Raksts

Slēgt skolu, slēgt pagastu, slēgt…


Datums:
23. janvāra, 2002


Autori

Ruta Klodāne


Foto: AFI

Teritorijas attīstības plānošanai jārada priekšnoteikumi iedzīvotāju vēlmei un iespējām dzīvot laukos un nejusties “apdalītiem”. Vai maza skola jāslēdz tāpēc, ka nav, kas tajā mācās, vai varbūt iedzīvotāju nav tāpēc, ka nav skolas?

Reformas, gan dzīves nepieciešamības diktētas, gan tās, kuras rodas vēlmē radīt darbības ilūziju, notiek daudzās jomās, kas svarīgas katram iedzīvotājam, neizbēgami skarot arī valsts izglītības sistēmu. Diemžēl, šie procesi nespēj novērst arvien izteiktāku sabiedrības noslāņošanos pēc ienākumu un dzīves līmeņa, kam raksturīgs sociālās spriedzes pieaugums un lielas atšķirības gan sociālajā dzīves līmenī, iespējās iegūt darbu, saņemt veselības aprūpi, pilnvērtīgas kultūrvides un infrastruktūras pakalpojumus un konkurētspējīgu izglītību, kas vismaz deklaratīvi ir viena no valsts galvenajām prioritātēm.

Kontekstā ar administratīvi teritoriālo reformu, sabiedriskajām, demogrāfiskajām norisēm ik pa brīdim dažādos valsts nostūros aktuāls kļūst jautājums par kādas mazas skolas pastāvēšanu.

Atzīstot, ka Latvijai kā valstij ar ierobežotiem dabas resursiem lielākā nacionālā bagātība ir cilvēkresursi, saprotams, ka nākotne atkarīga no iedzīvotāju zināšanu un iemaņu līmeņa, kas ļautu konkurēt globālās ekonomikas apstākļos.

Izglītības likums paredz “..nodrošināt katram Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un attīstītu personību”. Taču kā tas realizējas dzīvē? Skolēnu sasniegumu starpība ir ievērojama, kvalitatīvas izglītības ieguves iespējas ir atšķirīgas. Taisnība tiem, kuri apgalvo, ka lauku skolēni tiek diskriminēti, līdz ar to nereti zaudējot konkurencē par iestāšanos labākajās vidusskolās, ģimnāzijās, augstākajās mācību iestādēs. Taču šīs tendences nav atraujamas no kopējās problēmas “pilsēta – lauki”. Ne tikai izglītības ieguves iespējas un kvalitāte ir iedzīvotājiem trūkstošais lauku apvidos. Daudzos gadījumos ģimenes ar augstāku sociālo statusu cenšas savus bērnus izglītot prestižākās skolās, vecāki, nereti arī labākie skolotāji tiecas atrast darbu pilsētās, iedzīvotāju, tai skaitā, skolēnu skaitu nosaka demogrāfiskie procesi.

Savukārt, daudziem lauku iedzīvotājiem nav izvēles iespēju. Kāds liktenis sagaida mazās lauku skolas?

Šī raksta mērķis nav noskaidrot, cik lielā mērā izglītība ir valsts, pašvaldību, izglītības iestāžu, pedagogu vai pašu skolēnu un viņu vecāku rokās. Jau ar likumu noteikts, ka skola ir pašvaldības iestāde un pašvaldība atbildīga par izglītojošo funkciju savā teritorijā, par skolas uzturēšanu, taču finansējums ir nepietiekams. Būt vai nebūt mazajām skolām – tas ir jautājums, uz kuru nevar atbildēt viennozīmīgi.

Kā jebkurā situācijā, arī mazo skolu pastāvēšanā vai likvidēšanā ir savi ieguvumi un zaudējumi. Tā vai citādi skola ir neatņemama katras pašvaldības daļa – kultūras un izglītības centrs, inteliģences avots. Pastāvot skolai, priekšrocība ir tās atrašanās tuvums bērnu dzīvesvietai, klasēs ar mazāku skolēnu skaitu pedagogam iespējams vairāk strādāt individuāli, ņemot vērā katra skolēna īpatnības (mācīšanās stilu, uztveres tempu, veidu utt.).

Savukārt, kā trūkums mazajās skolās jāmin lielas uzturēšanas izmaksas uz vienu skolēnu, kuras, salīdzinājumā ar lielākajām skolām, var pat dubultoties. Situācijās, kad skolā ir apvienotās klases, nenoliedzami cieš mācību procesa kvalitāte.

Ieguvums, likvidējot mazās skolas, būtu uzturēšanas izmaksu samazināšanās, galvenokārt, pedagogu algām, taču pašvaldību finansiālajai situācijai tas diez vai radītu ekonomiju – uzturēšanas izdevumu vietā nāk savstarpējie norēķini, maksas par internātu segšana, lielāki izdevumi par ēdināšanu, kā arī līdzekļi ceļa izdevumu segšanai.

Skolas likvidēšana radīs arī vairākas citas problēmas. Līdzās neērtībām, kādas rodas, lai nodrošinātu bērnu nokļūšanu skolā, daļa gados jaunu cilvēku, kuriem ir bērni skolas vecumā, pārceļas uz dzīvi tuvāk lielākiem centriem, un pagasts zaudē cilvēkresursus, zūd kultūras un izglītības centrs, samazinās inteliģences īpatsvars pagastā, palielinās bezdarbnieku skaits – darba meklētāji kļūst gan pedagogi, gan tehniskie darbinieki, pašvaldībai rodas papildus rūpes par lietderīgu skolu ēku apsaimniekošanu.

Taisnība – skola ir dzīvība, sabiedrības nākotne un veselība, attīstības garants.

Līdz ar skolas slēgšanu izmirst arī vieta.

Valsts politika teritorijas līdzsvarotas attīstības nodrošināšanai būtu virzāma pirmām kārtām, priekšnoteikumu iedzīvotāju vēlmei un iespējām dzīvot laukos un nejusties “apdalītiem” radīšanai, iespēju saņemt līdzvērtīgus pakalpojumus un laikmetam atbilstoša dzīves līmeņa nodrošināšanai. Tad ir jautājums par to, vai maza skola jāslēdz tādēļ, ka nav, kas tajā mācās un strādā, vai varbūt iedzīvotāju nav tādēļ, ka nav skolas.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!