Raksts

Skolu reforma – 2004: atmiņas par nākotni


Datums:
23. februāris, 2004


Foto: E. Rudzītis © AFI

Esmu pārliecināts, ka nepārdomātā un nemākulīgā 2004. gada reforma netiks īstenota pašreizējā veidolā, jo šaubos, ka ES pieļaus etniskā konflikta perēkļa veidošanos tās ietvaros. Kompromiss tiks panākts, jautājums tikai, kas to iniciēs un vai ārējas iejaukšanās gadījumā Latvijas sabiedrība nezaudēs iespēju efektīvi kontrolēt politisko darba kārtību.

Mēdz sacīt, ka jaunais ir labi aizmirsts vecais. Šāda doma nāk prātā, vērojot mūsu politiskās elites rosīšanos ap jaunās valdības veidošanu, kur vienu no centrālām vietām ieņem krievu skolu reformas jautājumi, piešķirot mācībvalodas proporcijai 60:40 gandrīz vai maģisku skanējumu. Vērojot šo rosību, neatstāj doma, ka tas viss jau vairākkārt ir redzēts. Šķiet, notikumi attīstās atjaunotās neatkarības gados iedibināto (jāsaka gan – nelāgo) tradīciju garā. Minēšu divas galvenās.
Pirmām kārtām, runa ir par hronisko nespēju veidot un uzturēt dialogu ar citādi domājošiem. Runa nav tikai par attiecībām ar krievu minoritāti – līdzīgas tendences, sākot no 5. Saeimas, piekopušas visas pie varas esošās partijas, vai tās sauca sevi par “liberālām” vai “patriotiski nacionālām”. Vairākuma princips tā visprimitīvākajā interpretācijā (mēs esam vairākums, kāpēc gan lai mūs interesētu mazākuma domas!) līdz šim ir dominējis Latvijas politisko grupējumu savstarpējās attiecībās, arī attiecībās starp politisko eliti un pārējo sabiedrību.

Otra Latvijas politiskās dzīves nelāgā tradīcija ir izteikts politiskās elites vājums, kas izpaužas kā nespēja saviem spēkiem pieņemt izsvērtus stratēģiskus lēmumus, stādot valstiskās intereses augstāk pār acumirklīgas konjunktūras apsvērumiem. Tā rezultātā nozīmīgākie atjaunotās neatkarības gadu politiskie lēmumi – baidos kļūt apnicīgs, šo tēzi nākas atkārtot jau diez kuro reizi – ieguva savu galīgo formulējumu nevis pašmāju politiķu apzinātas izvēles, bet gan ārēja spiediena rezultātā. Parasti atkārtojas viena un tā pati aina. Vispirms latviešu politiķi “demonstrē stāju”, zvēr uzticību vēlētāju radikālam noskaņojumam (kuru paši pirms tam ir veiksmīgi uzkurinājuši), tad neuzkrītoši iejaucas mūsu Rietumu sabiedrotie, kā rezultātā politiķu viedokļi piedzīvo diezgan strauju evolūciju, un tiek pieņemts lēmums, kas, kā rāda pieredze, sabiedrībā īpaši dedzīgus strīdus vairs neizraisa. Atcerēsimies kaut vai 1998. gada labojumus Pilsonības likumā, pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumu atcelšanu un citus gadījumus, kurus šeit neiztirzāšu. Veidojas apburtais loks: tie paši politiķi, kas aicina latvieti nepadoties un noraida jebkādu kompromisu kā pazemojošu, regulāri nostāda Latvijas valsti vēl vairāk pazemojošā “mazā brāļa” stāvoklī.

Ir jāņem vērā arī tas, ka pazīstamais teiciens “beigas labas, viss labs” politikai ir ne visai piemērots. Politikā procesa raksturam un gaitai ir ne mazāka nozīme kā rezultātam. Ieilgusī nespēja atzīt krievu kopienu Latvijā par kaut ko vairāk kā latviešu politiķu pieņemto lēmumu pasīvu objektu pēc 2002. gada Saeimas vēlēšanām kulminēja izglītības un zinātnes ministra gatavībā dedzīgi atbalstīt visnejēdzīgākos radikāļu priekšlikumus. Rezultāts ir acīmredzams: būtiskas krievu sabiedrības daļas radikalizācija un tādu prasību izvirzīšana, kas krietni vien pārsniedz izglītības reformas ietvarus. Tie, kas šajā vietā iebildīs, ka izglītības reforma ir tikai iegansts, jo Latvijas valsts un visa latviskā noliegums ir krievvalodīgās kopienas gēnos ierakstīts, lai mēģina paskaidrot, kā pie gandrīz līdzīgām proporcijām starp Latvijas galvenām lingvistiskām grupām mēs esam mierīgā ceļā nonākuši līdz neatkarībai un trīspadsmit atjaunotās neatkarības gadus nodzīvojuši bez vērā ņemamām sadursmēm sabiedrībā.

Esmu pārliecināts: nepārdomātā un nemākulīgā 2004. gada reforma netiks īstenota tās pašreizējā veidolā, jo šaubos, ka Eiropas Savienība būs ar mieru pieļaut etniskā konflikta perēkļa veidošanos tās ietvaros. Kompromiss tiks panākts, jautājums ir tikai, kas to iniciēs un vai Latvijas sabiedrība ārējās iejaukšanās gadījumā nezaudēs iespēju efektīvi kontrolēt politisko darba kārtību. Gribu ticēt, ka mēs neesam zaudējuši spēju mobilizēties saprātīgam un savlaicīgam kompromisam, kas ilgtspējīgās attīstības vārdā ir vērtējams augstāk par spītīgu taisnprātību. Turklāt saprātīgā kompromisa aprises jau ir iezīmējušās to Latvijas amatpersonu izteikumos, kas sola individuālu pieeju reformas skartām skolām un izsaka gatavību rūpēties, lai neciestu krievu skolnieku izglītības kvalitāte. Šādu kompromisu piedāvā arī krievvalodīgās kopienas līderu daļa, kas iebilst kopienas radikāļu centieniem saistīt izglītības reformu ar valsts uzbūves, valodu statusa un pilsonības jautājumiem. Runa nav par reformas atcelšanu, bet gan par aicinājumu ieturēt pauzi Izglītības likuma attiecīgo normu ieviešanā, beidzot uzsākt diskusiju par reformas mērķiem un līdzekļiem ar tiem, kurus tā vistiešākajā veidā skar, ne tikai skaidrojot, bet arī uzklausot. Kompromisa pamatā var būt divas pamatatziņas: nepieciešamība nostiprināt latviešu valodas lomu sabiedrībā un šī mērķa panākšana ar nevardarbīgiem līdzekļiem. Varbūt šī ir īstā reizē nodemonstrēt baltiešu solidaritāti un neskriet pa priekšu ziemeļu kaimiņiem igauņiem, kuri līdz šim daudzos ar pamatnācijas vitālo interešu aizstāvēšanu saistītajos jautājumos gājuši mums par priekšu, taču izglītības reformas jautājumos tomēr nolēmuši nesteigties?

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!