Foto: Tortuga767
Šlesers gluži kā neirolingvistiskajā programmēšanā turpina atgādināt, ka viņš būs Rīgas mērs, viņš būs Rīgas mērs, viņš būs Rīgas mērs, un vēl pāris reizes to pašu. Un viņa reitings turpina kāpt.
Aināra Šlesera (LPP/LC) pašvaldību priekšvēlēšanu kampaņa varētu būt patiesi gards kumosiņš politologiem un sabiedrisko attiecību un reklāmas speciālistiem, jo tā dominē gan pār konkurentu kampaņām, gan arī ir būtiski ietekmējusi priekšvēlēšanu kampaņas saturu kopumā. Neesmu reklāmas speciāliste, tādēļ nespēšu piedāvāt niansētu viedokli, cik iedarbīgi ir izveidots viens vai otrs plakāts vai reklāmas rullītis, tomēr atļaušos norādīt, uz, manuprāt, interesantām detaļām, kādas vērojamas ne īpaši skrupulozi, bet tomēr sekojot Šlesera gaitām plašsaziņas līdzekļos.
Šlesera kampaņa šogad lielā mērā ir balstīta uz pseidonotikumiem, kas ļauj viņam katru dienu būt klātesošam portālos, ziņu lentēs un laikrakstos. Vai Jūs esat pamanījuši, ka pēdējo nedēļu laikā mums tiek piegādātas ziņas gandrīz par katru Šlesera soli? Pēdējo divu nedēļu laikā mēs varējām uzzināt, ka Šlesers tiekas ar taksometru vadītājiem, ar Dzemdību nama vadību, pastaigājas pa Centrāltirgu, tiekas ar tūrisma nozares pārstāvjiem, apmeklē Rīgas pašvaldības policiju. Savukārt dienā, kad Šlesera kampaņā nav bijusi ieplānota kāda vizīte, mēs uzzinām par viņa ierosinājumiem ieviest tūrisma policiju, birokrātijas apkarošanas centru Rīgas domē vai arī apsardzes ieviešanu skolās, kas atkal ļauj viņam būt klātesošam ziņu portālos. Neesmu redzējusi pēdējos publicitātes reitingus, bet pavisam droši var prognozēt, ka neviens cits viņa līdera pozīcijas nespētu šobrīd ne tuvu apdraudēt. Klātbūtnes efekta taktiku Šlesers ievēro jau labu laiku, tādēļ arī atpazīstamības ziņā laikus ieguvis zināmu handikapu pār citu partiju līderiem, un šajā kontekstā nekritiskie mediji ir bijuši viņa kampaņas lieldraugi.
Bez metaforām — pie darbiem
Savukārt televīzijā raidītā reklāma nedaudz pārsteidza, ar to, ka tās laikā televizors nedārdēja, kā tas bija iepriekšējā kampaņā, kad enerģija plēsa vai pušu TV kasti. Šajā ziņā, starp citu, drīzāk Tautas partijas reklāmas rullīši gan pēc formas, gan satura šogad stipri atgādina Šlesera priekšvēlēšanu kampaņas klipus pirms pagājušajām vēlēšanām. Daži kadri šķiet pat aizlienēti no Šlesera vecajām reklāmām. Tādēļ šī Šlesera kampaņa salīdzinājumā ar iepriekšējo ir kļuvusi kaut nedaudz, bet tomēr rāmāka.
Otrkārt, reklāma nedaudz pārsteidza ar to, ka no kampaņas ir pazudušas visiem tik labi zināmās metaforas — buldozers, enerģijas dzēriens, kā arī uzsaukumi par gāzi grīdā, izņemot jau par klasiku kļuvušo saukli “kurš gan cits!”. Metaforas lieto visi citi, tikai ne pats Šlesers vai viņa reklāmu ierunātāji. Grūti gan pateikt, vai tās neparādās tādēļ, ka vēlamais efekts jau ir panākts — patērētāji jau tāpat tās lieto paši pat visikdienišķākajās situācijās. Piemēram, nesen braucot vilcienā, netālu sēdošajiem vilciena kontroliere aizrādīja, ka alus lietošana sabiedriskajā transportā nav atļauta, uz ko bija skaļa neapmierināto braucēju nopūta: “Šlesers — kurš gan cits”. Protams, ka tas ir katra pīārista liels sasniegums, ja izgudrotie saukļi uz ilgu laiku iedzīvojas sarunvalodā. Un te nu lieti noder pajautāt, vai kāds atceras kādu saukli, kas iepriekšējās vēlēšanās bija kādai no citām partijām?
Otrs izskaidrojums, kādēļ no Šlesera kampaņu satura pazudušas visiem pierastās metaforas, varētu būt saistīts ar to, ka tās, lai arī visiem tik pierastas, tomēr ir pārāk abstraktas šai kampaņai pašreizējos apstākļos, kā arī abstraktas elektorāta daļai, kuru Šlesers uzrunā. Varētu pat teikt, ka viņš kampaņā ir ieguvis cilvēciskāku seju (vai varbūt viņa seja par tādu ir padarīta). No Šlesera kampaņas ikvienam būtu jābūt skaidram, ka Šlesers saprot, kas rūp katram rīdziniekam un, pats galvenais, viņš apgalvo, ka neapšaubāmi spēs to atrisināt. Piekrītu tiem, kas saka, ka Šlesers uzrunā sabiedrības daļu, kura īpaši neiedziļinās politikā, nealkst dzirdēt plašāku programmatisko redzējumu par galvaspilsētas attīstību. Tādēļ, piemēram, kā Šlesera īpašie sasniegumi vairs tik ļoti netiek daudzināta Rīgas lidosta vai Latvijas pasts, bet gan uzskaitītas lielbodes, kas Latvijā „atvestas” ar Šlesera piepūli, jo tajās vai katrs vēlētājs ik dienu iegriežas pēc dienišķās maizes vai jaunām zeķēm.
Drīzāk kļūdas dēļ šajā uzskaitījumā pieminēta Saules akmens ēka, kuras būvniecības organizēšanas procesā Šlesers patiesi bija iesaistīts, taču veiktie darījumi meta pamatīgu šaubu ēnu, vai Šlesera un viņa biznesa partnera Viestura Koziola starpniecība nekustamā īpašuma darījumā ir noritējusi patiesi godīgi. Pretēji visiem saviem konkurentiem Šlesers runā vienkāršos, nepaplašinātos teikumos, nosaucot konkrētus, taustāmus rezultātus, nevis kaut ko tik nesaprotamu kā “armijas disciplīnu” vai “latviešu intereses”. Šajā ziņā arī konkurentu pārāk neskaidrie uzstādījumi palīdz Šlesera kampaņai būt daudz pamanāmākai.
Par spīti dažu žurnālistu mēģinājumiem kritiskāk paraudzīties uz Šlesera daudzinātajiem projektiem, ar kuriem viņš veiksmīgi uzbūvējis sev darītāja tēlu, viņš tam nepievērš nekādu uzmanību, un ikvienā saskarsmē ar plašsaziņas līdzekļiem turpina gluži kā neirolingvistiskajā programmēšanā atgādināt, ka viņš būs Rīgas mērs, viņš būs Rīgas mērs, viņš būs Rīgas mērs, un vēl pāris reizes to pašu. Un viņa reitings turpina kāpt.
Augošais atbalsts Šleseram mēra krēslā liecina arī par to, ka viņa elektorātam īpaši neinteresē, kas noticis ar viņa iepriekš tik daudzinātajiem jājamzirdziņiem. Piemēram, ar Rīgas lidostu, kuru jau pametušas septiņas aviokompānijas un nu būs arī jāmaina divām aviokompānijām tik draudzīgā nodokļu atlaižu politika. Tāpat ir apstājies Pasta bankas projekts, kuru tik lielmanīgi Šlesers vēl pirms dažiem gadiem daudzināja, taču kas drīzāk vedināja domāt, ka tas ir slēpts privatizācijas plāns. Arī šis projekts ir iedzīvojies nedienās. Tāpat vēlētājiem ir piemirsies, ka Šlesers visai informēti Jūrmalas mēra vēlēšanās pa tālruni sarunājās ar Germanu Milušu — vienu no Jūrmalgeitas kukuļdošanas organizētājiem. Šlesers Milušam ļoti zinoši jautāja: “Uzmeta, ja?”, pat nepārjautājot, ko tieši Milušs domājis ar telefonsarunā viņam sacīto: “Ainār, izskatās, ka viens ir piekritis, es lidoju uz Jūrmalu. Tā teikt, mēs ejam “uz visu banku”.”[ 1 ] Piemirsies arī tas, ka pagājušajās Saeimas vēlēšanās Šlesera vadītā LPP/LC, pēc KNAB aprēķiniem, priekšvēlēšanu tēriņu griestus pārkāpa par nedaudz vairāk nekā pusmiljonu latu. Kur nu vēl folklorizējies stāsts par šofera dēlu un astoņkāji[ 2 ]! Šīs un virkne citu lietu ir pārāk sarežģītas, lai kritiķiem būtu iespēja vienkāršoti un pārliecinoši pierādīt Šlesera vainu tajās, tāpēc viedokļu cīņā viņš turpina uzvarēt.
Blaknes konkurentu partijās
Kā jau ievadā minēju, Šlesera kampaņa ir būtiski ietekmējusi pārējo partiju kampaņu taktiku, liekot sazīmētos “komandas plakātus” rūpīgi saritināt lielā rullī un noglabāt bēniņos. Vai jūs varētu nosaukt vismaz pāris kandidātus, kuri vēl bez Šlesera kandidē Rīgas vēlēšanās no LPP/LC? Vai Jūs varētu nosaukt kandidātus, kuri vēl kandidēs no Tautas partijas saraksta? No Pilsoniskās savienības? Palasot medijus brīžiem liekas, ka Šlesers jau ir kļuvis par Rīgas mēru, taču nevajadzētu aizmirst, ka vēlēšanās vēl arvien balsojam par partijām, un nepavisam ne sen LPP/LC bija nopietnas grūtības pārvarēt 5% barjeru.
Droši vien kampaņu ir daudz vieglāk uzbūvēt vienam zināmam cilvēkam, nevis neko daudz neizsakošai komandai, par kuras iepriekšējo darbību nekas daudz nav zināms. Ja šādu — viena cilvēka kampaņas — taktiku varētu saprast tā saukto jauno partiju gadījumā, tad LPP/LC gadījumā visai bezatbildīgi ir neparādīt Rīgas domes vicemēra Almera Ludvika (LPP/LC) veikumu šī pašvaldības sasaukuma laikā vai arī partijas otrā kandidāta Andra Amerika padarīto, galvaspilsētas domē vadot Īpašuma un privatizācijas lietu komiteju. Šlesera kampaņā tiek veiksmīgi „piemirsta” nianse, ka vispār jau LPP/LC arī līdz šim ir bijušas visas iespējas radīt simtiem darbavietu Rīgā, sakārtot graustus vai radīt drošu vidi uz galvaspilsētu atbraukušajiem tūristiem. Tādēļ varētu teikt, ka Šlesera kampaņa ir radījusi nelabvēlīgas blakusparādības attiecībā uz diskusiju saturu un argumentiem priekšvēlēšanu periodā. Pārējās partijas ir pakļāvušās šim spiedienam rādīt līdera seju, nevis skaidrot stratēģiju sociālajai palīdzībai, īpašumu pārvaldei, transporta sistēmas sakārtošanai vai prioritātes uzņēmējdarbības aktivizēšanai. Kampaņa no satura un argumentiem ir pārvērtusies par mēra kandidātu stīvēšanos un publiskajās diskusijās vairs nav tik interesanti dzirdēt, ko domā partija, bet gan — ko domā mēra kandidāts.
Optimisti saka, ka uz krīzi var paskatīties arī no otras puses — tā ir iespēju laiks, lai radītu ko jaunu, ekonomiskāku un augstvērtīgāku. Izrādās, ka ekonomiskā krīze ir arī politisko iespēju laiks, ko Šlesera kampaņas veidotāji ir trāpīgi izmantojuši. Šajā kampaņā LPP/LC mēra amata kandidātam vairs nevajag stāvēt tajās kurpēs, no kurām iknedēļas valdības sēdē negribīgi jāatbalsta iniciatīvas pabalstu apgriešanā, darbinieku skaita samazināšanā un citos nepopulāros pasākumos. Šlesers savu kampaņu var būvēt brīdī, kad viņa konkurentiem sabiedrībai jāpiedāvā izvēlēties starp “slikto” un “ļoti slikto” ziņu, kuru pavēstīt pirmo pirms vēlēšanām. Šlesers savu kampaņu var būvēt arī uz politiskās apātijas viļņa, jo arvien vairāk dzirdams, ka cilvēki ir gatavi kardināli mainīt savu izvēli vēlēšanās, lai iespītētu partijām, par kurām balsojuši iepriekš, vai kuras gluži vienkārši runā valodā, kuru vēlētāji nesaprot.
__________________