Raksts

Skola smadzeņu skalošanai?


Datums:
04. marts, 2008


Autori

Marija Golubeva


Foto: Michael

Ja skolas darbotos kā nelielas demokrātijas, kas piešķir tiesības tajās studējošajiem indivīdiem un ļauj viņiem justies vienlīdzīgiem un drošiem, nebūtu nekādas vajadzības ar karoti iebarot skolēniem dogmu.

Mēs dzīvojam ideoloģiskā prettrieciena laikmetā. Pagājušā gadsimta 90.gadus raksturoja optimisma uzplaukums, kas sekoja aukstā kara beigām un dzelzs priekškara krišanai, bet šodien, kad beigām tuvojas jaunā gadsimta pirmā desmitgade, mēs dzirdam dažas skaļas balsis, kas pieprasa aukstā kara atgriešanos. 90.gados tie nedaudzie politiķi, kuri iestājās par vardarbīgu vēršanos pret imigrāciju un uzskatīja multikulturālismu par nāves grēku, tika dēvēti par labā spārna radikāļiem. Šodien viņu skaits ir pieaudzis un daži no viņiem tiek saukti par prezidentiem un premjerministriem. Un, kā tas neizbēgami notiek šādos apstākļos, pat tādās valstīs, kurās nav nedz teokrātiski režīmi, nedz diktatūras, ideoloģiskajā indoktrinācijā arvien biežāk tiek iesaistītas skolas.

Pats termins “indoktrinācija” gan tiek lietots reti. Tā vietā izglītības politikas veidotāji runā par “nacionālo identitāti” (Francijā, Dānijā, Igaunijā, Latvijā), “patriotisko audzināšanu” (Latvijā, Igaunijā, Krievijā, Serbijā) un “vērtību izglītību” (Latvijā, Kazahstānā). Kopīgais šīm politikām, kuras plāno un dažos gadījumos pat īsteno valsts izglītības sistēmas, ir dogmas elements, kuru skolēniem paredzēts uzsūkt, neiedarbinot kritisko domāšanu — to pašu, kuru saskaņā ar moderno pedagoģiju viņi tiek aicināti likt lietā citos gadījumos. Dogma šajā gadījumā ir saistīta ar noteiktu uzskatu par nāciju, par tās pagātni, vērtībām un kultūru — uzskatu, kurš jaunajai paaudzei būtu automātiski jāpieņem. Daži akadēmiskie prāti ir lietojuši terminu “pilsoniskā inkulturācija”[1] (civil enculturation), taču tas neievēro atšķirību starp valsts radīto saturu un nepastarpināto dzīves pieredzi kopienā.

Neko nelīdz mācīt, ka valsts ir taisnīga, ja tu vienlaikus redzi rasistisku vardarbību uz ielas un novēro, ka tavā apkaimē nedzīvo baltie vidusšķiras cilvēki. Vienaldzības, diskriminācijas un nevienlīdzības pieredze var iedragāt un pārvērst oficiālo vēstījumu, kas ietverts mācību grāmatās. Ir jēga saskatīt atšķirību starp to, kas ir “vērtību izglītības” rezultāts savienojumā ar dzīves pieredzi, un “ideālo” vēstījumu, kuru mūsu valstis no jauna nolēmušas uzspiest jaunajai paaudzei. Indoktrinācija ir šim vēstījumam atbilstošs raksturojums.

Vispārēja, ar skolas starpniecību notiekoša indoktrinācija, sākās relatīvi nesen, arī vispārējā izglītība ir relatīvi jauna parādība. Agrāk, pirms valstis bija uzņēmušās saistības par brīvu nodrošināt izglītību visiem pilsoņiem, cilvēki, kuri varēja atļauties izglītot bērnus, paši izvēlējās mācību iestādi no plaša privāto pakalpojumu sniedzēju klāsta. Mācību iestādēm bija katrai sava ideoloģiskā bagāža — katoļu skolas (vecākais spēlētājs tirgū un indoktrinācijas ziņā visspēcīgākais), Anglijas privātās skolas ar nerakstīto fiziskā stoicisma ētiku (stiff upper lip) — radītas zēniem, kuriem nākotnē būs jāpārvalda impērija, militārās skolas uz karjeru orientētiem jauniešiem Krievijā un Prūsijā. Skola bija sociāla izvēle, kas noteica skolēna nākotni. Izvēles iespējas katrā no valstīm bija ierobežotas. Tu nevarēji veidot spožu karjeru 18.gadsima Vīnē, ja nebiji mācījies jezuītu koledžā, bet, piemēram, protestantu skolā. Gluži tāpat Lielbritānijā pirms 20.gadsima vidus tev nebija lielu izredžu kļūt par elitei piederīgu, ja nebiji pabeidzis privātskolu. Indoktrinācija ietilpa mācību komplektā. Taču tās pamatā bija šķiriskums un tradīcija, nevis nācija.

Indoktrinācijas uzplaukums izglītībā Eiropā nāca reizē ar nacionālisma kāpumu, kas laika ziņā sakrita ar vispārējās izglītības ēras sākumu. Pat valstīs ar diezgan decentralizētu un šķirisku izglītības sistēmu bija sava tiesa patriotiskās indoktrinācijas, bet valstīs ar visvairāk centralizēto sistēmu tā bija visvarena. Vispārējā izglītība nozīmē ne tikai franču nācijas dzimšanu no dažādo reģionu un dialektu raibuma — izglītība bija arī mehānisms reģionu vēsturiskās daudzveidības apslāpēšanai un vienota nācijas tēla uzspiešanai indivīdu paaudzēm. Nebūtu indoktrinācijas, jaunās paaudzes būtu veidojušas savu nācijas uztveri, pamatojoties uz tiešo pieredzi.

Skolās īstenotās indoktrinācijas galīgais triumfs un galīgais bankrots notika totalitāro valstu izglītības sistēmās. Ideoloģiskajam izglītības saturam nacistiskajā Vācijā bija relatīvi īss mūžs, bet ir diezgan bagātīgas liecības par padomju izglītības sistēmu. Padomju pieredze apstiprina faktu, ka pat visstingrākā un baisākā indoktrinācijas mašinērija izrādās pilnīgi bezspēcīga, atduroties pret politisko un sociālo realitāti, kas apgāž tās vēstījumu.

Mēģinājumi atrast “atjaunoto” patriotisko sajūtu un nacionālās lojalitātes iedaudzināšanas formulu neiztur kritiku pat tad, ja to vērtē no konservatīva, republikāniska skatu punkta. Jaunā “nacionālās identitātes” doktrīna neņem vērā atšķirību starp brīvprātīgu patriotismu, kura pamatā ir pieķeršanās indivīda politiskajām tiesībām, kuras piedāvā konkrētā republika, un aklu nacionālismu. Kā teica Mauricio Viroli (Maurizio Viroli): “Patriotiem galvenā vērtība ir republika un brīvā dzīve, kuru republika ļauj dzīvot; nacionālistiem galvenā vērtība ir cilvēku garīgā un kultūras vienotība.”[2]

Ja mūsu skolas darbotos kā nelielas demokrātijas, kas piešķir tiesības tajās studējošajiem indivīdiem un ļauj viņiem justies vienlīdzīgiem un drošiem, tad, kā pirms daudziem gadiem atzīmēja pazīstamais liberālais domātājs Džons Djuī (John Dewey)[3], nebūtu nekādas vajadzības ar karoti iebarot skolēniem dogmu. Tagadējie politikas veidotāji šķiet ignorējam pilsoniskuma, vienlīdzības un līdzdalības nepastarpinātās pieredzes veidojošo ietekmi. Viņuprāt, atgriešanās pie unificēta, valsts radīta “vērtību” satura ir pretinde globalizācijai, imigrācijai, pašmāju terorismam un morālajam relatīvismam. Desmitiem tūkstošu jaunu cilvēku ik gadu dodas meklēt laimi liberālākās sabiedrībās, tādējādi demonstrējot viņu dzimto zemju — sākot ar Latviju un Kazahstānu un beidzot ar Poliju — “patriotiskās audzināšanas” maldīgumu. Rietumeiropas politikas veidotāji būs gudri, ja mācīsies no šīs pieredzes tā vietā, lai pārspēlētu savu satraukumu par “nacionālo identitāti” uz izglītības sistēmu, radot bezjēdzīgu ideoloģisko saturu, kura patiesumu dzīve neapšaubāmi apgāzīs.
____________________

[1] W. Schiffauer et al., Civil enculturation: Nation-state, school, and ethnic difference in four European countries, Journal of International Migration and Integration, Volume 1, Number 3 (2000)

[2] Maurizio Viroli, For Love of Country: An Essay on Patriotism and Nationalism. Oxford, Clarendon Press, 1995. 2. lp.

[3] Henry A. Giroux, Liberal Arts, Public Philosophy, and the Politics of Civic Courage. Curriculum Inquiry, Vol. 17, No. 3 (Autumn, 1987). 331.-335.lpp.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!