Raksts

Slepenas attiecības ar Dienu


Datums:
13. oktobris, 2011


Autori

Anda Rožukalne


Foto: juanwei

Agrākais laikraksts un tā spēks, ko radīja konkrētas, politiķiem adresētas, prasības un vērtību sistēma, ir neitralizēts.

Vairāk nekā divi melu un izlikšanās pilni gadi raksturo a/s Diena un reiz ietekmīgā laikraksta īpašnieku maiņas procesu. Aiz meliem redzama patiesība par Latvijas mediju sistēmas kroplībām.

Nule portāla pietiek.com publiskotie fakti[1] no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) noklausīto sarunu atšifrējumiem rāda, ka mediju uzņēmums ar starpnieku palīdzību tomēr, iespējams, pieder Andrim Šķēlem, Aivaram Lembergam un Aināram Šleseram. Apstiprinās daudzas baumas, joki par „vietējiem Roulendiem”, nejauši novērojumi un oficiālos dokumentos skaidri redzamās a/s Diena uzņēmumu amatvīru pārmaiņas.

Nopērc savu ienaidnieku

Tikko, 12. oktobrī notikušajā diskusijā par sabiedrisko mediju nākotni Zviedrijas sabiedriskā radio vadītājs Mats Svegfors politiķu un sabiedrisko mediju ideālās attiecības raksturoja ar frāzi „mīli savu ienaidnieku”. Dienas gadījumā varētu teikt, ka mīlestība pret ienaidnieku tika aizstāta ar pirkuma palīdzību.

Mēs varam brīnīties par kādreizējo politikas smagsvaru vēlmi pirkt drukātās preses globālo problēmu un vietējās ekonomiskās recesijas novājinātu uzņēmumu. Daļu no atbildēm par šāda pirkuma motivāciju var meklēt bieži minēto 3 cilvēku izteikumos par laikrakstu un tā agrāko redaktori Sarmīti Ēlerti (tagad – Vienotība). Frāzēs ir tik dziļa aizvainojuma sūrme, ka, šķiet, to varētu kompensēt vien uz psihoterapeita dīvāniņa pavadīti gadi.

Otrā atbilde ir Latvijā esošās tradīcijas un ietekmīgu cilvēku izpratne par mediju uzdevumiem. Jau deviņdesmitajos gados, kad veidojās neatkarīgas Latvijas mediju sistēma, tajā ļoti izteikts bija kopš padomju gadiem saglabājies viedoklis, ka mediji paredzēti vienpusīgu interešu pārstāvēšanai. Pirmie mežonīgā kapitālisma gadi, apvienoti ar daudzu esošo un jaunveidoto mediju nespēju pastāvēt tirgus apstākļos, kā dabisku radīja situāciju, ka izdzīvošanas labad tika meklēti mediju sponsori. Liela daļa no tiem atradās starp cilvēkiem, kas bija tikuši pie naudas un mediju veidošanā saskatīja iespējas palielināt savu ietekmi un citu biznesu panākumus. Viņu vidū bija daudzas pašvaldības un ar politiķiem saistītas personas, kuras kā mediju īpašniekus varam apskatīt Lursoft datu bāzes sniegtās informācijas mediju īpašnieku vēsturiskajās sadaļās.

Lai gan Rietumu uzskati par mediju lomu sabiedrībā un preses brīvību ļoti ātri tika adaptēti arī Latvijā, agrākie priekšstati par medijiem kā līdzekli kādu interešu realizācijai joprojām ir tikpat mīļi kā slavinoša publicitāte. Tāpēc gadījumos, kad mediju tuvumā parādās politiķi, šī saistība tiek rūpīgi slēpta vai skaidrota ar ilgstošas liegšanās palīdzību, citējot likumu pantus par preses brīvības spēku Latvijā.

Sapostītā žurnālistika

Dienas un Dienas biznesa darbība ir arī stāsts par žurnālistikas kvalitātes attīstību Latvijā. Žurnālistikas darbības principi, metodes, jaunākās idejas un pieejas nereti nāca tieši no šiem medijiem, un tos pārņēma arī citi žurnālisti. Regulārās mācības un Bonnier uzkrātās zināšanas ietekmēja visu Latvijas žurnālistiku. Šajās redakcijās ir strādājuši un vēl arī tagad turpina strādāt cilvēki, kuri pārstāvējuši Latvijas žurnālistikas labākos paraugus.

Bet pēc a/s Diena īpašnieku maiņas bija redzams, ka iedragāta arī žurnālistika. Pirmkārt, izjaukta spēcīga komanda. Daudzi paši aizgāja, citi palika bez darba štatu samazināšanas vai nestabilitātes radīto iekšējo konfliktu dēļ. Bijušie Dienas darbinieki pa vienam meklēja vietas citos medijos vai ārpus žurnālistikas. Daļa ekonomiskās krīzes laikā pavadīja garus un mokošus mēnešus bezdarbnieka statusā. Samazinātās redakcijas izmisīgi centās strādāt gan drukātā, gan interneta medija formātos, bet resursu trūkums ļoti būtiski ietekmēja žurnālistikas kvalitāti.

Briesmīga bija regulāro „priekšnieku” maiņas ietekme, kad, nezināmu spēku uzmundrināti, redakcijā ieradās tādi „reformatori” kā Segejs Ancupovs, kuru izpratne par mediju darbību bija aizkavējusies vismaz 20. gadsimta 90. gadu vidū un kam esošie Dienas Mediju darbinieki bija spiesti skaidrot darba būtību. Kā trīs iespējamo īpašnieku pārstāvji ļoti īsā laikā bez jebkādiem konkursiem vadošos amatus Dienas Medijos ieguva Lembergam pietuvinātais Normunds Staņēvičs, Šķēles pirmsvēlēšanu runasvīrs Romāns Meļņiks un Šlesera partijas preses sekretārs Edgars Vaikulis. Viņu pieredze un zināšanas nekādā veidā neliecināja, ka šie cilvēki būtu vairāk piemēroti liela medija vadīšanai nekā lielākā daļa no esošajiem profesionāļiem vai tiem žurnālistiem un redaktoriem, kas ekonomiskās recesijas laikā bija zaudējuši darbu dažādos medijos. Dienas žurnālisti ieguva vadītājus, kuru mērķi bija neskaidri un kas bija mazāk kompetenti par saviem padotajiem.

Jebkuram profesionālim ir līmenis, zem kura grūti nolaisties, tāpēc Dienas saturā joprojām ir daudz kvalitatīvu materiālu par sportu, kultūru, izklaides un sociālajiem jautājumiem. Tomēr Diena ir zaudējusi analītisko kapacitāti. Politikas un ekonomikas analīzes līmenis ir ierindojis šo laikrakstu mazpamanāmu mediju pulkā.

Tāpēc es brīnos, kāpēc atkal un atkal Dienas Mediju galvenais redaktors Guntis Bojārs uzņemas atbildību par mediju īpašnieku darbībām. Tās ir liekas pūles. Patiesībā tas ļauj justies pietiekami komfortabli redzamajiem un neredzamajiem redakcijas kontrolētājiem. Lai gan pierasts, ka žurnālistu profesionālo identitāti un vērtības Latvijā aizvieto savas organizācijas identitāte, žurnālisti un redaktori nav vainīgi, ja īpašnieki melo un spēlē paslēpes. Tieši īpašniekiem ir jāatbild par savas darbības mērķiem un attiecībām ar redakcionālo neatkarību, nevis darbiniekiem jāstrādā neskaidros apstākļos un vienlaikus jācenšas pierādīt, ka viņi ir brīvi. Tas vienkārši nav iespējams[2].

Bet atgriezīsimies pie trīs cilvēkiem, kam, iespējams, ir saistība ar a/s Diena īpašnieku maiņu un kam pēc nesen pieņemtajiem grozījumiem tiesību aktos radīta iespēja sniegt visu informāciju par savu saikni ar mediju uzņēmumiem.

Maigā kontrole

Trešā atbilde uz jautājumu, kāpēc ietekmīgākajiem cilvēkiem vajadzīgs finanšu problēmu nomākts mediju uzņēmums, ir vajadzība kontrolēt medijus. Ja tos nevar piebāzt ar savu reklāmas naudu vai pozitīvisma kampaņas apmātu personību sejām, tad nākas slepeni nopirkt.

Bet kaut kas jau nav noslēpjams. Dienas satura kvalitāti vēlreiz sagrāva „komentētāji” Sandris Točs un Andrejs Panteļējevs. Točs savulaik bijis Šlesera Jaunās partijas preses sekretārs, arī partijas valdes loceklis un deputāta kandidāts, savukārt Panteļējevs – ilggadīgs Latvijas ceļa politiķis. Viņu nesakarīgo, slikti argumentēto, pat no valodas un struktūras viedokļa nemākulīgo sacerējumu ierašanās laikraksta saturā faktiski iznīcināja Dienas komentāru lapu. Viņu teksti, kuros viegli atpazīt ietekmīgo politiķu retorikas atslēgas frāzes, avīzes likteni raksturo daudz krāšņāk nekā noklausīto darījuma sarunu publikācijas. Protams, tas ir maigs kontroles veids, jo citās lappusēs ir brīvi veidotas ārvalstu ziņas, statistika par makroekonomiku, amatpersonu intervijas, vēstules no ārzemēm, ēdienu receptes un cita veida saturs.

Diena nav Neatkarīgā, kur atsevišķas sadaļas veltītas Lemberga tiesvedībai un viņa viedoklis regulāri parādās “Lasītāju viedokļu” sadaļā[3]. Diena publicē to pašu universālo kritiku par aktuālajiem politiskajiem notikumiem, bet tajā visā ir maz jauna. Agrākais laikraksts un tā spēks, ko radīja konkrētas, politiķiem adresētas prasības un vērtību sistēma, ir neitralizēts. Tā nu Diena ir pievienojusies vēl citiem ar politiskām interesēm saistītajiem latviešu un krievu medijiem, kuru saturā regulāri tiek iepludināti kādam izdevīgi materiāli, kas sajaucas un pavisam parastu, labākajās žurnālistikas tradīcijās veidotu, kopumā jauku saturu.

Un tomēr – vērojot Aivara Lemberga publiskos uzbrukumus Latvijas Radio par „slēpto politisko aģitāciju”, TV3 – par „cenzūru” un žurnālam Ir – par „angažētību”, katrs var lieliski atšķirt, kuri mediji Latvijā vēl nav pakļauti vai atrodas ārpus ietekmīgu cilvēku kontroles zonas.
______________________________________________

[1] Pietiek.com raksti: 1) http://bit.ly/nULhkK; 2) http://bit.ly/n6tsJ0

[2] http://www.mansmedijs.lv/saturs/bojars-par-koziolu-vina-darijumiem-un-paradiem-mes-nerakstisim

[3] http://zinas.nra.lv/viedokli/aivars-lembergs/57335-par-iesniegumu-knab-un-neplp-saistiba-ar-slepto-agitaciju-latvijas-radio.htm

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!