Raksts

Slepenie spriedumi. Pavirša likumdošanas procesa rezultāts?


Datums:
04. decembris, 2009


Autori

Iveta Kažoka


Pirmdien noslēdzās pirmais posms tiesas procesos par pārkāpumiem 2006.gada vēlēšanu kampaņā.

Administratīvā rajona tiesa atstāja spēkā KNAB Tautas partijai uzlikto sodu miljona latu apmērā.

Taču šis Latvijas partiju sistēmai fundamentāli svarīgais tiesas spriedums nav publiski aplūkojams. Proti, mēs nevaram uzzināt ne detaļas par to, kā tika organizēta “pozitīvisma” kampaņa, ne motīvus, kādēļ tiesa lēma tieši tā un nevis savādāk. Portālā tiesas.lv ir ielikta vien sprieduma ievaddaļa un tiesas rezolūcija. Ja spriedums būtu bijis TP labvēlīgs, arī tad par tiesas motīviem sabiedrība neko neuzzinātu.

Iemesls? Lieta skatīta slēgtā sēdē.

Slēgtas sēdes pamatojums? Esot bijis jāskata jautājums, kas skar kādas no pusēm sensitīvu komerciāla rakstura informāciju.

Kādēļ spriedumā vispār nav pušu argumentu pārstāsta, jautājuma izklāsta un tiesas motīvu? Tādēļ, ka likums “Par tiesu varu” saka, ka slēgto sēžu nolēmumos vispārpieejama ir tikai sprieduma ievaddaļa un rezolutīvā daļa.

Manuprāt, šis gadījums ļoti spilgti parāda, cik šī likuma norma ir absurda. Tā vietā, lai izdzēstu no sprieduma tikai to informāciju, kas attiecas uz sensitīvo komerciāla rakstura informāciju, no sprieduma tiek mehāniski izdzēsts gandrīz viss teksts, – pat tās vietas, kurām ar sensitīvo informāciju nav ne mazākā sakara. Rezultātā sabiedrība nevar uzzināt neko.

Un, jā, mani kā pilsoni tas satrauc. Jo es uzskatu, ka man, līdzīgi kā citiem pilsoņiem, ir tiesības zināt, kādēļ spriedums ir tāds, kāds tas ir. It sevišķi jautājumos, kas skar vēlēšanu procesa un partiju darbības tiesiskumu.

Turklāt tas nav vienīgais līdzīgais gadījums. Kopš 2008.gada likumā “Par tiesu varu” ir norma, kas liek publiski pieejamos spriedumos aizsegt to informācijas daļu, kas atklāj fiziskas personas identitāti. Šo informāciju var redzēt tikai pašas lietā iesaistītās puses. Rezultātā, ja vien mediji ļoti rūpīgi neseko līdzi katram tiesas procesam, tad, piemēram, par korupcijā notiesātajām amatpersonām sabiedrībai var nemaz nebūt iespējams uzzināt. Kādu laiku šī norma pat tika interpretēta tā, ka jāslepeno arī prokuroru un tiesu izpildītāju vārdi.

Es domāju, ka ne viens, ne otrs gadījums nav apzināta ļaunprātība. Taču dažkārt paviršībai var būt pat vēl graujošāks efekts. Nekas tāds nebūtu noticis, ja abu iniciatīvu oficiālie autori – Tieslietu ministrijas politiskās amatpersonas ( G.Bērziņš kā tieslietu ministrs attiecībā uz fiziskās personas identitātes neatklāšanu un E.Jaunups kā TM parlamentārais sekretārs attiecībā uz slēgto sēžu iniciatīvu ), būtu šādus likumu grozījumus virzījuši pa normālo saskaņošanas ceļu. Sākumā izsludinot Valsts sekretāru sanāksmē, tad saņemot vērtējumus (domāju, ka vismaz Providus noteikti nebūtu lieguši savu padomu) un, iespējams, izstrādājot niansētāku un pārdomātāku regulējumu. Tā vietā abas šīs iniciatīvas tika “iespertas” kā priekšlikumi uzreiz uz Saeimas trešo lasījumu un Saeimas Juridiskā komisija, arī acīmredzot nepajautājot neviena tiesu spriedumu ‘”regulāra patērētāja” viedokli, tos akceptēja.

Un rezultāts ir tāds, kāds tas ir.

Lielā dilemma šobrīd ir izvēlēties ko darīt. Rakstīt tai pašai Juridiskajai komisijai ar ierosinājumu likuma pantus grozīt, lai sabiedrība beidzot iegūst tiesības uzzināt, ko un kādēļ tiesas lēmušas? Ja komisija atzīs savu kļūdu, tad tā var to ātri atrisināt. Bet tikpat labi var sākties jau tik labi pazīstamais marinēšanas process.

Otra iespēja ir vērsties Satversmes tiesā. Tur vismaz būs skaidrs lēmums. Taču tas prasīs gandrīz gadu.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!