"Neatkarīgā Rīta Avīze", 05.04.2004.
Sociālā palīdzība nav līdzeklis, kas palīdzēs novērst nabadzību
Izlasot laikrakstā Neatkarīgā Rīta Avīze publicēto Latvijas iedzīvotāju apvienības priekšsēdētāja V. Naudušēvica un Pensionāru sekcijas vadītājas B. Pelses atklāto vēstuli Par Latvijas kopējās sociālās iekļaušanas memorandu, mani pārņēma divējādas izjūtas – esmu gandarīta, ka aizvien vairāk cilvēku un sabiedrisko organizāciju izrāda vēlmi aktīvi iesaistīties politikas veidošanā, izsakot savu viedokli, tomēr jāatzīmē, ka vēstulē paustā informācija ir nekorekta un vienpusīga, tādēļ man likās svarīgi paust savu viedokli par rakstā skartajām problēmām.
Iesākumā gribētu pateikt, ka Eiropas Komisijas un Latvijas Kopējās sociālās iekļaušanas memorands (KIM) tiešām ir ļoti nozīmīgs politisks dokuments mūsu valstij, jo tajā apkopoti galvenie pasākumi, kas visiem kopā veicami, lai mazinātu nabadzību un sociālo atstumtību. Tādēļ pretēji rakstā minētajam jūtos lepna, ka man bija tas gods valsts vārdā parakstīt šo dokumentu, lai varētu turpināt uzsākto darbu pie sociālās atstumtības mazināšanas politikas veidošanas. Labklājības ministrijas speciālisti ir uzsākuši izstrādāt nacionālo rīcības plānu, kurā tiks paredzētas jau konkrētas aktivitātes, ar kuru palīdzību paredzēts sasniegt nospraustos mērķus.
Kā galvenie Latvijas kopējās sociālās iekļaušanas memorandā tika definēti šādi valstī realizējamie ilgtermiņa un īstermiņa mērķi:
- ar izglītības iegūšanas iespējām un izglītības kvalitāti saistīto problēmu pārvarēšana;
- iekļaujoša darba tirgus izveide un nodarbinātības veicināšana;
- piemērota mājokļa nodrošināšana;
- adekvātu ienākumu nodrošināšana visiem;
- sociālo pakalpojumu attīstība;
- minimālās veselības aprūpes un nepieciešamo medikamentu saņemšanas iespējas nodrošināšana;
- ģimeņu solidaritātes stiprināšana un bērnu tiesību aizsardzība;
- institūciju sadarbības tīkla izveide un organizāciju kapacitātes palielināšana.
Minētie mērķi skaidri parāda, ka KIM nav vērsts tikai uz vienu no sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju grupu – pensionāriem, bet tā ideja ir domāt par šo jautājumu risināšanu daudz plašākā mērogā. Ikkatrs vēlētos, lai pensionāru dzīves līmenis būtu augstāks, tomēr mums nav pamata apšaubīt vietējo un ārvalstu ekspertu veiktos pētījumus un situācijas analīzi, kas liecina, ka ģimenēm ar bērniem vidējie ienākumi ir zemāki nekā vidējie ienākumi pensionāriem, vienlaikus atceroties, ka šī grupa veido gandrīz tādu pašu procentuālo daļu kā pensijas vecuma iedzīvotāji. Tādējādi mums ir jādomā par tādu politiku, kas vienlīdz spētu sniegt atbalstu visiem cilvēkiem, kuriem tas nepieciešams, domājot arī par sociālās politikas attīstību perspektīvā.
Autori vēstulē min, ka netiek domāts par denacionalizēto namu īrniekiem, tomēr man jānorāda, ka viena no memorandā iekļautajām prioritātēm ir atbalsta sniegšana, lai nodrošinātu piemērotu mājokli iedzīvotājiem, tai skaitā vientuļajiem vecajiem cilvēkiem pilsētās. Īpašu uzmanību plānots pievērst tiem cilvēkiem, kuri dzīvo denacionalizētos namos un kuru ienākumi neļauj pašiem pilnā mērā norēķināties par dzīvokli un komunālajiem pakalpojumiem.
Tāpat gribētu atgādināt, ka sociālā palīdzība nav līdzeklis, kas palīdzēs novērst nabadzību – pašvaldību sniegtā sociālā palīdzība (pabalsti) ir tikai viens no līdzekļiem, kas palīdz mazināt nabadzības smagumu vistrūcīgākajām iedzīvotāju grupām, vienlaikus cenšoties palīdzēt šiem cilvēkiem nostāties uz savām kājām.
Nevaru piekrist arī rakstā minētajiem apgalvojumiem, ka Latvija Eiropas institūcijās iesniegusi maldinošu informāciju – sociālie transferti (tai skaitā pensijas) Latvijā tiešām ir otrs lielākais mājsaimniecību ienākumu avots un pensiju aizsardzība pret inflāciju ir nodrošināta. Arī šī gada 1. aprīlī atbilstoši likumam pensijas tiek indeksētas vidēji par 2,45 latiem, atvēlot šim mērķi no valsts budžeta 13,4 milj. latu.
Tā kā pensiju apmērs ir tieši saistīts ar algu līmeni valstī, no kurām tiek veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas, tad, domājot par iedzīvotāju labklājības veicināšanu, īpaša uzmanība jāvērš tieši nodarbinātības veicināšanai – jo lielākas cilvēkiem būs iespējas strādāt, saņemot par to atalgojumu, jo lielākas būs iespējas paaugstināt arī pensijas. Arī KIM ir iekļauti pasākumi, kas vērsti uz darba tirgus attīstību, piemēram, paplašinot iespējas darba tirgū iesaistīties pirmspensijas vecuma iedzīvotājiem.
Esmu neizpratnē par autoru apgalvojumu, ka es nepārzinu iedzīvotāju patieso sociālo situāciju, jo vienmēr esmu uzskatījusi, ka, tikai apzinot un izprotot cilvēku problēmas, var veidot un realizēt mērķtiecīgu politiku. Tādēļ, kopš pildu labklājības ministres pienākumus, regulāri dodos reģionālajās vizītēs, lai diskutētu ar kolēģiem ministrijas padotības iestādēs un pašvaldību institūcijās par viņus satraucošajām problēmām, kā arī pati personīgi tiktos ar iedzīvotājiem.
Ir teiciens, ka bez pagātnes nav nākotnes. Es izjūtu visdziļāko cieņu vecākā gadagājuma cilvēkiem, pateicoties kuru darbam un pūlēm mūsu valsts iedzīvotāji ir sasnieguši tādu labklājības līmeni, kāds tas ir šodien. Tomēr gribu atgādināt, ka sociālo jautājumu loks ir ļoti plašs un mums ir jādomā, kā kompleksi risināt gan sociālās atstumtības, gan nabadzības problēmas, sniedzot pēc iespējas lielāku atbalstu ikvienai iedzīvotāju grupai, kurai tas nepieciešams.
Kā labklājības ministre vēlos atgādināt, ka KIM mērķis ir palīdzēt visām tām iedzīvotāju grupām, kuras ir pakļautas sociālās atstumtības vai nabadzības riskam. Protams, iedzīvotāju problēmas vislabāk var apzināt uzklausot pašus cilvēkus, tādēļ visi interesenti tiek aicināti iesaistīties arī Nacionālā rīcības plāna izstrādē, izsakot savu viedokli ar Labklājības ministrijas interneta mājaslapas starpniecību. Ņemot vērā plašo jautājumu loku, jau šobrīd Labklājības ministrijā rīcības plāna izstrādei ir izveidota darba grupa, kuras sastāvā ir pārstāvji no dažādām valsts un pašvaldību institūcijām, kā arī nevalstiskajām organizācijām, tai skaitā Latvijas iedzīvotāju apvienības deleģētā Pelses kundze.
Ceru, ka cilvēki arī turpmāk atbalstīs Labklājības ministrijas speciālistus ar saviem priekšlikumiem un ieteikumiem, jo mūs visus vieno kopīgs mērķis – dzīves kvalitātes uzlabošana.