Foto: Tim Dobbelaere
Virdžīnijas šāvējs nebūtu radījis ne tuvu tik lielu traģēdiju, ja viņam rokā būtu bijusi nevis pistole, bet gan beisbola nūja.
Visu pagājušo nedēļu studenti Virdžīnijas Tehniskajā universitātē ASV neapmeklēja nodarbības, lai viņi, tā ziņots universitātes mājas lapā internetā, varētu “sērot un sākt atkopšanos”. Lasītāji zinās, ka 16. aprīlī 23 gadus vecs students nošāva 32 cilvēkus un nošāvās pats. Aptuveni tikpat liels skaits cilvēku guva ievainojumus vai nu tāpēc, ka students viņus sašāva, vai arī tāpēc, ka viņi centās izmukt no viņa redzes loka, lecot ārā pa logu.
Laikā kopš traģēdijas šis tas kļuvis zināms par slepkavu. Viņš ir bijis dīvains cilvēks, 2005. gadā viņš kādu brīdi pabijis psihiatriskās aprūpes iestādē. Ziņots, ka viņš rakstījis ļoti niknu dzeju, viena profesore televīzijas kanālam CNN stāstījusi, ka 2005. gadā viņa puisi izslēgusi no savām lekcijām. “Viņā bija kaut kas ļauns,” tā profesore. Dienvidkorejas izcelsmes cilvēks Amerikā dzīvoja kopš astoņu gadu vecuma, arī citi ziņoja, ka viņš bijis dīvains un grūti izprotams. Nu ir redzams, ar ko tas ir beidzies. Protams, ne visi dīvainie cilvēki kļūst par slepkavām, taču šajā gadījumā puisi pazīstošie teikuši, ka viņi kaut ko nelāgu par viņu jutuši jau sen.
Ziņots arī tas, ka šāvējs tajā pašā dienā sastrīdējies ar draudzeni un viņa, iespējams, bijusi pirmā, kura gājusi bojā. Asiņainais slaktiņš guvis ievērību visā pasaulē, it īpaši Dienvidkorejā šoks bijis milzīgs. Taču būtība šeit ir viena. Šokam jābūt ne tikai par individuālu cilvēku, kurš acīmredzot zaudēja veselo saprātu un paškontroli, šokam jābūt arī par Amerikas Savienotajām Valstīm.
Šokam jābūt tāpēc, ka šāvējs ļoti viegli varēja nopirkt šaujamieroci. Tika pārbaudīta viņa vēsture, veikala īpašnieks stāstīja, ka nekas slikts šajā izmeklēšanā netika atrasts. Taču tas bija vienīgais ierobežojums, un nekāds īpašais ierobežojums tas nebija. Protams, no šaujamieroču pārdevējiem nevar sagaidīt gaišreģa spējas — viņi nespēj ieskatīties katra šautenes pircēja dvēselē, lai redzētu, kas tur slēpjas. Un tāpēc jautājums jāskatās plašākā kontekstā.
Pirmkārt jādomā par ASV Konstitūciju. Daži lasītāji zinās, ka laikā pēc dokumenta pieņemšanas 18. gadsimta beigās kļuva skaidrs, ka tam nepieciešami papildinājumi tieši cilvēka tiesību jomā. Slavenākais no tāpēc pieņemtajiem 10 labojumiem ir pats pirmais, kurš amerikāņiem garantē preses, runas, reliģijas un sapulces brīvību. Taču otrajā labojumā ir teikts šādi: “Brīvas valsts drošībai ir nepieciešama labi regulēta zemessardze, un tāpēc iedzīvotāju tiesības glabāt un nēsāt ieročus nav ierobežojamas.” Šis jēdziens oficiāli apstiprināts 1791. gada decembrī, un strīdi par to, ko tas nozīmē, nav rimušies līdz pat šai dienai.
Amerikā ir tāda organizācija kā National Rifle Association (latviskojot — Nacionālā Šauteņu asociācija). Tā ir ļoti turīga organizācija, kurā darbojas gan tādi cilvēki, kuriem mājās ir šautenes tāpēc, ka viņiem patīk šaut uz stirnām, zaķīšiem un citiem skaistiem zvēriņiem, gan arī tādi, kuri uzskata, ka ar ieroci mājās viņi nodrošina paši savu drošību. Tāpat kā jebkura cita lobēšanas grupa Amerikā, arī National Rifle Association (NRA) ziedo ievērojamus līdzekļus politiķiem. Un prezidenta Džordža Buša pārstāvētā Republikāņu partija allaž bijusi šauteņu lobija kabatā. NRA pretojas absolūti jebkādiem ierobežojumiem šaujamieroču jomā. Tā iebildusi pat pret likumprojektu, kurš aizliegtu tādu ložu izmantošanu, kuras spēj caururbt policista bruņu vesti. Tā aizstāvējusi domu, ka Konstitūcija cilvēkam garantē tiesības mājās turēt mašīnpistoli. NRA iecienītākais teiciens: “Šautenes nenogalina cilvēkus — cilvēki nogalina cilvēkus.”
Citiem vārdiem sakot, stroķis nav vainīgs, vainīgs ir tas, kurš nospiež gaili. Taisnība jau būtībā viņiem ir, bet ir tomēr arī jautājums, vai cilvēkam vispār tā šautene ir vajadzīga. Amerikai 21. gadsimtā nav nepieciešama nekāda tautas veidota zemessardze, tas ir novecojis jēdziens. Nevienam amerikānim nav vajadzīga mašīnpistole. Ko gan viņš ar tādu iesāks? Bet lobiju darbības rezultātā šauteni nopirkt Amerikā var ja ne gluži tikpat viegli kā apakšbikses, tad tuvu tam. NRA netraucē apstāklis, ka starp cilvēkiem, kuri tiek nošauti ASV iedzīvotāju mājās, lielākā daļa ir šāvēja ģimenes locekļi. Neuztrauc arī tas, ka vietumis Amerikā cilvēki ir izveidojuši veselus ieroču arsenālus un šo „kolekcionāru” vidū ir arī pavisam apjukuši indivīdi, kuri uzskata, ka ir Amerikas Savienoto Valstu ienaidnieki un viņiem pret ienaidnieku ir jācīnās. Pieļauju, ka dažs labs lasītājs būs dzirdējis arī par šādiem gadījumiem.
Un, starp citu, dienvidkorejieša arsenālā bija divi šaujamieroči. Speciālisti saka, ka viņš, šķiet, izmantojis aptveri, kurā var ievietot līdz pat 33 lodē,, jo citādi viņš diezin vai tik ātri būtu nogalinājis tik lielu skaitu cilvēku. Kādreiz Amerikā bija aizliegtas aptveres, kurās var ievietot vairāk par 10 lodēm. NRA ziedoja naudu Kongresa deputātiem un 2004. gadā šis aizliegums vienkārši netika atjaunots. Attiecībā uz traģēdiju viens šauteņu lobija pārstāvis pateica — tas tikai pierādot, ka universitātēs visiem vajadzētu nēsāt ieročus, lai pasargātu sevi no maniakiem. Varu tikai skumji nopūsties.
Protams, šauteņu pieejamība nav uzskatāma par vienīgo faktoru pagājušajā nedēļā notikušajā traģēdijā, lai gan nepārprotami ir skaidrs, ka puisis ar uzvedības traucējumiem nebūtu radījis ne tuvu tik lielu traģēdiju, ja viņam rokā būtu bijusi nevis pistole, bet gan nazis vai beisbola nūja. Kā ziņots presē, Šveicē šautenes glabāšana mājās ir gandrīz vai obligāts katra vīrieša pienākums, tomēr Šveicē šāda veida slaktiņi nenotiek. Bet Amerikā katru gadu no lodes iet bojā burtiski desmitiem tūkstošu cilvēku, tajā skaitā pietiekami daudz tādu, kuri šaujamieroci vērš paši pret sevi.
Varam runāt par vardarbību televīzijā, kinofilmās un datorspēlēs, varam spriest, vai jauniešus, kuri savā skolā rīko asinspirti, šāda “izklaide” ir ietekmējusi. Varam runāt par vienkāršu sabiedriskās morāles pagrimumu, jo amerikāņiem svarīgāki tādi jautājumi kā aborts un seksuālo minoritāšu tiesības. Tas nekas, ka jaunieši cits citu šauj nost, ka tik nenodarbojas ar seksu. Bet izpratnes pamatā tomēr jābūt kam citam — tā ir politika, un tā ir amerikāņu mentalitāte.
Patlaban Amerikas Kongresā pie teikšanas ir Demokrātu partija, un nešaubos, ka Virdžīnijas Tehniskās universitātes traģēdijas rezultātā tiks iesniegti visdažādākie likumprojekti par šaujamieroču ierobežošanu. Taču vēl vairāk nešaubos, ka NRA pretosies absolūti jebkādiem ierobežojumiem, un, ja Kongress tādus apstiprinās, prezidents tiem uzliks savu veto. Šis ir tas pats prezidents, kurš joprojām iebilst pret cilmes šūnu izmantošanu ārstniecības vajadzībām, jo pretaborta fanātiķi viņam ir iestāstījuši, ka tā ir cilvēka nogalināšana. Gan jau Bušs joprojām uzskata arī, ka tautiešiem ir tiesības bruņoties līdz zobiem.
Manuprāt, eiropieši šo maniakālo attieksmi pret šautenēm var ierindot līdzās Amerikas pārliecībai par nāvessoda nepieciešamību. Lasītāji zinās, ka tieši “kovbojs” Bušs laikā, kad bija Teksasas štata gubernators, izcēlās ar nāves spriedumu izpildīšanu, tajā skaitā tika nogalināti garīgi slimi cilvēki, kā arī cilvēki, kuri nozieguma brīdī bija mazgadīgi. Kovbojs Amerikā ir ietekmīgs tēls, un kovbojam, protams, vienmēr pie sāniem ir šaujamierocis. “Ja kāds vēlas man šo šauteni atņemt,” tā kādreiz teica kovbojam līdzīgais kinoaktieris Čarltons Hestons, “tā būs jāizņem no maniem aukstajiem, mirušajiem pirkstiem.” Šo sentimentu viņš pauda kā NRA prezidents. Vai būs vēl kādi jautājumi?