Raksts

Sods, kas rada noziegumu


Datums:
05. novembris, 2010


Autori

Māris Luste


Foto: John Goodridge

Notiesātie Latvijas cietumos ir vienīgā iedzīvotāju kategorija, kurai nav likumā noteiktu tiesību uz sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem.

Publiskajā telpā arvien biežāk iezogas informācija par ciniskiem izvarošanas gadījumiem.[1] Šajā sakarā nav lieki atcerēties pagājušā gada 16. septembri, kad Saeima nolēma ietaupīt uz notiesāto, tajā skaitā dzimumnoziedznieku, sociālās uzvedības korekcijas rēķina — tika nolemts, ka Valsts probācijas dienests līdz 2012. gada beigām neīstenos notiesāto sociālās uzvedības korekcijas un probācijas programmas.[2] Nu sabiedrībai vairs nav iespēju prasīt, lai sods noziedzniekiem kalpotu par mācību, jo tā ar saviem nodokļiem apmaksā tikai cietumu uzturēšanu, bet ne noziedznieku korekciju.

Tomēr pēc inerces, mediji turpina tiražēt „sensacionālas” ziņas, piemēram, par vīrieti, kurš deviņu dienu laikā pēc atbrīvošanas no cietuma paveicis trīs laupīšanas un izvarošanu.[3] Diemžēl šādi gadījumi pamazām varētu kļūt par likumsakarībām. Drošības garantijas, ko brīvības atņemšanas sods sniedz sabiedrībai, beidzas ar brīdi, kad notiesātais atbrīvošanas dienā šķērso cietuma slieksni. Sociālās uzvedības korekcija kā instruments recidīva mazināšanai ir atņemts.

Ideālais rezultāts — laba uzvedība

Jaunā Saeima savu priekšgājēju vainu var izpirkt tikai ar jauna Kriminālsodu izpildes likuma pieņemšanu. Līdz šim metodiski tiek mocīts senilais „likumu vectētiņš” — Latvijas sodu izpildes kodekss, kurš pieņemts 1970. gadā un šobrīd noder vienīgi krimināltiesību vēstures studijām. Neskaitot autoritāro Turkmenistānu ar tās nesakārtoto kriminālsodu izpildes likumdošanu, Latvija ir vienīgā valsts bijušās PSRS teritorijā, kura joprojām sodu izpilda, balstoties padomju laika likumā.

Kaut gan kopš valsts neatkarības atjaunošanas tajā izdarīti jau divdesmit seši grozījumi, likumdevējs izmanījies kodeksu pasargāt no visa, kas saistīts ar notiesāto sociālās uzvedības korekciju. Šobrīd ierēdniecības gaiteņos ceļo kārtējie „kosmētiskie” grozījumi, taču tiem būs tikai terminoloģisku izdaiļojumu nozīme. Kodekss turpinās kalpot par vairogu, pasargājot budžetu no korekcijas pieprasījuma.

Iespējams, Saeimas prātiem šķiet, ka likums jau ir pieņemts. Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas mājas lapā norādīts, ka viens no likumiem, par kuriem atbildīga šī komisija, ir Latvijas Sodu izpildes likums.[4] Taču šogad aprit jau vienpadsmit gadu, kopš Saeimā tika skatīts ekspertu izstrādātais Kriminālsodu izpildes likuma projekts, kura turpmāko likteni apvij noslēpumainības aura.[5]

Pietiek ar vienu ilustrāciju, lai konstatētu soda kodeksa fundamentālās nobīdes no loģikas vektora. Piemēram, kodekss nosaka šādus aptuvenus kritērijus, kuriem atbilst labojies notiesātais:

viņam ir priekšzīmīga uzvedība;
viņam ir godīga attieksme pret darbu vai mācībām.[6]

Līdz ar to, ideālais rezultāts, uz kuru būtu jātiecas visai brīvības atņemšanas soda izpildes sistēmai, kodeksa izpratnē ir notiesātie, tostarp slepkavas, laupītāji un izvarotāji, kuri prot pielāgoties izolācijas režīmam un mācību stundās ceļ roku. Šāda nostādne ir neloģiska un bīstama. Turklāt tā devalvē Eiropas struktūrfondu piešķirto naudu, kas ar ieslodzīto izglītības projektiem tiek ieguldīti viņu ekonomiskās konkurētspējas celšanā.[7] Lai ieslodzīto izglītībā ieguldītā nauda nestu rezultātus, vispirms nepieciešams risināt jautājumus, kuriem ir tieša ietekme uz recidīvu.

Uzvedība un vide

Visā progresīvajā pasaulē pazīstama What Works zinātniskā teorija, kuras kodolu veido vienkārši pieņēmumi. Pastāv apkārtējā situācija jeb vide, kas uztur cilvēka uzvedību. Un pastāv personiskie faktori, kurus cilvēks ienes šajā situācijā. Ja šie faktori saistīti ar antisociālām attieksmēm, antisociālu personību, antisociālu atbalstu, negatīvu seksuālo pieredzi u.c., cilvēks noteiktās situācijās var reaģēt ar noziegumu.[8] Valstīs, kur notiek reāla cīņa ar recidīvu, cietumu praksē tiek izmantoti instrumenti šo faktoru korekcijai. Tās ir kognitīvo iemaņu programmas un programmas darbam ar vardarbīgiem noziedzniekiem, izvarotāju terapijas, emociju menedžmenta un citas programmas atkarībā no katra konkrētā noziedznieka riska pakāpes un faktoriem.

Šāds darbs nes rezultātus, pat neraugoties uz to, ka „nebrīve cilvēku degradē līdz nepazīšanai”.[9] Kamēr Latvijā nākas priecāties jau par to vien, ka notiesātais soda izciešanas laikā nekļūst bīstamāks nekā bija notveršanas brīdī, kad zaga, laupīja vai slepkavoja, Lielbritānijā augstākie recidīva rādītāji pēc atbrīvošanas ir tieši īstermiņa notiesāto vidū, jo šīs kategorijas notiesātie gluži vienkārši nepaspēj apgūt cietumos piedāvātās programmas un pozitīvi mainīties.[10] Diemžēl mūsu valstī šajā jomā uzlabojumi nav gaidāmi, kamēr vien brīvības atņemšanas sods tiks izpildīts atbilstoši Latvijas Sodu izpildes kodeksa greizajiem ideāliem.

Sociālā rehabilitācija aizmirsta

Cietumos lielākoties nonāk cilvēki, kuri līdz ar kriminālajiem riskiem nes milzīgu sociālo problēmu nastu. Piemēram, atbilstoši Lielbritānijas Tieslietu ministrijas datiem, šajā valstī cietumu populācijā cilvēki ar diviem vai vairāk garīgajiem traucējumiem sastopami 15 reizes biežāk nekā sabiedrībā caurmērā. Jomās, kas saistītas ar darba un noteiktas dzīvesvietas trūkumu pirms ieslodzījuma, sabiedrības vidējie rādītāji tiek pārsniegti attiecīgi 13 un 30 reizes. Nav pamata uzskatīt, ka Latvijā šie rādītāji būtu optimistiskāki. Tomēr notiesātie Latvijas cietumos ir vienīgā iedzīvotāju kategorija, kurai nav likumā noteiktu tiesību uz sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem, jo tie saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumu tiek sniegti tikai dzīvesvietā vai sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās.[11]

Regulējuma trūkuma apstākļos šis jautājums būtu izskatāms likumā, kas reglamentē soda izpildi. Tomēr ar nekonsekventiem grozījumiem sadiegtajā Latvijas Sodu izpildes kodeksā sociālā rehabilitācija aplinkiem minēta tikai vienu reizi.[12] Kodekss reglamentē pat tādas detaļas kā smēķēšanas aizliegumu soda izolatoros, taču par sociālo rehabilitāciju brīvības atņemšanas vietās ietiepīgi klusē.

Jaunajā Kriminālsodu izpildes likumā par soda izpildes efektivitātes kritēriju izvirzāmi notiesāto noziedzīgo risku diagnostikas rezultāti. Darbs cietumos jāorganizē tā, lai pēc iespējas lielākam notiesāto skaitam soda izciešanas laikā būtu vērojama risku mazināšanās dinamika. Tāpat jaunajam likumam būtu jānodrošina visintensīvākā korekcija notiesātajiem ar visaugstāko noziedzības risku. Šī brīža kodekss notiesātajiem ar prognozējami augstāko risku daļēji ierobežo dalību pasākumos un priekšroku dod notiesātajiem ar zemāku risku.[13]

Bez tam, jaunajā likumā būtu arī jāparedz tāds notiesāto nodarbinātības regulējums, kas veicinātu darba devēju interesi. Kodekss šobrīd detalizēti izskata notiesāto nodarbinātības procedūru, taču fundamentālus jautājumus neaplūko. Būtu jāizskauž arī notiesāto disciplinārsodi, kuri ir pretrunā soda izpildes interesēm. Kodekss joprojām kā disciplinārsodus izskata kārtējās telefonsarunas, kā arī kārtējās satikšanās aizliegumu.[14] Taču šādi notiesāto „savaldīšanas” līdzekļi nevis veicina resocializāciju, bet gan sarauj notiesāto trauslo saikni ar tuviniekiem, kas bieži kalpo par galveno stimulu dzīvei bez noziedzības.

Minētie, kā arī daudzi citi aktuāli jautājumi ir kompleksi un nav savienojami ar līdzšinējo kodeksa struktūru. Gribas cerēt, ka Kriminālsodu izpildes likuma izstrādes iniciatīva sasniegs augstāko varas ešelonu ausis. Un gribas ticēt, ka padomju kodeksa mākslīga uzturēšana pie dzīvības nav kāda nezināma spēka izlolota, apzināta ļaunprātība.

_____________________________

[1] http://www.delfi.lv/news/..

[2] Skat Valsts probācijas dienesta likuma Pārejas noteikumu 5.punktu: http://www.likumi.lv/doc.php?id=82551

[3] http://www.kasjauns.lv/lv/news/..

[4] http://www.saeima.lv/AIeK/citi-dokumenti-likumi.html

[5] http://www.saeima.lv/steno/alf_rad/7saeima/kriminalsod.html

[6] Latvijas Sodu izpildes kodeksa 68.panta 2.daļa

[7] Piemēram – http://izm.izm.gov.lv/aktualitates/informacija-medijiem/2916.html

[8] Vairāk par „What Works” – Edward J Latessa, Christopher Lowenkamp – What Works in Reducing Recidivism? University of St.Thomas Law Journal, Vol 3:3, 2006, pp.521-535 http://www.stthomas.edu/..

[9] Intervija ar V.Zaharu „Cietumiem nav jābūt viesnīcām” http://www.apollo.lv/portal/news/articles/80930

[10] Research, Development and Statistics Directorate – The Ressettlement of short term prisoners: an evaluation of seven pathfinders, London, 2003 http://rds.homeoffice.gov.uk/rds/pdfs2/occ83pathfinders.pdf

[11] Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 1.panta divdesmit trešā daļa

[12] Skat. Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50. 9 pantu

[13] Skat.Latvijas Sodu izpildes kodeksa 59.pantu

[14] Skat. Latvijas Sodu izpildes kodeksa 70.panta pirmo daļu


Cietums – problēmu gals vai turpinājums?

Ieguldīt galvās, ne restēs


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!