Raksts

Šoks vai krīze? Nē – rutīna!


Datums:
02. jūnijs, 2011


Autori

Anda Rožukalne


Foto: Chris Devers

Mediju ir tik daudz, un tie visi pārpilni ar reakciju uz Valsts Prezidenta Valda Zatlera 28.maija runu. Jau mazliet apnicis, jo skatījumā dominē vienāda pieeja. Tas nav mediju šoks, saturu nosaka mediju darba rutīnas.

Sastrīdējos ar kolēģi: viņš teica, ka gribētu izveidot interneta vietni, kurā aicinātu sabiedrību nelietot tos medijus, kas pašreizējā periodā ļauj izteikties Valda Zatlera runā pieminētajiem oligarhiem. Man šķita, tas ir pārspīlēti un nozīmē kādu viedokļu izslēgšanu. Tā būtu rīcība, ko jau piekopj atsevišķi mediji, ignorējot nepatīkamas un traucējošas domas. Viņš atbildēja, ka blakus izveidotu, citēju, „vēl vienu vietni kā miskasti”, kurā katrs var lasīt Šķēles, Lemberga un Šlesera viedokļus, bet tiem nevajadzētu būt populārajos medijos.

Vērojot mediju saturu pēc Valda Zatlera runas, saprotu, kāpēc kolēģis bija gatavs tiks radikālam risinājumam – dažu informācijas avotu pārsvars un viedokļu daudzveidības trūkums ir acīmredzams.

Centrā – politiķu rūpes

Izvērtējot nedaudzos tematus, ko medijos izraisīja Zatlera runa, veselīgi paskatīties uz izejas pozīciju. Kā vārdā mediji uzdod jautājumus? Par ko ir stress? Kas tiek izvēlēts kā temats apspriešanai? Pirmajā vakarā neapšaubāmi dominēja juridiskās fineses – kas tagad būs, vai valsts būs bez vadības, vai viss bija likumīgi un kas nākotnē būs likumīgi? Kas vadīs valsti, kurš pieņems lēmumus? Tā ir tipiska varas pozīcija – stress par to, kas notiks ar varu. Varētu domāt, ka saglabāt varas stabilitāti un skaidrību ir pats svarīgākais, ka vara ir mērķis nevis līdzeklis sabiedrības interešu piepildīšanai.

Uzreiz pēc juridisko jautājumu skaidrojuma mediju darba rutīnas, kas ir labas un vajadzīgas, tverot nepārtraukti mainīgo realitāti, noteica jau zināmo praksi – politikas zinātnieki un politikas vērotāji komentēja situāciju. Komentāros dominēja politiskajai videi svarīgie jautājumi: kas notiks ar partijām? Kuram politiskajam spēkam tas izdevīgi? Kurš uzvedas politiski gudri un kurš tuvojas politiskajai pašnāvībai? Un tā tālāk. Jūs zināt, ja sekojāt diezgan vienādajiem vārdu plūdiem. Visa centrā automātiski nostājās politiķu rūpes par nākotni. Lai gan, ja godīgi, vai tad tas ir svarīgi, kas pēc šī visa notiks ar politiķiem, ar partijām, ar viņu reitingiem? Daudz svarīgāk ir tas, ko darīs vēlētāji, ko viņi vēlas un vai arī spēj ko mainīt sevī. Bet to uzzināt ir grūti, jo šādu jautājumu uzdod retais.

Pastāsti par sevi!

Prieks, ka vārdu plūdos, kad politiķi un politikas vērotāji metās virsū Zatlera runai, uzmanīgākie varēja ieraudzīt mūžīgo „runājošo galvu” parastos domāšanas un komunikācijas modeļus. Visi, pilnīgi visi, Zatlera runas kritiķi verbāli dejoja pēc vienas shēmas. Shēmu veidoja trīs izejas punkti: pirmais, Zatlera runā viss nav pateikts tā, kā vajadzēja pateikt (kāpēc viņš nedeva vairāk faktus, kāpēc nesauca vārdā?); otrais, Zatlers teica runu nepareizā laikā (vajadzēja teikt ātrāk, pašreizējais vēlēšanu tuvums visu maina…); trešais, viņam noteikti ir kādas slēptas intereses (psiholoģiskas problēmas, jo apvainojies, ka neievēlēs; morāli zemu vērtējama rīcība, jo tā atriebās deputātiem; vai – iecerējis shēmu, negodīgi izmanto savu amatu, jo taisās iet politikā ar iegūto politisko kapitālu…).

Tā ir klasiska meta komunikācija, strīdēšanās un pārmetumi, par to, kā, kad un kāpēc tika teikta runa, kāda bija tās forma un parādīšanās apstākļi, nevis saruna par pašā runā pieminēto parādību, tajā nosaukto procesu analīze. Daļa no runātājiem, kas komentēja citus, lieliski pastāstīja diezgan atkailinošu stāstu paši par sevi – par to, kā domā un visticamāk arī rīkojas paši (jo tieši par to parasti tiek turēti aizdomās citi), lai novērstu uzmanību no satura un, diskretidējot runātāju, pārceltu to uz formu. Diemžēl nebija publiskas sarunas par to, kā ar mums sarunājas politiķi pēc šī notikuma, jo viņi paši daudz, daudz runāja…

Trūkst gaisa

Bet bija arī citi vēstījumi. Iedzīvotājiem (LTV1) jautāja par to, kāpēc viņi gāja uz prezidenta pili vakarā pēc runas, un ko viņi domā par runu (Latvijas Radio 29.maija rītā). Arī laikraksts „Diena” publicēja iedzīvotāju viedokļus un veltīja vietu Twitter.com saturā atrasto personību izteikumiem. Šīs avīzes vadītājs nu reklāmās aicina cilvēkus veidot jaunus politiķu darbības principus – tā ir vēlme iesaistīt sabiedrību.

Tomēr galvenie viedokļu avoti bija tie paši, kas vienmēr – politiķi, paši oligarhi, politologi un sociologi, kas pārzina partiju reitingus un sabiedrības noskaņojumu attiecībā uz politiku. Nevar pārmest, ka medijos nebija viedokļu daudzveidības tās vienkāršotajā izpratnē – rindas kārtībā tika aptaujāti visu Saeimas partiju pārstāvji, bija pretēji politikas komentētāju viedokļi.

Vienlaikus mediju avoti bija vienveidīgi, tie pārstāvēja to pašu šauro politikas vidi. Tāpat kā diētas ārsti un neveselīgas pārtikas ražotāji ir vienas sistēmas daļa, tāpat arī politikas vērotāji un politiķi brauc vienā aizjūgā. Bet tieši tāpēc informācijas un viedokļu avotu spektrs bija jāpaplašina. Tas arī mazliet tika darīts, tāpēc LTV1 jau svētdienas vakarā savā studijā aicināja dzejnieci Liānu Langu, tāpēc Letas ziņu lentē otrdien un trešdien viens no populārākajiem bija kultūras socioloģes Dagmāras Beitneres viedoklis par Lembergu kā „viscietāko riekstu no visiem oligarhiem”. Tātad bija citi viedokļi, bet to plašuma gan pietrūka, jo pietrūka izdomas rīkoties citādi, ārpus pierastās rutīnas.

Paskatieties kaut vai īpaši izveidotās sadaļas interneta portālos, tās pilnībā veltītas politiķiem, piemēram, delfi.lv „Varas grieži”[1]. Uz šī fona laikraksts „Diena” piedāvāja daudzveidīgāko viedokļu plašumu, jo aptaujāja gan politiķus, gan viņu darba profesionālos vērtētājus, jautāja visu oligarhu domas un pievienoja sabiedrības viedokļus. Vērtējumu daudzveidību centās piedāvāt arī nra.lv, kur gan dažādie cilvēki pārstāvēja vienu nostāju, savukārt dzejniece Māras Zālītes atšķirīgais viedoklis pārējo runas plūdos līdzinājās Twitter.com mikrobloga apjomam[2].

Mediju saturā katastrofāli trūka viedokļa sabalansētības, svaigas domas un svaiga gaisa malka, jo situācija pašlaik ir citādāka, ļoti atšķirīga. Vecās rutīnas ir slikti pielietojamas. Kas traucēja rīkoties kaut vai kā toreiz, kad politiķu un amatpersonu iesildītajā „Kas notiek Latvijā?” studijā apsēdās Baiba Sipeniece, pateica neparedzētas domas un pavērsa sarunu citā virzienā? Šoreiz tur sēdēja Viesturs Rudzītis, bet politiķi vienalga bija vairākumā. Kas gan traucēja vismaz divus vakarus televīzijā, kad programma tāpat tika steigā mainīta, veltīt tikai dažādu nozaru pārstāvju, dažādu vietu iedzīvotāju, dažādu sabiedrības grupu diskusijām? Galu galā jautājums ir par parlamentu, tā ievēlēšana attiecas uz visu sabiedrību, nevis noslēgtu personu loku, kas pilnībā aizpilda informācijas telpu.

Diemžēl, šoreiz medijos bija skaidri redzama disproporcija – tā attiecās uz noteiktu vēstījumu paudējiem atvēlēto vietu.

Izmēram ir nozīme

Gan jau visu vēl pārskaitīsim un izmērīsim, bet tajā īsajā laikā, ko varētu poētiski nosaukt par „dienu pēc rītdienas”, neapšaubāmi vislielākās iepējas izteikties bija tieši Zatlera runas galvenajiem varoņiem un viņu pārstāvjiem. Ātri radīto vēstījumu apjoms un skaits bija apbrīnojams. Arī daudzas citas ziņas bija veltītas tam, lai komentētu un apspriestu Andra Šķēles nīgro komentāru, Aināra Šlesera sev pievērsto uzmanību ar baumām par deputāta mandāta nolikšanu, neapšaubāma mediju zvaigzne bija Aivars Lembergs. Viņi visi ir pierasti un pārbaudīti mediju avoti, viņi ir redaktoru un producentu profesionālās rutīnas daļa, jo ātri spēj piegādāt labi sagatavotu saturu. Mediji to paņem un multiplicē, apspriež, ar aizpildītā satura apjomu, radot iespaidu, ka šie viedokļi ir paši svarīgākie. Tā arī bez ļauna nodoma tiek izslēgti citi viedokļi, jo tos sagādāt grūtāk, tiem vairs nav vietas. Šai situācijai ir saistība arī ar resursiem – pašlaik darbaspēka un naudas ziņā izkāmējušie mediji ir nejaudā ieguldīt darbu satura veidošanā. Tāpēc dominē pierastā rutīna. Tā nav mainīta arī par spīti tam, ka sociālajos tīklos ir dažādu cilvēku atšķirīgi viedokļi, strīdi, pavisam citas prioritātes arī tekstos par Zatlera runu. Vienlaikus sociālo tīklu un komentāru lappušu saturs lielākoties ir kā reakcija uz mediju vēstījumu – arī šī vide danco to pašu deju, tikai tai atvēlēta vieta zāles maliņā.

Tāpēc var saprast vēlēšanos izslēgt šo vienveidību, izvairīties no miglas pūšanas un sākt sarunu no citām pozīcijām. Par laimi, trešdien 31. maijā tika publicēts laikraksta „European Voice” raksts. Tajā situācija bija novērtēta skaidri un vienkārši – oligarhi ir spēcīgi, viņu opozīcija ir vāja, mediji ir vārgi, bet „iedzīvotājiem gluži pamatoti ir apriebušies visi politiķi” Vai mediji to nezināja, nesajuta, ka turpināja strādāt kā līdz šim? Pēc šī visa ir vairāk skaidrs, kāpēc sabiedrībā valda apātija, kāpēc pilsoniskā sabiedrība ir tik vāja – ja cilvēku domas nav svarīgas, un viņi netiek iesaistīti diskusijā, tad lai tā notiek pati. Bez mums… Vai tomēr labāk – nē?

_______________________

[1] http://www.delfi.lv/news/referendums-2011/

[2] http://zinas.nra.lv/latvija/politika/48539-bailes-par-neparvelesanu-maksas-dargi.htm


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!