So foul a sky clears not without a storm. Šī nejauši sastaptā Šekspīra rinda izsaka lietas būtību daud labāk, nekā vārds „krīze”. Vētra, cerams, iezīmē pavērsienu: pēcpadomju sociālā kontrakta beigas. Šis kontrakts starp pilsoņiem un politisko eliti bija vienkāršs – netraucēt viens otram dzīvot, kamēr dzīve uzlabojas. Dzīve uzlabojās pateicoties „stulbajai”, ekstensīvajai ekonomiskajai izaugsmei. Tās pamatā ir resursi (mūsu gadījumā – citu valstu un sabiedrību finanšu resursi), nevis efektivitāte – ekonomiskā, politiskā un socialā. Tāpēc barošanās no valsts vai banku knupja un stumšanās pie siles izrādījās visefektīvākās stratēģijas individuālās labklājības celšanai. Tās arī atbilst mūsu sabiedrības politiskajai kultūrai un vēsturiskajai pieredzei. Tagad „stulbās” izaugsmes resurss ir izsmelts; turpmākā ekonomiskā attīstība prasīs efektīvu ekonomiku, efektīvu pārvaldi/politiku, un efektīvo sociālo vidi, kas atražo un vairo sociālo un cilvēkkapitālu. Knupja un stumšanās stratēģijas to sasniegt nepalīdzēs. Būs vajadzīga reālā publiskā politikā. Ar reālo publisko politiku es domāju procesu, kurā dažādas sabiedrības grupas un atsevišķi pilsoņi cīnās par pārstāvību un ietekmi parlamentārās demokrātijas ietvaros, lai aizstāvētu savas intereses – sociālās, ekonomiskās utt. Šodien šāds process Latvijā nenotiek: politikā ir efektīvi (un uz citu rēķina) pārstāvētas tikai dažas šauras interešu grupas, kamēr politiķi un intelektuāļi aizrautīgi runā par abstraktajām „kopīgajām vērtībām”. Starp citu, tas izskaidro arī dīvaina un ļaundabīga postmateriālās politikas paveida izplatību Latvijā: visādu veidu fobijas (etnolingvistiskas, sociālas utt.), tukšie diskursi par „ģimenes vērtībām” utt. vienkārši aizvieto promesošos sociālo un ekonomisko interešu diskursus.

Pēcpadomju posma galvenais sasniegums bija demokrātiskas institūcijas. Tagad sākas jauns, pēc-pēcpadomju posms, kad jāveido demokrātiska sabiedrība. Ir vajadzīgi aktīvi un domājoši pilsoņi, kas saprot saikni starp savu politisko uzvedību un savu labklājību. Ir vajadzīga reālo, t.i. pirmkārt ekonomisko un sociālo, interešu pārstāvība. Ir vajadzīga politiskā elite, kas konkurē par tiesībām pārstāvēt šīs intereses. Kā to panākt – par to diskutēšu nākamajos blogos.