Raksts

Somijas ceļojuma piezīmes


Datums:
09. novembris, 2007


Autori

Pēteris Timofejevs Henriksson


Kopā ar vīra vadīto baznīcas kori biju aizbraucis tūrisma ceļojumā uz Helsinkiem, kur pašam negribot kļuvu par nacionālās traģēdijas netiešu liecinieku. Trešdien astoņpadsmitgadīgais skolnieks Pekka-Ēriks Auvinens raidīja 69 šāvienus Jokelas skolā. Viņš nogalināja piecus puišus 16-18 gadu vecumā un trīs pieaugušās, kuru vidū bija arī 61 gadu vecā skolas direktore. Pēc tam viņš izdzēsa arī savu dzīvību. Viss notika tieši tā kā viņš bija solījis viedoklipā, kuru bija ievietojis YouTube.

Savulaik pusgadu dzīvoju Turku, no kuras man ir palikušas visjaukākās studiju atmiņas. Tomēr viens, kas mani nebeidza fascinēt bija somu klusēšana. Somi nerunājot bieži, bet, ja runājot, tad par lietu. Tā vismaz viņi paši lielās. Patiesība gan ir tā, ka viņi slēpj lielāko daļu savu emociju aiz nedaudz stoiskas maskas. Ja kāds mēģina apgalvot, ka latvieši ir nesabiedriski, tad viņš acīmredzot nav bijis Somijā. Pašnāvības, dzeršana, kautiņi, vardarbība pret sievietēm – tās gan ir somu sabiedrībā visai biežas parādības.

Tomēr šoreiz satiekot zviedrvalodīgās somu minoritātes pārstāvjus Helsinki pensionāru savienībā biju patiesi pārsteigts, ka daļa bija savu stoisko masku nometuši. Īpaši viena dāma, kura kā pusaudze bija pieredzējusi Ziemas kara un Turpinājuma kara šausmas. Kad visi kopā pēc viņas aicinājuma dziedājām psalmu „Härlig är jorden” viņa tikko spēja valdīt asaras.

Diez vai ir iespējams reaģēt uz šādu ziņu mierīgi. Un arī manī jaucās pretrunīgas jūtas. Mediji preparējot notikumu ziņo, ka Pekka-Ēriks esot bijis kārtīgs, sekmīgs, tomēr noslēgts skolnieks. Viņa skolasbiedri esot gan viņu apcēluši jeb, kā tagad moderni mēdz teikt, pakļāvuši mobingam. Pēc obligātā šaušanas kursa viņš pirms dažām dienām nopircis ieroci. Acīmredzot viņa naids pret klasesbiedriem bija krājies ilgi un bija viņu saēdis. Dažas dienas vēlāk viņš apbruņojās ar 400 patronām, ar kurām pietiktu, lai nogalinātu visus skolniekus un skolotājus, pastrādāja noziegumu. Cik gan viegli ir no vajātā kļūt par vajātāju!

Man ir baisi domāt, cik nelaimīgas jūtas upuru ģimenes. Tomēr mani ir grūti nedomāt par to, cik izstumts iespējams jutās Pekka-Ēriks. Cik nelaimīgam, vientuļam un nevajadzīgam viņam gan vajadzēja justies, lai izdarītu tik šaušalīgu noziegumu un pēc tam padarītu sev galu…
Kas mani pārsteidza bija, ka psihologi jau sen ir izstrādājuši šādu šāvēju profilu – tieši „apceltie” un izstumtie bērni mēdzot pastrādāt tik smagus noziegumus. Tādēļ man joprojām nav skaidrs, kāpēc neviens neko nedarīja, lai novērstu iespējamo traģēdiju? Vai tiešām skolotājiem bija vienalga, kas notiek ar izstumtajiem bērniem? Vai tiešām mūsu individualizētajā sabiedrībā pat vecāki ir zaudējuši empātijas spējas? Kādēļ ar tik vieglu roku esam atteikušies no baznīcas kā sociāla drošības tīkla pakalpojumiem? Bet vēl šausmīgāka doma man ienāca prātā atminoties pašam savus skolas laikus un kā skolnieki spēj terorizēt cits citu – ka līdzīga nelaime varētu notikt arī Latvijā.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!