Raksts

Skumja pašdarbība


Datums:
04. februāris, 2013


Autori

Kārlis Streips


Šodien presē atrodami vairāki piemēri par ļaudīm mūsu valstī, kuri nodarbojas ar nožēlojamu pašdarbību.

Labdien, lasītāji!

Šorīt tēju dzerot, kā vienmēr, šķirstīju un lasīju avīzes, un šodien sanāca tā, ka tur ir atrodami pat trīs piemēri par negatīvi vērtējamu pašdarbību mūsu valstī.

Vispirms par vislabāk zināmo no šiem stāstiem, proti — par Saeimas deputāti Ivetu Griguli, kura, lai arī nav nevienā partijā, it kā pārstāv “zaļos zemniekus.” Te viņa sola, ka noteikti, noteikti būs savākti nepieciešamie deputātu paraksti, lai Valsts prezidentam būtu jārosina referendums par likumu. Tas nekas, ka tam nebūtu nekāda sakara ar eiro ieviešanu kā tādu, jo apstrīdētais likums ir par procesa tehniskajām detaļām. Tik tālu acīmredzot deputātes prāts nestiepjas, bet arī tad, ja viņa to saprot, kāda tam visam jēga? Par eiro priekšrocībām runāts daudz un dikti, vien pagalam spītīgi cilvēki turpina izlikties, ka viņi neko par tām nesaprot. Grigules gadījumā, ja nesanāk ar deputātiem, tad viņa vāks parakstus no tautas, ja nesanāks tas, tad viņa skries uz Satversmes tiesu. Vienu vārdu sakot, pašdarbība, kuru noraida pat viņas pašas frakcijas vadība. Var jau saprast politikānes vēlmi paspodrināt spalvas vienas elektorāta daļas priekšā, bet tā rotaļāties ar valsts politiku un tautsaimniecību — nu, nav tas ievēlētas amatpersonas cienīgi.

Savukārt, vienā no laikrakstiem, varat trīs reizes minēt — kurā, kādreizējā Tautas frontes spīdekle un daudzu jo daudzu vīriešu aplidotāja Veidemane intervē daudzu jo daudzu reliģisku konfesiju aplidotāju Kasparu Dimiteru, un tur mēs varam lasīt, ka cilvēks ir tik sašutis par visu ko pēc kārtas Latvijā, ka viņš grib veidot “tautas varas fronti,” kurā būtu dikti jauki, ja piedalītos vesels miljons Latvijas iedzīvotāju, lai “kopā ar tautu atjaunotu to republiku, to ekonomisko un finanšu sistēmu, kāda mums jau bija.” No stāstītā var saprast, ka Kaspars ilgojas pēc pirmskara republikas, kas acīmredzot ir bijis visa labā etalons. Ja konkrēti, tad viņam kremt tas, kā viņš pats apgalvo, ka pagājušā gadsimta 90. gados Latvijā ierados es un ieradās Linda Freimane un mēs visu sabojājām. Laikam cilvēks par pirmskara republiku neko daudz nezina, ja viņš uzskata, ka tā bija paradīze uz zemes virsas, kurā cilvēki vienmēr dzīvoja atbilstoši viņa personīgajiem uzskatiem par to, kas ir tikumīgi un morāli. Atliek vien paskatīties uz Kārļa Padega un Sigismunda Vidberga mākslas darbiem, lai redzētu, ka nekāds klosteris pirmskara Latvija nebija. Doma, ka miljons cilvēku skries šim cilvēkbērnam pakaļ — pašdarbība.

Pēdīgi, ir arī visnotaļ pārsteidzošs stāsts par lielo krievu “tiesību” aktīvistu Aleksandru Gapoņenko un jaunu grāmatu, kādu viņš ir izdevis un kura, kā to ziņo cits laikraksts (atkal variet trīs reizes minēt — kurš) “sagroza Latvijas vēsturi un provocē uz Latgales autonomiju.” Grāmata kā tāda nav pārsteidzoša. Ne to vien publicē ļaudis, kuri joprojām sirgst no sirdēstiem par pazudušo padumjo savienību. Pārsteidzošs ir šis atzinums: “Kā līdzautors norādīts kāds Oļegs Alantss, bet tas esot kāda Latgales uzņēmēja pseidonīms. ‘Tas ir inteliģents cilvēks, kurš strādā biznesā un vēlējās palikt anonīms, jo viņam nav nepieciešamas nepatikšanas ar Drošības policiju.'” Te konstatējamas divas lietas, kuras atkal liecina par pašdarbību. Pirmkārt, grāmatā acīmredzot ir kaut kas tāds, par ko DP varētu būt interese. Un, otrkārt, cilvēks acīmredzot ir pietiekami naivs, lai uzskatītu, ka vajadzības gadījumā DP nevarētu atšifrēt, kas tad īsti tas O. Alantss tāds ir. Saku vēlreiz — pašdarbība.

Jauku visiem dienu!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!