Raksts

Sociāldemokrātija Latvijā


Datums:
03. decembris, 2002


Autori

Jānis Peniķis


Foto: B. Koļesņikovs © AFI

Latvijā daudzi uzskata, ka valstij jāspēlē liela loma sabiedrības dzīvē, turklāt ne tikai “darba, maize un mājokļa” tēmās, bet arī jārūpējas par latviešu valodas lietošanu veikalos, labām un lētām teātra izrādēm, pasaules klases hokeja komandu... Sociāldemokrātiem nepieder monopols šajos uzskatos.

1. “Latvijā ir ļoti daudz mazturīgu cilvēku”.
2. “Mazturīgi cilvēki parasti sagaida, lai valsts tos pabalsta”.
3. “Sociāldemokrātu un sociālistu partijas aizstāv mazturīgu cilvēku intereses un iestājas par spēcīgu valsts lomu sociālekonomisko problēmu risināšanā”.
Tātad: 4. “Par Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju (LSDSP) un Sociāldemokrātu savienību (SDS) balso ļoti daudz vēlētāju”.
Bet: 5. Nebalso. LSDSP šogad Saeimas vēlēšanās saņēma 4% un SDS 1,5% no visām balsīm. Kādēļ Latvijas vēlētāji nebalso par sociāldemokrātiem? Kas vainas mūsu hipotēzes pirmajiem četriem punktiem?

Vispirms mazs ievads politikas zinātnes pētījumos par vēlēšanām un partijām. Kādēļ vispār vēlētāji balso vai nebalso par kādu partiju? Kādi faktori visvairāk ietekmē vēlētāju lēmumus? Atbildes uz šiem jautājumiem, protams, ir sarežģītas; te būs tikai viselementārākie atzinumi.

Visus daudzos apstākļus, kas ietekmē vēlētāju izšķiršanos var sagrupēt trijās lielās kategorijās – lojalitāte pret partiju, tematiskie balsojumi (angliski “issue voting”), un balsojumi par kandidāta/partijas tēlu. Daudzās “veco demokrātiju” valstīs ar stabilām politiskām partijām apmēram 80 vai pat 90% vēlētāju balsojumus izšķir lojalitāte kādai partijai. Zinot, par kuru partiju kāds pilsoņu grupējums (sociālekonomiska, arodnieciska, reliģiska, reģionāla vai cita zināma grupa) balsojis iepriekšējās vēlēšanās, var visai droši pareģot, kā tās balsos nākamreiz. Grūtāk pareģojami ir tematiskie balsojumi, t.i., to vēlētāju izšķiršanās, kam ļoti svarīgs ir viens vai daži “karstie temati”. Tādi var būt ekonomiskie (piem. bezdarba līmenis, pensijas), sociālie (izglītība, veselība, utt.), iekš- vai ārpolitiskie (korupcija valdībā, iestāšanās NATO utt.) vai vēl kādi citi. Partijas, kas pareizi uztvērušas sabiedrības “karstos tematus” un uzsver tos savā kampaņā var gūt lielas sekmes vēlēšanās. Visgrūtāk pareģojami ir kandidātu/partiju tēlu balsojumi. Partijas vai tās redzamāko vadītāju tēli vēlētāju uztverē var mainīties ļoti ātri (piem. kādas kļūmīgas rīcības vai izteiciena dēļ). Neracionāli, bet daudziem vēlētājiem svarīgi elementi (kandidātu izskats, dzimums, vecums) var izšķirt vēlētāju balsojumu. Spēcīga pozitīva reklāma vai otrādi – koncentrēti uzbrukumi kādam kandidātam vai partijai var mainīt daudzu vēlētāju uzskatus.

Visu četru Saeimu vēlēšanu iznākumi kopš 1993.g. ir skaidrojami kā tematisko un kandidātu/partiju tēlu balsojumu rezultāts. Vienpadsmit gados kopš neatkarības atjaunošanas vēl nav izveidojusies kaut cik noturīga vēlētāju lojalitāte noteiktām partijām. Daļēji tas ir vienkārši laika jautājums, daļēji arī politiskās prasmes trūkums. Vienīgā “partija”, par kuru var diezgan droši teikt, ka tā jau bauda kādas daļas vēlētāju lojalitāti (un ar kāpjošu tendenci!), ir Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā grupējums. Visu citu partiju panākumi ir bijuši pakļauti vai nu “karsto tematu” uzplūdiem (piem. pilsonības un valsts valodas tēmas Tēvzemei un Brīvībai/LNNK kampaņās; korupcijas apkarošanas, “valsts sakārtošanas” tēmas vairākām citām partijām) vai partiju vadītāju tēla paisumiem un bēgumiem. Te lai atceramies, piemēram, tādas “lokomotīves” dažādos vēlēšanu posmos kā Gorbunovs, Ādamsons, Zīgerists, Kauls, Čevers, Pauls, Šķēle un tagad, protams, Einars Repše.

Uz šāda nestabilitātes fona sociāldemokrātu īslaicīgie panākumi 7. Saeimas vēlēšanās (un Rīgas domes vēlēšanās 2001.gadā) un pēkšņais zaudējums 8. Saeimas vēlēšanās ir pavisam normāla Latvijas politikas parādība. Bet – kādēļ daudzie potenciālie LSDSP un SDS balsotāji, mazturīgi un prasīgi pēc valsts pabalstiem, nav kļuvuši par lojāliem vēlētājiem? Atgriežoties pie mūsu sākotnējās hipotēzes – kas tai vainas?

Vainas vairākas un nav kārtīgi apskatāmas šajā īsajā rakstā. Pirmkārt, “mazturība” nav tikai objektīvi aprakstāms cilvēka saimieciskais stāvoklis, tas ir arī subjektīvs paša cilvēka vērtējums par sevi. Ne visi, kuru ienākumi ir mazi, uzskata sevi par mazturīgiem vai nespējīgiem gādāt par sevi. Un arī objektīvi vai subjektīvi mazturīgajiem, ja viņi nav gluži pie bada robežas, bieži vien ir citi “karstie temati”, par kuriem balsot, nevis tikai sava iztika vai valsts atbildība par viņu iztiku. Otrkārt, Latvijā tāpat kā citur Austrumeiropā daudzi tiešām uzskata, ka valstij jāspēlē ļoti liela loma sabiedrības dzīvē. Bet – šis uzskats neattiecas tikai uz “darba, maizes un mājokļa” nodrošinājumu, t.i., uz tradicionālajiem sociāldemokrātu rūpju tematiem Rietumeiropā. Tas ietver arī domu, ka valstij jāgādā par latviešu valodas lietošanu veikalos un privātfirmās, par karogu izkāršanu pie privātmājām, par labām un lētām teātra un operas izrādēm, par pasaules klases hokeja komandu… Sociāldemokrātiem nepieder monopols šajos uzskatos. Uz tiem konkurē vairāk vai mazāk arī citas politiskās partijas. Treškārt, Latvijas sociāldemokrātiem nav veicies ne ar skaidras programmas, ne prasmīgas, tālredzīgas vadības izveidi. Latvijā (neskatoties uz nupat teikto) ir arī reāls bezdarbs, reāla nevienlīdzība, reāli sociālās apgādes trūkumi, t.i., reāla sociālā augsne, kurā prasmīga sociāldemokrātu vadība būtu varējusi kultivēt savai programmai uzticīgus sekotājus un vēlētājus. Tā vietā, piemēram, pēdējos pāris gadus LSDSP vadība nodarbojusies ar donkihotisku jaunas Satversmes rakstīšanas projektu (kurš īsi pirms Saeimas vēlēšanām tika klusām piemirsts), un LSDSP Rīgas domes frakcija šķiedusi vēlētāju uzticību ar Stokholmas prāmja peldināšanu un savas “ārpolitikas” veidošanu ar Maskavas mēru. Vēlētāju uzticību, protams, nav vairojis arī partijas “vadonības stils” un iekšējie ķīviņi, kas beidzot noveda pie sašķelšanās un jaunas (atjaunotas) Sociāldemokrātu savienības dibināšanas.

Vai sociāldemokrātijai vispār ir kādas nākotnes izredzes Latvijā? Ir gan – tas ir, varētu būt, ja rastos vadītāji un domātāji, kas spētu nevien kritizēt “pastāvošās iekārtas” ikdienas kļūmes, bet arī formulēt aptverošu skaidrojumu, kādēļ šīs kļūmes atkārtojas nebeidzamā rindā un kā tās izbeigt ar jaunu programmu, ar svaigu pieeju sociālekonomisko problēmu risināšanai. Ja sociāldemokrātiskas partijas spēj sekmīgi konkurēt visaugstāk attīstīto Rietumeiropas zemju politikā, tad tādai būtu vieta arī Latvijā, kur sociālā taisnīguma problēmas ir daudz intensīvākas nekā Rietumos. Bet diez vai tik drīz pieredzēsim laikmetīgas sociāldemokrātijas attīstību Latvijā. Tādai vispirms būtu vajadzīgi laikmetīgi domātāji un vadītāji, un tie joprojām ir deficīta prece Latvijas politikā.


Sociāldemokrātu savienības konference "Sociāldemokrātija šodien un rīt"

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!