Raksts

Solidaritāte vs. vienotība.


Datums:
30. janvāris, 2008


Autori

Roberts Putnis


"Cik atšķirīgas ir cilvēku sirdis. Cik dažādi slāņi veido tautas dvēseli. Cik stipri būtu jāsakņojas sevī, lai katram rakstītājam pienācīgi atbildētu, bet tomēr nepazaudētu sevi."

Tā Zenta Mauriņa savā vienas nedēļas stāstā “Septiņi viesi” raksturo savu sarksti ar lasītājiem, trāpot manu aktuālo pārdomu brīdī par apkārt valdošo vienaldzību.

Koalīcija, kurai savu varas deleģējumu atsauc 78% sabiedrības, pēc sākotnējām vienkārši iesildošām muļķībām kā pateicības caur slimnīcu kasēm un NATO kavalērijas, bez mazākās atturības sāk spēlēt aizkulisēs pasūtīto mūzikas programmu. Operu, kas mūs sagaida gada garumā, ievada prelūdija ar motīvu “SAB Kažociņš”. kuru papildina LTV ģenerāldirektora, veco jauno drošības iestāžu likumu grozījumu, KNAB, digitālās TV un spiegu skandāla, kā arī Lemberga medicīniskās mažāošanās tēmas.

Un laikam pārlieku liegas šīs tēmas, jo kuru gan tas īsti uztrauc? Dzirdu runas, ka jādibina jauna lietussargu NVO. Idejas par Tautas fronti II. Jaunu partiju. Utt.

KNAB veiktā aptauja, kā jau rakstīju vienā no iepriekšējiem blogiem, precīzi iezīmē, ka neticam savām pašu sabiedriskajām institūcijām. Lai valsts, lai politiskas, lai nevalstiskas. Tad nav brīnums, ka atkal vajag jaunas, kas “vienotu tautu”.

Bet tas ir mīts, kura maldīgumu precīzi iezīmē koalīcijas “reālpolitika”, kas balstās mafiozi sakārtotā izpratnē par grupas atbalsta potenciālu. Kamēr otra čoma intereses balsta savējās, tikmēr pirmā čoma atbalsts garantēts. Un atbalsts ir aktīvs un kopības izjūta skaidra.

Demokrātiem pēc savas iekšējās esamības ir grūtāk, jo demokrāta pārliecības pamatā ir individuālās brīvības ieguvums, kas izriet no šī režīma. Grupu dinamikas un atkarības noraidījums var robežoties pat ar riebumu. Ne velti pat Tautas sapulcē kopā sanākt nebija nemaz tik viegli un daudziem tas vienkārši likās mazākais ļaunums ar moto “nu es jau parasti uz ielas nestāvu, bet..”.

Taču šis “bet” ir pavisam cits. Tā ir iztrūkstošā demokrātiska solidaritāte, kuru piesauca jau Franču revolūcija savā Fraternité parolē līdzās Liberté un Égalité. Mēs visi būsim “atšķirīgas sirdis un dažādi slāņi, kas veido tautas dvēseli”. Un ulmaniski vienoti nebijām pat ulmaņlaikos, bet krīzēs, kuras īsti nevēlos piedzīvot atkāroti savā atlikušajā mūžā. Revolucionāru paroles pamats bija Unité, Indivisibilité de la République – kopīgais mērķis Republika, kas sasniedzama, aizdodot atbalstošu plecu pat tad, ja viena vai otra “niansīte” paša snobismam liekas nevietā. Atbalstot nevis pamācot.

Un Latvijas vide to parāda. Nav ritenis no jauna jādomā. Ne jaunās organizācijās, ne jaunās sejās, bet esošo institūciju pasargāšanā un stiprināšanā ir mūsu valsts demokrātiskais spēks. Nosargātais ģenerālprokuros, KNAB, tiesu attīrīšanās tam ir tāds pats pozitīvais piemērs, kā negatīvie – brūkošie sabiedriskie mediji, piesmietā Žurnālistu savienība, komiskā jaunā vecā valdība.

Jā, vienīgi jauna partija derētu. Lai gan arī esošajās ir spēks, kuru paši to dalībnieki neredz.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!