Pamanīju viņas Āgenskalnā, pieturā pie pasta ēkas. Četras kundzītes vecumā tā tuvu astoņdesmit. No izturēšanās vien varēja manīt, ka savulaik viņas piedzīvojušas labākus laikus. Smalkums vaibstos un kustībās.

Kaut ārējais pieticīgums liecināja – pensija ir tik plāna, kādu pavisam noteikti Latvijas vecie cilvēki pelnījuši nav. Bet toties – inteliģence, kas lauztin laužas uz āru un kuru nespēj nomākt arī maciņa plānums vai biezums.

Divas no viņām iekāpa autobusā, ar kuru braucu es. Nepieklājīgi ilgi veltīju viņām savu ziņkāres skatienu. „Vai viņš iet līdz Stacijas laukumam?” taujāja viena no kundzītēm, kamēr otra viņu mierināja: „Nu droši vien, kur’t šis paliks?!” Ne nīgruma. Ne dusmu uz pasauli. Bet gaišums. Gaišs smaids. Konduktore, pārmijusi ar kundzītēm pāris vārdu, arī sāka smaidīt. Un smaidīt sāku arī es – es, kas pirms tam ar noguruma pilnu skatienu caur autobusa logu biju vērusies pelēkajā pilsētā.

Dzīvot tā, lai viegli. Pat ja nav viegli. Pat ja labāki laiki ir bijuši sen, pārāk sen, un pat ja priekšā diez vai kas īpaši labs sagaidāms. Pamatskolā man bija zīmēšanas skolotāja Kalniņa. Gudra skolotāja. Kamēr mēs, piektklasnieki, zīmējām, viņa ar mums runājās. Un spilgti atmiņā palicis viņas stāstītais par to, ka noteikti vajag smaidīt. Daudz smaidīt un gaiši smaidīt. Jo no sejas izteiksmes jaunībā ir atkarīgs, kā laiks seju izvagos vecumā. Vai būs smaida un smieklu krunciņas, vai tieši pretēji – dusmu un naida grumbas. „Un kad tu uz ielas satiec vecu māmiņu, tad redzi – vienai tik mīļa, tik mīļa seja, bet cita – nu gatavā ragana!” toreiz sacīja skolotāja Kalniņa. Un es apņēmos smaidīt. Un sāku smaidīt vienmēr, tiklīdz atceros savas skolotājas padomu.

Kā smaidīt, ja grūti? Nedomāju, ka četrām Āgenskalna pieturā manītajām kundzītēm būtu viegli. Bet kur viņas ņem vieglumu? Un kas pie zemes spiež mani? Šodien es apņēmos saglabāt tādu pašu gaišu skatienu, kādu manīju četrām satiktajām mīļtantēm. Viņas manu dienu darīja gaišu, kaut mēs tikai īsu brīdi bijām netālu viena no otras. Kaut viņas noteikti mani pat neievēroja. Bet viņu gadu gadiem sejā vilktās smaida un smieklu krunciņas uzsmaidīja man. Un mana pelēkā diena smaida krunciņas ievilka manā sejā. Uz palikšanu.