Raksts

Sociālie tīkli darba vietā – vai drīkst?


Datums:
17. novembris, 2009


Autori

Linda Curika


Mani vienmēr ir izbrīnījušas darba vietas (agrāk nācās tādā strādāt), kuras bailēs par to, ka darbinieki atļausies atrauties no saviem tiešajiem darba pienākumiem darba laikā, noslēdz jebkādu pieeju sociālajiem tīkliem (facebook, draugiem, twitter, one.lv u.c.).

Šodien, piemēram, Lielbritānijā 76% kompāniju izvēlas bloķēt pieeju sociālajiem tīkliem, 52% bloķē iepirkšanos internetā, 51% sporta saitus, 58% web epastu.

Saprotamas ir darba devēja bailes par to, ka tā vietā, lai strādātu (piemēram, ministrijās-rakstītu MK noteikumus, veikalos-apkalpotu klientus, bankās-aizpildītu exel tabulas), cilvēki visu darba dienu var nosēdēt šajos saitos. Tajā pašā laikā vai tad, ja cilvēks negribēs strādāt, viņš tā vai tā to nedarīs? Ir taču vēl iespēja spēlēt kārtis (ar to slaveni mūsu deputāti), bieži doties uz virtuvi pēc kafijas vai ik pēc 30 minūtēm iet uzsmēķēt, vai galu galā vienkārši skatīties ekrānā un nedarīt neko. Tādējādi, manuprāt, tie, kuri negribēs strādāt, atradīs veidus, kā nestrādāt pat tad, ja internetu darba vietā atslēgs pilnībā. Un te nu ir jautājums pašam darba devējam – varbūt vienkārši ir jāveido cilvēku darba laiks tā, lai viņiem būtu ko darīt? Un izveidot tādu sistēmu, kur padarāmais darbs būtu atbilstošs tam, ko var izdarīt vidēji 8 stundu darba dienas laikā? Un izveidot sistēmu, kurā viegli redzams padarītā/nepadarītā apjoms?

Vai tiešām iespēja, ka darbinieks ik pa brīdim iemet acis draugos vai tviterī ir drauds viņa produktivitātei? Ir taču zināms, ka cilvēks patiesībā nevar koncentrēties 8 stundas no vietas. Kāds iemet acis ziņu portālā, iziet cauri jaunākajām sporta ziņām, kāds aizraksta vēstuli draugam, kāds atjauno savu profilu twitter.

Tas, ka kolēģi ir kopā ar tevi sociālajos tīklos, ir gan labas, gan sliktas ziņas vienlaicīgi. No vienas puses, tu redzi, ka tas dīvainais un nerunīgais IT speciālists ir parasts cilvēks, kam, izrādās, tāpat kā tev patīk Zvaigžņu kari un konspirācijas teorijas par AL Qaeda. Varbūt kādam priekšniekam tas palīdz parādīt saviem darbiniekiem, ka arī viņš ir parasts ģimenes cilvēks ar problēmām, interesēm un sapņiem par nākotni. No otras puses, tas dzēš līniju starp tavu privāto un darba dzīvi. Jo varbūt tu nemaz nevēlies, lai citi zina, ko tu dari privātajā dzīvē? Varbūt tu darbā esi vienmēr uzvalkā ģērbtais ekonomists, bet ikdienā cilvēks, kurš nepalaiž garām nevienu klubu pasākumu vai smagās mūzikas koncertu? Un tu negribi, lai kolēģi tevi ierauga tavā brīvā laika ampluā? Šādos gadījumos var slēpt savu privāto dzīvi un neapstiprināt draudzību ar kolēģiem, bet tad tu viņiem liksies nedraudzīgs un aizdomīgs. Risinājums ir vairāku profilu izveide, ko praktizē, piemēram, skolotāji, augstskolu pasniedzēji, slavenības un politiķi.

Vēl vairāk problēmu sākas, ja arī tava priekšniecība parādās šajos tīklos. Iedomājieties, tu ieraksti twitterī „Mans boss ir aprobežots idiots.Vienīgais, kas mani te tur, ir nauda un Z-svētku prēmija“. Draugi sapratīs, priekšniecība var izrādīties mazāk asprātīga. Turklāt, šodien, kad ikviens var būt online 24/7, visiem apkārt ir telefoni ar kameru un iespēja izlikt bildes/video internetā, tu katru minūti esi sava uzņēmuma pārstāvis. Arī brīvdienās un pēc darba laika beigām.

Vēl jau arī tas, ka ne visi cilvēki ir iecietīgi. Un tiem, kuri strādā klientu apkalpošanas jomā, ai kā patīk „nolaist tvaiku“ par kārtējo „kaitinošo idiotu“. Agrāk par to varēja paķiķināt aiz kases. Tagad to var izstāstīt twitter. Nesen kādu London Underground darbinieku atlaida pēc tam, kad viņš atļāvās internetā izvietot rupjus komentārus par vecāka gadagājuma pasažieri.

Bet varbūt šīm problēmām nav sakara ar jaunajiem medijiem, tās rodas, jo cilvēki aizmirst savas manieres tad, kad atrodas online. Līdzīgi kā ārzemēs tūrists bieži vien atļaujas izdarīt to, ko ikdienā nekad neatļautos. Šodien mēs dzīvojam publiskas dzīves, pat tad, ja neesam slavenības.


www.miomilo.lv

www.twitter.com/curiha

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!