Raksts

Sociālo zinātņu doktorantūra – no “izņēmuma” uz “normu”


Datums:
29. jūnijs, 2004


Autori

Ilvija Vule


Foto: A. Jansons © AFI

Vai Latvijā doktorantūra ir prestiža nodarbošanās? Skaidrs, ka par doktoranda stipendiju disertāciju uzrakstīt nav iespējams, parasti zinātnes studijas notiek „darbu apvienošanas kārtībā” un stresa, tempa un jezgas dēļ studiju process zaudē

To, ka mācīties ir labi, zina visi. Bet, vai nepamatotu institucionālu barjeru, nekārtību un resursu nepietiekamības dēļ šis process bieži vien nepārvēršas par „mocīšanos”? Doktorantūras problēmas Latvijā mēdz norakstīt uz studentu motivācijas trūkumu, bet vai runa nav arī par institucionālās vides nepilnībām?

Sociālās zinātnes – pretstatā dabas un inženiertehniskajām – Latvijā ir jaunas. Piemēram, no tām tikai ekonomika ir iekļauta piedāvāto atbilžu sarakstā 60. gados veiktā pētījumā par profesionālajām izvēlēm[2]. Tieši pēdējai Latvijā raksturīga arī salīdzinoši liela zinātnieku kopiena. Savukārt pārējās nozarēs – socioloģijā, politoloģijā, psiholoģijā un tiesībās – pētnieku ar doktora grādu ir samērā maz (īpaši tas attiecas uz pirmajām divām). Šie rādītāji diezgan izteikti kontrastē ar Rietumeiropas valstu datiem, kur sociālie zinātnieki veido samērā lielu akadēmiskās kopienas, kā arī doktorantūras studentu daļu. Atšķirības ir vēsturiski radušās, un tām nav viens cēlonis. No vienas puses, Eiropā norisinās process, ko apzīmē ar “inovācijās balstītas ekonomikas” veidošanu, kas lielā mērā saistīta tieši ar inženiertehnisko un dabaszinātņu attīstību. No otras – stabilu demokrātijas tradīciju iedibināšana Latvijā, šķiet, vismaz daļēji vēl ir nākotnes uzdevums.

Lai gan doktorandu skaits sociālajās zinātnēs samērā strauji palielinās, pagaidām tas pārsvarā ir noticis uz privāto līdzekļu pamata (īpaši ekonomikas studijās). Latvijas Universitātē, piemēram, no valsts budžeta finansēto vietu pašlaik šajās nozarēs ir aptuveni divas reizes mazāks nekā humanitārajās un dabaszinātnēs. Tas sociālo zinātņu doktorandiem uzliek samērā lielu papildus slodzi lekciju lasīšanā, jo šīs specialitātes maģistra un bakalaura līmenī apgūst liels studentu īpatsvars (aptuveni 50%).

Integrācija Eiropas pētniecības telpā pašlaik ir īpaši aktuāla tēma un, iespējams, piedāvā risinājumu arī samilzušajām doktorantūras problēmām Latvijā. Šajā kontekstā var nosaukt trīs programatiskus dokumentus – Boloņas procesu, Lisabonas stratēģiju un 6. ietvara programmu. Visos gadījumos uzsvērta nepieciešamība pēc dažādu valstu pārstāvju savstarpējās komunikācijas un mobilitātes pāri nacionālajām robežām – konkrētāk runa ir par „ekselences tīklu” veidošanu. Arī kāds respondents[3] par vēlamo situāciju izteicās, ka „vajag riņķot pa pasauli un aizņemties pasaules idejas.” Īpaši aktuāli tas šķiet tieši sociālo zinātņu gadījumā, kuru pārstāvji daudz biežāk nekā citās nozarēs par galveno resursu un vērtīgāko ieguvumu atzīst informāciju[4]. Arī pozitīvie doktorandu stāsti vēsta par „starptautiskiem kontaktiem, kas nostrādāja” disertācijas tapšanas gaitā.

Analizējot zinātnes studijas, jāatceras, ka tās Eiropas Savienībā – tāpat kā izglītības sistēma kopumā – lielā mērā ir nacionālo valstu kompetencē. Latvijas gadījumā aktuāli ir trīs aspekti – resursi, attieksme un normatīvais ietvars. Vispārzināma ir tēze par zinātnes trūcīgo finansējumu šajā valstī, no kā izriet ļoti daudz kas. Skaidrs, ka par doktoranda stipendiju disertāciju uzrakstīt nav iespējams. Tagad gan pastāv dažāda veida kreditēšanas iespējas, tomēr parasti zinātnes studijas notiek „darbu apvienošanas kārtībā”. Šādi bieži vien strādā arī pētnieki ar doktora grādu – vismaz socioloģijas, politoloģijas, ekonomikas un psiholoģijas nozarēs. Līdz ar to stresa, tempa un jezgas dēļ zinātnes studiju process visticamāk kaut ko zaudē. Cits jautājums ir – vai Latvijā doktorantūra ir elitāra un prestiža nodarbošanās kā tam it kā vajadzētu būt? Darbaspēka apsekojumos[5] sadaļa par cilvēkiem ar zinātnisko grādu ir parādījusies samērā nesen, kas liecina par izmaiņām šajā jomā. Tas ir likumsakarīgi, jo Eiropā doktoru īpatsvars strādājošo skaitā ir krietni vien lielāks.

Vispārzināma ir tēze, ka veiksmīgas izglītības sistēmas darbības pamatā ir ne vien resursi, bet arī attieksme. Doktorantūras gadījumā svarīga ir gan studentu, gan pasniedzēju, gan likumdevēju un administratoru ieinteresētība. Pēdējie – konkrēti Izglītības un zinātnes ministrija – nesen ir nākuši klajā ar iniciatīvu izdarīt grozījumus „Nolikumā par promocijas kārtību un kritērijiem”. Situāciju pašreizējo disertāciju kvalitātes jomā zināmā mērā raksturo šāda punkta ieviešana, ka „promocijas darbs parāda doktoranda spējas izanalizēt un kritiski vērtēt pētāmo materiālu.” Vai vispār drīkstētu būt savādāk? Tomēr nozīmīgākā, protams, ir piektā panta svītrošana – ja šīs izmaiņas stāsies spēkā, doktora grādam nepieciešamo publikāciju skaits vairs nebūs noteikts. Zinātniskos rakstus vajadzēs, bet – cik, tas jau būs atkarīgs no recenzenta vērtējuma.

Mani šajā kontekstā interesē divi jautājumi – Kāpēc tagad? Un kādas būs sekas? Iespējams, ka „Nolikuma par promocijas kārtību un kritērijiem” grozījumu pieņemšanas gadījumā, palielināsies aizstāvēto disertāciju skaits. Savukārt doktorantūrai tieši pašlaik ir jāmainās tāpēc, ka Eiropā attieksme pret zinātniekiem ir citāda – viņi ir „norma”, nevis „izņēmums”.

_________________

[1] Paldies Ditai Sīlei par vērtīgiem komentāriem raksta tapšanas gaitā!

[2] Vilciņš T. (1968) Profesiju prestižs un profesiju izvēle mūsdienās – vēsturiski socioloģisks pētījums. Rīga: Zinātne

[3] Raksts balstīts uz 12 daļēji strukturētām intervijām, kas veiktas 2003. gada pavasarī

[4] Eglīte P. (1996) Latvijas zinātnieku notikusī un paredzamā izceļošana. Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstis 50. sēj. 1. nr. 64. – 78. lpp.

[5] LR CSP (2003) Darbaspēka apsekojumu galvenie rādītāji Latvijā 2002. gadā. Rīga


MK noteikumi Nr.134 „Nolikums par promocijas kārtību un kritērijiem"

Grozījumi Ministru kabineta 1999.gada 6.aprīļa noteikumos Nr.134 „Nolikums par promocijas kārtību un kritērijiem”

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!