Raksts

Slēptās reklāmas 5 paradoksi


Datums:
24. maijs, 2005


Autori

Anda Rožukalne


Foto: A. Jansons

Ātri uzslietas „labo” un „slikto” nometnes. Draugu un ienaidnieku medības. Apvainošanās un citādas kaislības. Mīti un spekulācijas. Tas viss raksturo iespējamās slēptās reklāmas pētījuma gaitu un attieksmi pret tā rezultātiem. Šajā mudžeklī mazāk ievēroti palikuši vairāki jautājumi.

Pirmais – vai slēptā reklāma ir identificējama? Viens no populārākajiem iebildumiem pret šo pētījumu ir arguments, ka te jau nekas nav pierādīts, ka ir milzum daudz iespēju, kāpēc viens vai otrs gadījums nav vis nekāda slēptā reklāma, bet gan iedomas vai muļķība. Taisnība ir, ļoti retos gadījumos, kāds ir atzinies – mēs aizmirsām pielikt uzrakstu, ka tā ir politiskā reklāma, jā, to varētu uzskatīt par slēptu reklamēšanu. Taču ļoti svarīgi ir tas, ka šis pētījums izvirzījis skaidrus kritērijus, pēc kuriem tiešām var skatīt gandrīz vai visus žurnālistikas produktus jebkura tipa medijos. Pēc tiem tiešām var pateikt, kāda izskatās slēptā politiskā reklāma. Protams, var arī kļūdīties, ja – ironizēju – gadījuma pēc kāds medijs ir bijis tik nesaprātīgs, ka nav iedomājies par atklātu kāda politiķa daudzināšanu saņemt naudu. Jo tieši saņemta nauda par neidentificētu reklāmu ir galvenā slēptas reklāmas pazīme. Pārējais ir – negadījumi, draugu būšana, robežsituācijas, kliedzoša neprofesionalitāte, dažādi realizēta „redakcijas politika”.

To, ka slēptā reklāma pastāv un iesaistītās puses – partijas un mediji – lieliski zina, kā tā izskatās, pierāda pētījuma rezultāti. Slēptās reklāmas ir daudz mazāk nekā iepriekš, tā vairs nav tik nekaunīga. Par spīti tam, ka nauda, ko drīkst tērēt par „īsto” reklāmu tik ļoti samazinājās un tika gaidīta milzīga slēptās reklāmas straume. Nesagaidījām, tāpēc nu diskutējam par „iespējamiem gadījumiem” un šausmināmies par Radio PIK. Tātad īstā slēptā reklāma ir viegli atpazīta. Signāli saņemti. Ar to varu mūs visus apsveikt!

Otrs jautājums – kas pieprasa vai piedāvā slēpto reklāmu? Politiķi saka, ka viņiem slēptā reklāma nav vajadzīga, arī medijiem ir izdevīgāk ar politisko reklāmu aizpildīt reklāmai paredzētās vietas. Jau pieminētie pētījuma efekti – skaidri definēti un visām pusēm, cerams, saprotami slēptās reklāmas kritēriji – izjauca pierasto piedāvājuma un pieprasījuma shēmu. Tāpēc mana versija: pirms pēdējām vēlēšanām politiķiem slēptā reklāma bija vairāk vajadzīga nekā medijiem. Tā vajadzīga partijām, kuru programmas un idejas ir vājas, kuru personības ir pēdējā brīdī pierunātas kandidēt un neviens nevar saprast, kāpēc par viņiem balsot. Bet, būsim godīgi, reizēm slēptā reklāma noder arī medijiem, ja tie ir vāji un neprofesionāli, ja tiem nav vērā ņemamas auditorijas, ja īstu reklāmu tie var iegūt tikai pazemojoši samazinot cenas vai ļaujoties kādam slidenam variantam. To parāda arī pētījums – lielākā daļa slēpto reklāmu tika izvietotas nelielos, var teikt, marginālos medijos, kam ir niecīga auditorija un pavisam maza ietekme.

Trešais jautājums – kā rīkoties politiķim un medijiem pirms vēlēšanām? Atbildes uz šo jautājumu centās sašūpot visu pētījuma vērtību. Politiķi sūkstījās, ka nu vairs nevarot ne uz koncertu aiziet un tikt nofotografēti, ne savus pienākumus veikt, jo viss esot slēptā reklāma. Te iezīmējas jautājums par to, kā mediji uztver politiķus. Vai tie ir tik ievērojami, ka katrs spertais solis jāatspoguļo, tā ļaujot pirms vēlēšanām iegūt milzīgu publicitāti? Ne velti viens otrs, jau amatā strādājošs politiķis, lielu daļu savu publiski rādāmo, svarīgāko darbu veica tieši pirms vēlēšanām. Kas tik netika svinīgi atklāts, uzrunāts, ierosināts! Dažiem tie arī bija gandrīz vai vienīgie svarīgie darbi visā starpvēlēšanu periodā. „Bet kā var nerādīt un nestāstīt, ja viņš atklāj sociālo māju, bērnudārzu, kas ir tik svarīgi lasītājiem?” sašutuši pirms vēlēšanām man jautāja kādas rajona avīzes žurnālisti. Protams, ir jārāda jaunā sociālā māja, bet jāierauga arī konteksts. Jāpaskatās, kas vēl izdarīts un kas nav izdarīts. Kas slēpjas aiz lepni uzslietām labo darbu izkārtnēm?

„Bet cilvēkiem tas interesē,” visneapstrīdamāko argumentu līdzīgā sarunā pirms vēlēšanām lika lietā kolēģi no Latvijas Radio, kas izklaides raidījumā bija uzaicinājuši toreizējo Rīgas mēru un apbēruši ar komplimentiem. „Mūsu raidījums ir pozitīvs, nevar visu laiku izcelt tikai negatīvo,” viņi skaidroja. Protams, visi raidījumi nav vienādi. Bet kāpēc politiķis, kam zeme deg zem kājām, gaidot nākamās vēlēšanas, ir jāpadara par izklaides personu? Kāpēc ar viņu jārunā par makšķerēšanu, ceļošanu vai svētdienas brokastu receptēm? Lai viņš piedalās diskusijās par savu darbu un idejām! Es nepiekrītu, ka auditoriju patiesi tik ļoti interesē, ko viens vai otrs kandidāts dara, kad atnāk mājās no darba. Drīzāk domāju, ka mediju attieksme, izceļot politisko personu ikdienas dzīvi, aizēno viņu darbības būtību un pamazām rada iespaidu, ka ne jau vēlētāju problēmas ir svarīgas, bet politiķu hobiji, sirdslietas un mākslinieciskās intereses. Jūtat? Netaisos apgalvot, ka reizēm nevar veidot politiķu cilvēciskos portretus, bet te jau atkal pietrūkst konteksta!

Daļa no šī konteksta ir “Providus” pētījumā izceltās Rīgas domes apmaksātās „Rīgas ziņas” dažādos medijos. Tas ir pagarlaicīgs un reitingu nelutināts raidījums, kas regulāri informē auditorijas par Rīgas Domē notiekošo. Tomēr tas ir ļoti ērts veids, kā ilgi pirms vēlēšanām un vēl jo vairāk tieši pirms tām, izcelt jau strādājošos politiķus. Vai šāds raidījums ir vajadzīgs? Vai nodokļu maksātāju nauda jātērē šādā veidā? Visticamāk, ka nē. Ir tik daudz citu veidu, kā tiešām par būtisko informēt rīdziniekus, ka šādas ziņas tomēr ļoti izskatās pēc administratīvo resursu tērēšanas kādiem citiem mērķiem.

Ceturtais jautājums – kādi ir slēptās reklāmas efekti? “Providus” pētījums ir saskaitījis iespējamās slēptās reklāmas, bet šis pētījums nevar atbildēt uz jautājumu – vai slēptā reklāma ietekmēja vēlētāju rīcību? Proti, tas nevar pateikt – vai bija vērts? Vai kādas partijas negodīga darbošanās bija tik efektīva (neapšaubāmi, izņemot Radio PIK), ka mainīja un ietekmēja vēlētāju domas? Ievērojot, ka mediji, kuros parādījās slēptā reklāma, nepieder pie kvalitatīvo un ietekmīgāko grupas, domāju, ka lielākoties slēptā reklāma baroja ilūzijas. Ilūzijas par to, ka vēlētāji mūs redz un saprot. To netieši parāda arī pētījuma rezultāti, ka vislielākā daļa iespējamās slēptās reklāmas saistīta ar šo vēlēšanu neveiksminiekiem.

Tomēr biedējošāk ir tas, ka gadiem ilgi dzīvojuši slēptās reklāmas iespaidā, vēlētāji vairs īsti nesaprot, ko gaidīt no medijiem; ka reklāmas un pārējās informācijas saplūšana tiek uzskatīta par normālu parādību.

Piektais jautājums – ko šis pētījums nespēja atklāt? Daudz lielāks un dārgāks pētījums būtu vajadzīgs, lai noskaidrotu citus priekšvēlēšanu publicitātes jautājumus. Piemēram, kā darbojās it kā neitrālie un objektīvie mediji, kuri īpašās rubrikās deva vārdu visiem, bet pārējās lappusēs izcēla vienus un klusēja par citiem. Kurus ignorēja? Uz kuriem skatījās tikai ar aizdomām, kuriem piedeva sīkus grēkus? Tie ir citu pētījumu izaicinājumi.

Apkopojot visu, īstenībā man ir prieks, ka “Providus” pētījumu kritizē un apsmej, ka to piemin ar labu un sliktu. Pētījums ir ne tikai pieskatījis partijas, tas ir rosinājis tik vārgo diskusiju par mediju kvalitāti. Par to uzdevumiem. Par mediju un politiskās vides attiecībām. Par atbildību auditorijas priekšā. Tas ir palīdzējis informācijas plūdos dreifējošajām auditorijām pamazām atšifrēt, no kā pagatavoti priekšvēlēšanu laikā piedāvātie „ēdieni”. Tas ir pats būtiskākais ieguvums.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!