Man ir tāds skumjš stāsts par bērnību. Mēs nebijām turīga ģimene, bet es ļoti gribēju Bārbiju. Mamma man to nepirka, bet es par to sapņoju. Mana draudzene, kurai bija vairākas, atdeva man savu - bez kājām. Es uztaisīju no plastilīna viņai kājas, uzģērbu garu kleitu un palaidu pasaulē.
Arī manām meitām nebūs savu Bārbiju, bet ne tāpēc, ka man žēl vai nav naudas, bet gan tāpēc, ka tās simbolizē vērtības, kuras es nevēlos iemācīt savām meitām. Tās ir vērtības, kur tavs izskats ir svarīgāks par tavām zināšanām. ASV dati leicina, ka meitenes līdz 17 gadu vecumam ir saņēmušas vairāk nekā 250,000 komerciālus ziņojumus caur medijiem par Bārbijām.
Tie, ka šodien ienāk skolā Latvijā vai Amerikā, vai jebkurā citā civilizētajā Rietumuvalstī, nereti ir šokēti. Vidusskolnieces jau sen neizskatās kā vidusskolnieces. Pat pamatskolnieces izskatās kā pieaugušas sievietes. Katrs, kam ir nācies pagodināt šogad kādu izlaidumu, sociālajos tīlos vai draugu sarunās nespēja nepadalīties ar pārsteigumu, skolu gaiteņos ieraugot tievas vai resnas meitenes īsās, košās kleitiņās, kas uzkrāsojušās ne sliktāk kā Britnija Spīrsa pirms došanās uz skatuves. Kas ir noticis ar šīm meitenēm? Sieviešu forumi ir pilni ar ziņām no pusaudzēm, kuras meklē labāko diētu, lai notievētu. Meiteņu saslimstība ar anoreksiju un bulīmiju tikai pieaug. Līdzīgā līknē pieaug arī aptaukošanās problēma. Jo no vienas puses, skolās pārdod bulciņu tonnas un ikdienā vecāki tā aizraujas ar darbu, ka nevar pagatavot savām meitām veselīgu maltīti, kamēr ir spiediens no ārpuses būt tievai. Nav nekāds brīnums, ka kādā vakarā mājās mīļi tiek sveikti ēšanas traucējumi.
Skaidrs, ka paldies mēs varam teikt popkultūrai kopumā. Piemēram, pētījumi lieina, ka ēšanas traucējumu statistika ASV uzsprāga pēc Melrose Place un Beverly Hills 90210 seriālu parādīšanās TV ēterā.
Un es teikšu, ka dažas no problēmām rodas tajā dienā, kad meitenes rokās nonāk Bārbija. Tievā, skaistā Bārbija. Viņa jau mazai meitenei parāda to modeli, kādai vizuāli ir jāizskatās sievietei. Ikdienā līdz pat pilngadības sasniegšanai šo ziņu papildina žurnāli, mūzikas klipi, filmas un seriāli, TV reklāmas. Un pēc tam mēs brīnamies, kā mēs nonācām tur, kur esam?
Jūnijā T/C Spice notika starptautiskā Bārbiju izstāde. Par to ziņoja visi ziņu portāli (piemēram, Delfi) un pat tika pamanīts, ka uz to savā darba laikā ieradās smaidīga Āboltiņas kundze. Notikums kā jau notikums, un katrā no ziņām bija stāsts par to, ka Bārbija ir stila ikona, sapņu lelle, mazas meitenes laimes apogejas simbols. Ir, ir, es neko nesaku. Tomēr man ghribējās redzēt vismaz vienu nelielu piebildi par to, ka pasaulē jau vairākus gadus notiek diskusijas par to, vai Bārbijas gadījumā netraumē mazu meiteņu psihi.
Ir tik maz iespēju runāt īstajā laikā un vietā (tas ir, tad, kad mērķauditorija klausās) par problēmām, kas to skar. Ir pārāk maza ietekme Panorāmā stāstīt par pusaudžu anoreksijas problēmām vai nepareizajiem uzvedības un izskata modeļiem, kurus uzspiež jaunām meitenēm mūsdienu popukultūra. Tomēr kāpēc gan to nevarēja darīt šajā Bārbiju izstādē? Pateikt – jā, tā ir stila ikona, bet mēs aicinām vecākus runāt ar saviem bērniem, ka tā ir tikai lelle un sievietei tā nav jāizskatās. Un vispār- sievietes izskats nav svarīgākais, svarīgākais ir tas, kas ir galvā.
Jo nevajag jau aizliegt lelli, kas ir stila ikona un galu galā viena no senākajām lellēm/spēlēm pasaulē (runa ir par to, ka lelle var kļūt par jebko, to pārģērbjot un spēlējot lomu spēles). Bet mums, pieaugušajiem, ir jāspēj domāt plašāk un jārunā. Ne tikai mājās ar saviem bērniem. Bet arī tādos pasākumos, kuros bērni ir gatavi uzklausīt un sadzirdēt, lai ziņu atkārtotu tik ilgi, līdz tā paliek viņu galvās.