Raksts

Specdienesti un Latvijas zinātnes politika


Datums:
22. februāris, 2013


Autori

Iveta Kažoka


Foto: Henry M.Diaz

Saeima, pieņemot daudzas jēdzīgas izmaiņas Zinātniskās darbības likumā, pamanījās šo likumu izraibināt ar vairākām spilgtām "pērlēm" nacionālās drošības jomā.

Visu iepriekšējo nedēļu nebiju Latvijā, tādēļ tikai tagad ievēroju nelielu drāmu, kas norisinājās manā prombūtnē. Proti, atklājās, ka 14.februārī Saeima, pieņemot daudzas jēdzīgas izmaiņas Zinātniskās darbības likumā, pamanījās šo likumu trešajā lasījumā izraibināt ar vairākām spilgtām “pērlēm” nacionālās drošības jomā.

Pieci jauninājumi:
1) pārdefinēts likuma mērķis – ja iepriekš Saeimas zinātnisko darbību regulēja kā “īpaši svarīgu sabiedrības attīstības faktoru“, tad pēc jaunajiem grozījumiem klāt ir nācis arī “nacionālās drošības faktors“;
2) zinātniekiem tiek noteikts jauns pienākums: “pārtraukt zinātniskos pētījumus, ja tie, pēc valsts drošības iestādes atzinuma, var radīt draudus nacionālajai drošībai“;
3) specdienestu (likuma formulējums – drošības iestādes) pārstāvjiem turpmāk būtu tiesības būt klāt kā padomdevējiem Latvijas Zinātnes padomes darbā, turklāt šai padomei, pieņemot lēmumus, kas skar nacionālās drošības un valsts noslēpuma jomu, būtu jāņem vērā attiecīgā specdienesta atzinums;
4) zinātniskās institūcijas direktoram pēc specdienesta pieprasījuma būtu tas jāinformē par institūtā veiktajiem pētījumiem, kā arī par ārvalstu pētnieku piedalīšanos pētījumos;
5) ja specdienesta rīcībā būtu informācija par tādu zinātniskās institūcijas darbību, kas rada apdraudējumu nacionālajai drošībai, tad šādu zinātnisko institūciju būtu izslēdz no zinātnisko institūciju reģistra.

No šiem pieciem jauninājumiem saprotams un sakarīgs ir tikai ceturtais – lai gan arī tas zināmā mērā ir cilvēktiesību ierobežojums, nudien neredzu lielu problēmu tajā, ka specdienestiem ir iespējas iegūt informāciju par to, kas zinātniskajā institūcijā notiek!

Pirmais jauninājums – likuma mērķa pārdefinēšana – ir vienkārši muļķīgs. Kādā ziņā zinātniska darbība Latvijā ir svarīgāks tieši “nacionālās drošības faktors” nekā, teiksim, vides aizsardzības faktors, fiskālās stabilitātes faktors, nacionālās identitātes stiprināšanas faktors, lauksaimniecības attīstības faktors, demogrāfijas uzlabošanas faktors (varat turpināt šo virkni atbilstoši savam fantāzijas lidojumam)?! Kādēļ jāpiesārņo likums ar bezjēdzīgām frāzēm?

Bet pārējie trīs jauninājumi ir KLIEDZOŠI. No vairākām perspektīvām:
a) cilvēktiesību, īpaši – zinātniskās jaunrades perspektīvas,
b) akadēmiskās brīvības perspektīvas,
c) publiskās pārvaldes perspektīvas – sevišķi saistībā ar specdienestu vietu un lomu demokrātiskā sabiedrībā.

Ko vien vērts ir pienākums jebkuram zinātniekam pārtraukt savu pētījumu, ja specdienestam kādu dienu ienāk prātā, ka tas apdraud nacionālo drošību! Vai iespēja, ka analoģiskā situācijā kāda institūcija tiek vispār izmesta no zinātnisko institūciju reģistra!

Mēģinot aizrakties līdz iemesliem, kā Saeimas deputātiem vispār kas tāds varēja ienākt prātā, atradu šādu Satversmes aizsardzības biroja (1 no 3 Latvijas specdienestiem) skaidrojumu par grozījumiem. Vienā teikumā to pārstāstot: kāds Krievijas spiegs bija izveidojis viltus identitāti, lai varētu uzdoties par ārvalstu investoru pārstāvi, un sakontaktējās ar Latvijas zinātniekiem, lai uzzinātu detaļas par viņu pētījumu objektiem “augsto tehnoloģiju, tajā skaitā, polimēru kompozītmateriālu tehnoloģiju, nanotehnoloģiju jomā.

OK, atzīsim, ka tā nudien ir nelāga situācija. Es nezinu, cik Latvijas drošībai sensitīva bija informācija par Latvijas zinātnieku pētījumiem nanotehnoloģiju jomā, bet pieņemsim, ka tur tiešām bija kas tāds, ko nedraudzīgi noskaņotām kaimiņvalstīm labāk nezināt! Bet tad kāds ir risinājums? Nu, droši vien, pastāstīt zinātniekiem, ka šādi var gadīties, un kā viņiem rīkoties attiecīgās situācijās! Varbūt likumā izveidot kādu īpašu procedūru, kā zinātniekam uzlikt pienākumu par kādām īpaši sensitīvām pētījumu detaļām nerunāt bez, teiksim, īpaša saskaņojuma. SAB risinājums, droši vien, izpaustos šāda spiega noķeršanā …

Bet – pasakiet man – kāds šai SAB izklāstītajai situācijai ir sakars ar Saeimas nupat pieņemtajiem grozījumiem? Izņemot ceturto grozījumu, kur es tiešām redzu loģisku kopsakarību un jēgu, kā šī situācija izskaidro visas pārējās Saeimas akceptētās izmaiņas?

Vai SAB gribēja zinātniekiem vispār aizliegt turpināt pētījumus polimēru kompozitmateriālu tehnoloģiju un nanotehnoloģiju jomas?! Vai SAB vēlējās izslēgt attiecīgo institūtu no reģistra? Varbūt piekodināt Latvijas Zinātnes padomei nepiešķirt zinātniskajam institūtam finansējumu turpmākajiem projektiem, argumentējot ar nacionālās drošības apstākļiem?

Nē?

Bet tieši to ļauj darīt šie Saeimas pieņemtie grozījumi! Tieši tā tie ir formulēti, un kā to pamatojums ir minēts tieši šis gadījums. Pēc loģikas tas ir kaut kas pielīdzināms tam, ka, reaģējot uz spiegu interesi par Ārlietu ministrijas darbību vai Latvijas armijas apmācību programmām, Ārlietu ministrija uz laiku tiek slēgta un armija izformēta.

Šādam riskam turpmāk būtu pakļauts JEBKURŠ pētījums un JEBKURA zinātniska institūcija. Demokrātiskā sabiedrībā tas nav normāli: nevar paļauties tikai un vienīgi uz specdienestu izpratni par samērīgumu un demokrātiskajām vērtībām, lai lemtu, vai kāds zinātnieks būs/nebūs tiesīgs veikt pētījumu par nanotehnoloģijām (vai jebkuru citu tēmu!) un viņa institūts – turpināt atrasties zinātnisko institūciju reģistrā!

Šiem grozījumiem stopkrāns tika norauts gandrīz pašā pēdējā brīdī (pirms Satversmes tiesas) – pēc opozīcijas partijas SC vēstules valsts prezidentam, kas šos grozījumus nodeva Saeimai otrreizējai caurlūkošanai.

Bet par spīti tam, ka kopumā likumdošanas kontroles sistēma nostrādāja, tomēr tas notika pēdējā brīdī! Daudz par vēlu.

Taču pozitīvais ir tas, ka šī situācija ļāva atklāt sistēmā trīs vājos posmus (kuri gandrīz noveda pie tik nekvalitatīva risinājuma pārtapšanas par likumu), kur katrā bija jāiedegas sarkanajai lampiņai, bet … tā neiedegās. Problēmas cēloņu identificēšana ir laba lieta, jo ļauj vismaz nākamajās reizēs to preventīvi novērst.

Pirmais vājais posms – zinātnes nomenklatūra. Vislielākā atbildība par šo situāciju būtu jāuzņemas Latvijas zinātnes pārstāvniecībai – visu to zinātnes institūciju pārstāvjiem, ar kuriem SAB un Saeima šo jauninājumu izstrādes procesā konsultējās un kas neizrādīja nekādu trauksmi par piedāvātajām izmaiņām. Sevišķi Latvijas Zinātnes padomei, kurai bija JĀKLIEDZ par šādu piedāvājumu!

Cienītie, vai tiešām jūs nesatrauca likumā noteikts PIENĀKUMS jebkuram zinātniekam pārtraukt pētījumu, ja pēc specdienesta domām tas apdraudētu nacionālo drošību? Vai jums ir zināmi kritēriji, pēc kādiem katrs no trim Latvijas specdienestiem šos draudus izvērtēs? Jūs ticat tam, ka tieši specdienests ir piemērotākā institūcija tam, lai savstarpēji salīdzinātu drošības riskus, no vienas puses, un zinātnisko vajadzību, vērtīgumu, teiksim, nanotehnoloģiju jomas pētījumam, no otras puses? Jūs esat mierā ar domu, ka JEBKURU pētījumu JEBKURĀ jomā var šādi bloķēt JEBKURA no trim drošības iestādēm? Protams, pēc tam ir ceļš uz tiesu – bet tā ilgs gadiem! Līdzīgi ar zinātniskajām institūcijām un to izslēgšanu no reģistra – kam ir jābūt galvā, lai šādu vērtējumu uzticētu SPECDIENESTAM? Un vai jūs painteresējāties, ko nozīmē pienākums LZP ņemt vērā specdienestu atzinums par jautājumiem, kas skar nacionālās drošības jomu? Kas vispār nosaka, kas ir “nacionālā drošība” un kas nav? Ja specdienests uzskata, ka, teiksim, augsto tehnoloģiju, vides aizsardzības, socioloģisko pētījumu joma arī skar nacionālo drošību, tad turpmāk tieši specdienests ir pilnvarots LZP vietā (caur saviem atzinumiem) lemt par zinātnei piešķirto līdzekļu sadali, par pētījumu rezultātu izvērtēšanu u.tml. attiecīgajās jomās? Tas vien, ka tikai jaunie zinātnieki iebilda pret šiem grozījumiem, liecina par katastrofālu zinātnes nomenklatūras vājumu – acīmredzot trūkst pamatzināšanu par to, kas ir un kas nav pieņemams demokrātiskā sabiedrībā, un elementāras prasmes kaut vai veselā saprātā līmenī lasīt likumu tekstus un modelēt iespējamās situācijas. Nedomāju, ka šādas zināšanas un šāda prasme no zinātnes pārstāvjiem būtu daudz prasīts.

Otrais vājais posms izrādījās deputāti, kas komisijā un Saeimā atbalstīja šādu risinājumu. Arī no deputātiem gribētos sagaidīt lielāku izpratni par to, kas ir zinātniskā jaunrade un kas ir specdienesti – kāda ir specdienestu vieta un loma demokrātiskā sabiedrībā, kādas ir specdienestu pasaules uztveres īpatnības (ne tikai Latvijā – visās pasaules valstīs!) Demokrātiskā sabiedrībā tieši parlamentam ir viena no galvenajām lomām tajā, lai šāda tipa iestāžu vēlmes līdzsvarotu ar cilvēktiesību un veselā saprāta apsvērumiem! Daudz rūpīgāk bija jāizvērtē piedāvājuma būtība, skartās intereses – nevis priekšlikumi brīvā režīmā jālaiž cauri trešajam lasījumam.

Visbeidzot, trešais vājais posms izrādījās tieslietu, zinātnes politikas veidotāji IzM un TM – nezinu, vai tādēļ, ka viņus nemaz neinformēja par šiem grozījumiem un viņiem nebija iespējas piedalīties (ja tā, tad tā ir Saeimas Izglītības komisijas vadības atbildība), vai viņi nudien nesaskatīja šajos grozījumos problēmu. Demokrātiskā sabiedrībā ir normāli, ka specdienesti ir nedaudz paranoiski un ka viņi ne visas problēmas piedāvās risināt pašā saprātīgākajā veidā. Specdienestiem jau pati viņu darba specifika rada tā saukto “security mindset”, kuru rezumējot var aprakstīt ar plaši zināmo līdzību: ja tev vienīgais instruments ir āmurs, tad visas problēmas sāk izskatīties pēc naglām! Daļēji šī problēma ir risināma ar specdienestu darbinieku apmācībām par to, kas ir demokrātiskā sabiedrība, kā tā funkcionē, kādas ir tās vērtības un kā šīs vērtības līdzsvarojamas ar drošības apsvērumiem. Bet tas ir tikai daļējs risinājums. Specdienestu domāšanas īpatnība, “security mindset” ir vispārzināma lieta. Tādēļ demokrātiskās sabiedrības šie īpaši dienesti tiek līdzsvaroti – gan sekojot līdzi tam, ko viņi dara, gan rūpīgi vērtējot piedāvājumus. Apskatot piedāvājumu, izvelkot no tā racionālo graudu, sablansējot ar citām sabiedrībai svarīgām interesēm!

Tādēļ jau arī ne specdienesti ir tie, kas veido valsts politiku – zinātnes, drošības vai citās jomās! Zinātnes jomā zināšanām par nozari būtu jābūt IzM, kam arī jāveido zinātnes politika. Cilvēktiesību jomā – Tieslietu ministrijai. Tieši profesionāļiem šajās iestādēs būtu bijis SAB un deputātus jābrīdina par to, ka SAB piedāvājums ir nesaprātīgs, jāatrod tajā “saprāta grauds” un jāpiedāvā labāks risinājums (piemēram, plašākas iespējas specdienestiem uzzināt par spiegošanas mēģinājumiem attiecībā uz zinātniskiem projektiem, apmācības zinātnisko institūciju darbiniekiem, kas strādā ar nacionālajai drošībai jūtīgiem jautājumiem).

Patiesībā īpašiem speciālistiem būtu bijis jābūt arī Saeimā: galu galā Saeima pie katras komisijas nodarbina padomnieku štatu, kuriem būtu tomēr deputātiem jāpastāsta par tik elementārām lietām gadījumos, ja jau deputātiem pašiem sarkanās lampiņas galvā neiedegas! Bet Saeimas pašas kapacitāte un deputātu (ne)vēlēšanās tajā ko mainīt ir atsevišķa tēma, kas būtu pelnījusi īpašu izvērsumu. Taču, lūk, šeit jums ir viens konkrēts Saeimas zemās likumdošanas kapacitātes rezultāts!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!