Raksts

Solidaritātes krīze


Datums:
17. marts, 2009


Autori

Māris Brants


Foto: David Smith

Vislielākās simpātijas vardarbībai kā politiskās līdzdalības formai izrāda tie cilvēki, kas ir ekonomiski visdezorientētākie. Viņi pat aptuveni nesaprot notiekošo procesu loģiku, bet visā vaino valdošo eliti.

Jau sen vairs pētniekiem, kas novēro Latvijā notiekošos procesus, nav noslēpums, ka valstī vienlaikus iestājusies gan ekonomiskā, gan politiskā krīze. Politiskā krīze gan iestājās jau agrāk, taču līdz brīdim, kamēr nebija nepārprotami sajūtama ekonomiskā, iedzīvotāji to piecieta. Bija iestājies savdabīgs strupceļš — valsts politiskā sistēma nepiedāvāja politiskajai kultūrai vismaz pietuvinātus spēles noteikumus.

Uz šiem procesiem norādīju rakstā Democratia latviensis un citi zvēri zem mikroskopa[ 1 ], ko portāls politika.lv publicēja pagājušā gada novembrī. Ekonomiskās krīzes tuvums bija jaušams, tomēr tās drīzo un tiešo ietekmi uz politiskajiem procesiem tajā brīdī vēl nesaskatīju. Šķita, ka risinājums nāks no ārpuses vai arī pretruna starp sabiedrības politisko kultūru un pastāvošajām tiesiskajām normām politikā turpināsies salīdzinoši ilgi, neradot tiešu revolucionāru situāciju.

Antropologs Klāvs Sedlenieks toreiz komentāros rakstīja: „Es domāju, ka šāda revolucionārā situācija pagaidām nav un nebūs arī, ja nepadziļināsies ekonomiskā krīze. Savukārt tā, ja es pareizi saprotu to, kas patlaban notiek ASV un citās attīstītajās valstīs, Latvijā nav pat vēl īsti sākusies. Bet pēc kādiem mēnešiem trim četriem varētu īsti „iedot ribās” ar masveida bezdarbu, personiskajiem bankrotiem un citām nelaimēm. Tad gan nekādu impulsu no ārzemēm nevajadzēs.”[ 2 ]

No vienas puses visai precīza prognoze. No otras — arī revolucionārā situācija Latvijas apstākļos nonākusi tādā kā strupceļā. Pulvera mucas klātbūtni būtu grūti noliegt, taču sērkociņu tai pielikt īstas vēlmes nevienam nav. Ja arī to kāds pietuvina, tad tādā veidā, lai tikai šķistu, ka spridzinās.

Šai situācijā pētnieciskā kompānija Data Serviss sadarbībā ar ziņu aģentūru LETA un TV3 veica divus nelielus pētījumus — vienu par ekonomiskās pašsajūtas, otru — par politiskās līdzdalības jautājumiem. Savstarpējā kopsakarībā tos analizēšu šajā rakstā.

Ceļš uz Rietumiem noved ellē

Kopš 2007.gada vairākkārt, izmantojot identisku metodiku, Latvijas iedzīvotājiem tika jautāts, kā varētu mainīties ģimenes ienākumi pēc 6 mēnešiem. Līdz ar to arī uzskatāmi iespējams parādīt sabiedrības uztveres pārmaiņas (sk.1.attēlu) — iedzīvotāju optimisms par savas ģimenes ienākumiem kopš 2007.gada aprīļa konstanti krities, bet pesimisms pieaudzis.

Rezultāti uzskatāmi parāda, ka Latvijas iedzīvotājiem nākotnes prognozēs patīk kontrasti — 2007.gada aprīlī tikai 9% norādīja, ka viņu ienākumi samazināsies, bet šī gada februārī tikai 5% apgalvoja, ka viņu ienākumi palielināsies. Nedaudz pieaugot labklājībai, optimisms un vēlme patērēt „kā Rietumos” acīmredzami pieaug vairāk par reālajiem ienākumiem, kas arī ir viens no krīzes cēloņiem. Tāpat, labklājībai mazinoties, pesimisms un vēlme iztēloties, ka „esam ellē” pieaug ļoti strauji. Un tas izteikti saskan ar mediju vienā un otrā gadījumā pausto nostāju.

Protams, kā tas attieksmju pētījumiem nereti raksturīgs, uz jautājumu respondenti mēdz atbildēt nevis pēc būtības, bet aptuveni par prasīto. Šajā gadījumā atbildes vienlaikus ar prognozēm ietver arī savas pašreizējās labklājības subjektīvo novērtējumu. (Tieši subjektīvo — korelācija ar savas pašreizējās ekonomiskās situācijas subjektīvo novērtējumu ir daudz nozīmīgāka, nekā ar objektīvajiem ienākumiem uz vienu ģimenes locekli).

1.attēls

¡No pasarán![ 3 ] (jeb bloķēsim ceļus) un Avanti popolo![ 4 ] (jeb ieņemsim parlamentu)

Otrs pētījums, kurš tika veikts tās pašas aptaujas ietvaros, skar atbalstu dažādām politiskās līdzdalības formām. Pētījuma lauka darbs notika laikā, kad norisinājās zemnieku protesta akcijas Rīgā, un 13.janvāra grautiņi vēl bija svaigā atmiņā.

Kā redzams 2.attēlā, tad, lai arī daudz izteiktāks ir atbalsts legālajām politiskās līdzdalības formām, tomēr 45,8% atbalsta ielu un ceļu bloķēšanu (visdrīzāk saistībā ar zemnieku protesta akcijām, ar kurām tika panākta zemkopības ministra demisija), 21,7% — parlamenta un valdības ēku ieņemšanu, bet 12,2% — sadursmes ar policiju. Ņemot vērā politisko notikumu fonu aptaujas brīdī un pirms tam, rezultāti acīmredzami norāda uz nopietnu politisko krīzi, kas izpaužas kā ekstrēmu politiskās līdzdalības formu leģitimēšana.

Izteiktāks atbalsts Saeimas un valdības ēku ieņemšanai nekā sadursmēm ar policiju, protams, ir zināmā mērā kuriozs, jo pirmo vismaz pagaidām grūti iedomāties bez otrā. Taču atkal jāņem vērā, ka ne jau vienmēr uz jautājumu respondenti atbild pēc būtības. Šajā gadījumā drīzāk ir runa par uzticību vienai vai otrai institūcija, neiedziļinoties lietas būtībā, un uzticība policijai tomēr ir augstāka.

2.attēls

Ekonomiskā dezorientācija un politiskais radikālisms

Pievēršoties abu šo krīžu — politiskās un ekonomiskās — uztveres salīdzinājumam, piedāvāšu tikai trīs tipiskākās līdzdalības formas, jo visas pārējās konstatējamās sakarības lielā mērā dublē šeit attēlotās.

Raksturīgi, ka mazāk vardarbīgās protesta formas — streikus (sk.3. attēlu), kā arī ielu aģitāciju un demonstrācijas — biežāk atbalsta cilvēki, kuri uz savas ģimenes ienākumiem pēc 6 mēnešiem raugās optimistiskāk. Visdrīzāk, ka viņi no vienas puses ir noskaņoti mazāk radikāli, no otras — vispār biežāk saskata jēgu politiskās līdzdalības formām, kas nav saistītas ar tiešu vardarbību.

Vidēji vardarbīgu protesta formu — ielu un ceļu bloķēšanu (sk. 3.attēlu), kas norisinājās tieši pētījuma lauka darba veikšanas laikā, — visbiežāk atbalstītu cilvēki, kas savās ekonomiskajās prognozēs ir pesimistiskākie. Šīs grupas atbalsts saistās ar to, ka akcijas no vienas puses izsauca plašākas simpātijas (atšķirībā no 13.janvāra grautiņiem), bet no otras puses — akcijas tomēr ietvēra pietiekami nozīmīgus draudus un sabiedriskās kārtības traucēšanu, kas nebija tik pieņemami cilvēkiem, kas uz ekonomisko situāciju raugās optimistiskāk.

Taču vardarbīgākās protesta formas — sadursmes ar policiju (sk. 3.attēlu), kā arī parlamenta un valdības ēku ieņemšanu un badastreikus (pēdējie kā vardarbība pret sevi) — visbiežāk atbalstītu nevis tie, kas uz ekonomisko procesu virzību raugās vispesimistiskāk, bet gan tie, kam vispār ir grūtības prognozēt savas ģimenes nākotnes ienākumus. Tādējādi varam secināt, ka vislielākās simpātijas vardarbībai kā politiskās līdzdalības formai izrāda cilvēki, kas ir ekonomiski visdezorientētākie, pat aptuveni nesaprotot (vai nevēloties saprast) notiekošo procesu loģiku un visā vainojot valdošo eliti. Citiem vārdiem, tas ir mēģinājums ekonomiskās krīzes cēloņus reducēt līdz politiskajiem cēloņiem.

3.attēls

Kas vainīgs?

Kā jau tas mūsdienu sabiedrībā ierasts, cilvēka augstprātība liek tam uzskatīt, ka viņš spēj kontrolēt gan dabas, gan sociālos procesus. Īpaši šāds uzskats raksturīgs cilvēkiem, kuru pašu izpratne par notiekošajiem procesiem ir ārkārtīgi aptuvena, bet kuri tajā pašā laikā domā, ka kāds „tur augšā” visu kontrolē vai, vēl sliktāk, vērpj sazvērestības, raustot visu sabiedrību aiz diedziņiem kā marionetes. No tā savukārt izriet vainīgā meklējumi arī situācijās, kad par konkrētu vainīgo runāt īsti nav pamata.

Praksē politiskās elites iespējas apturēt ekonomisko krīzi šajā stadijā, kad tā jau ir izgājusi tālu ārpus finanšu krīzes, ir visai niecīgas. Un tas pats sakāms arī par tās paredzēšanu un ierobežošanu. Kā nupat iznākušajā grāmatā Globālā finanšu krīze norāda Krievijas Alfa-Bankas izpilddirektors Saimons Vains, lai izvairītos no globālās finanšu krīzes, ASV, pirmkārt, būtu vajadzējis pastāvēt sistēmai, kad, pirmkārt, revidenti saņem lielāku atalgojumu par baņķieriem, lai labākie speciālisti būtu nevis tiem, kas rada bagātību, bet gan tiem, kas viņus kontrolē. Un, otrkārt, politiķiem būtu bijis jāspēj nerēķināties ar presi, lai nevajadzētu izdabāt kredītnespējīgu vēlētāju vēlmēm ņemt hipotekāros kredītus[ 5 ]. Abi šie nosacījumi varbūt arī palīdzētu izvairīties no tāda tipa krīzēm, kādas izveidojās 2007.gadā ASV un daudz primitīvākā veidā — jau pēc klasiska „burbuļa” shēmas — arī Latvijā. Tomēr šādi nosacījumi kapitālisma un demokrātijas apstākļos nav realizējami, jo ietver stagnācijas un diktatūras draudus.

Līdz ar to saprotam, ka mūsu politiskajai elitei nākas atbildēt par problēmām, kuras tā tiešā veidā nav radījusi un kuras ierobežot tai bija maz iespēju. Taču iemesls, kāpēc tieši tā tomēr izraudzīta par galveno vaininieci, visdrīzāk saistās ar solidaritātes trūkumu. Ja klasiskā kapitālisma formula paredz peļņas privatizāciju un zaudējumu socializāciju, tad valsts kā institūcijas funkcija būtu šo formulu mīkstināt, daļu peļņas tomēr socializējot un līdz ar to veidojot mehānismu, kas vēlāk palīdz socializēt zaudējumus bez tik lieliem satricinājumiem. Taču, ja politiskā elite rīkojas pēc šīs pašas kapitālisma shēmas, privatizējot peļņu un cenšoties iespēju robežās pati norobežoties no zaudējumu socializācijas, tas neveicina ekonomiskās krīzes pārvarēšanu. Naids pret šo grupējumu veidojas galvenokārt tāpēc, ka tas vienkārši atļaujas nesolidarizēties. Šī naida izpausmes, ja tās rezultētos politiskās elites gāšanā, protams, nekādā veidā neveicinātu ekonomiskās krīzes pārvarēšanu, drīzāk otrādi. Tomēr uz kādu brīdi rastos iespaids, ka triumfējis taisnīgums. Vismaz tās iedzīvotāju daļas vidū, kas ir noskaņoti politiski agresīvi un jūtas dezorientēti ekonomiskajos procesos.

Tādējādi politiskajai elitei būtu vienkāršs ieteikums — atcerēties, ka pirms 20-25 gadiem visi atradāmies nosacīti līdzīgā situācijā, un krīzes apstākļos solidarizēties ar pārējo sabiedrību . Ne jau kādu morālu apsvērumu vai līdzjūtības, bet savas personiskās fiziskās drošības dēļ. Apkārt notiekošie procesi liecina, ka risks tiešām pastāv, jo politiskas vardarbības precedenti jau ir bijuši —ekonomiski dezorientētākā un politiski visagresīvākā sabiedrības daļa „vainīgo” ir atradusi.

_______________________________


Pazuduši referndumā

Pēc pēdējā piliena

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!