors šādai institūcijai vēlētos piedēvēt.
Otrkārt, ir diezgan apšaubāmi, vai šī institūcija spētu objektīvi pildīt tos uzdevumus, par ko ir atbildīga Tieslietu ministrija. Lai gan izpildvarai un likumdevējam ir diezgan liela teikšana tiesnešu atlasē, tomēr tādā veidā tiek panākts varu balanss. Varas dalīšanas princips neizslēdz vienas varas iespēju “ietekmēt” citu varu. Šai ietekmei ir jābūt abpusējai. Atlasot un ieceļot tiesnešus, gan izpildvara, gan likumdevēja vara realizē savas Satversmē paredzētās tiesības. Ja tiesnešu atlase tiktu uzticēta neatkarīgai institūcijai, tas, visticamāk, veicinātu korupciju.
Savukārt pārmetumi par to, ka valdība un tieši Tieslietu ministrija ir atbildīga par tiesu budžetu, ir neviennozīmīgi. Sākumā būtu jāatzīmē, ka valdība saskaņā ar Satversmi ir atbildīga par budžeta sastādīšanu, kuru pieņem Saeima. Tāpēc tas, ka valdība aktīvi iesaistās budžeta veidošanā atbilst Latvijas konstitucionālās iekārtas īpatnībām un tās izvēlētajam varas dalīšanas modelim . Budžeta veidošana un tā pieprasīšana ir saistīta ar katras valsts politiku. Tiesnešu iesaistīšanās “politiskajos kompromisos”, kas visbiežāk tiek panākti pie budžeta sastādīšanas, nevis nodrošinātu tiesas ar nepieciešamajiem līdzekļiem, bet gan nostādītu tiesu varu divdomīgā situācijā. Diemžēl, un tur šī dokumenta autoram ir taisnība, Tieslietu ministrija diezgan nesekmīgi ir centusies palielināt tiesu finansējumu. Taču šī neveiksme drīzāk, kā pareizi konstatē autors, norāda uz to, ka tiesu varas stiprināšana neietilpst Latvijas politikas prioritātēs.
Iepazīstoties ar dokumentu, nācās atzīt, ka autors ir diezgan minimāli pievērsis uzmanību tiesu praksei kā tiesu varas neatkarības raksturojošam elementam. Manuprāt, šis jautājums ir diezgan nozīmīgs, lai pilnībā atklātu tiesu varas darbību un tās progresu pēdējo gadu laikā. Tikai ar atklātības principa realizēšanu un sabiedrības informēšanu par tiesu darba rezultātiem, šajā gadījumā par tiesu praksi, tiesu vara var spodrināt savu tēlu sabiedrības acīs, tādējādi kļūstot par vērā ņemamu sadarbības pusi citu varu acīs.
No 1996.gada Tiesu namu aģentūra sadarbībā ar Augstāko tiesu un vēlāk arī ar apgabaltiesām katru gadu sagatavo Augstākās tiesas un apgabaltiesu spriedumu un lēmumu krājumus. Tādējādi katrs sabiedrības loceklis var iepazīties ar tiesas nolēmumiem un spriest par to taisnīgumu un atbilstību likumam. Šāda publikācija veicina diskusiju sabiedrībā. Tādējādi tiesneši ir atklāti pozitīvai kritikai (nevis politiskajam spiedienam), kas uzlabo tiesu lemšanas procesu, un tādēļ vairo sabiedrības uzticamību un paļāvību tiesām.
Ievērojot to, ka ziņojums par “Tiesu varas neatkarību Latvijā” satur vairākus problēmpunktus, kas secīgi un diezgan plaši ir analizēti, domājams, ka tas radīs diskusiju par šo jautājumu risināšanu. Lai gan ne visur var piekrist autora viedoklim, tomēr neapšaubāms ir fakts, ka kritika nedara ļaunu, bet gan liek meklēt papildu argumentus izvēlētajam tiesu varas uzbūves modelim.