Foto: Mitchell Bartlett

Stabilitāte izglītībā, skolotāju prestižs sabiedrībā, nauda, kas patiešām seko skolēnam, un atrisinātas sociālās problēmas, lai neciestu izglītības kvalitāte — šos jautājumus partijas izvirzījušas par prioritāriem 11. Saeimai.

Vai izglītība Latvijā kļūs pieejamāka 11. Saeimas laikā? Sabiedriskās politikas centra PROVIDUS rīkotajā diskusijā par iespējām nodrošināt kvalitatīvu izglītību visām
sociālajām grupām piedalās četru partiju pārstāvji: Roberts Ķīlis no Zatlera Reformu partijas (ZRP), Vineta Poriņa no VL!-TB/LNNK, Daiga Reča no ZZS un Ina Druviete no Vienotības.

Papildus jautājumus partiju pārstāvjiem uzdod PROVIDUS pētniece Marija Golubeva un SFL projekta Pārmaiņu iespējas skolām vadītāja Aija Tūna

Kurai iedzīvotāju grupai Latvijā, jūsuprāt, pieeja kvalitatīvai izglītībai pašlaik ir visvairāk apgrūtināta? Un ko jūsu partija darīs, lai šo situāciju mainītu?

Vineta Poriņa
Foto – AFI

Vineta Poriņa: Iedzīvotāju grupa, kurai ir vismazāk pieejama izglītība, ir maznodrošinātie cilvēki.

Daiga Reča: Patiesībā šobrīd ļoti rūpīgi tiek strādāts, lai faktiski nevienai grupai nebūtu liegta izglītības pieejamība.

Bet kam šobrīd nav pieejama izglītība?

D.Reča: Tie šobrīd ir attālākie lauku rajoni, kuros ir skolēni vai bijušie skolēni, kuri ir kaut kādu iemeslu pēc pametuši mācības un nav atsākuši tās.

Ina Druviete
Foto – AFI

Ina Druviete: Runājot par šīm Satversmē noteiktām tiesībām uz pamatizglītību, varētu teikt, ka tās tiek ievērotas, bet Latvijā mums izglītības pieejamība ir jāsasaista ar sociālām problēmām. Mums ir jārunā par sociālām lietām — transports, ēdināšana skolās, dažkārt pat mācību līdzekļu, apģērba, apavu problēma. Tādēļ mēs esam stingri pārliecināti, ka pašreiz izglītības sistēmu nevar pilnībā atbrīvot no sociālās funkcijas, jo gluži otrādi — tā ir jāpastiprina, runājot par sociālo darbinieku vai psihologu iesaisti. Kuras ir riska grupas? Bērni, kuru vecāki ir pārcēlušies uz ārzemēm, un samērā neliels bērnu procents, kuru vecāki nepievērš uzmanību viņu izglītošanai.

Poriņas kundze, jūs minējāt, ka maznodrošinātajām grupām ir apdraudēta kvalitatīvas izglītības pieejamība.

V.Poriņa: Tā tas ir visur pasaulē. Man ir četri bērni, un es zinu, cik izmaksā viena bērna palaišana skolā pirms mācību gada sākuma. Tā patiesībā ir astronomiska summa, ja cilvēkam nav vidējā līmeņa ienākumi. Es nezinu, kā daudzbērnu ģimenes var atļauties pilnvērtīgi nodrošināt savu bērnu tādā skolā, kāda tā pastāv šobrīd Latvijā.

Un ko jūsu partija darīs, lai to mainītu?

V.Poriņa: Viens — mēs iestājamies par to, lai mācību materiāli būtu pieejami brīvi, bez maksas, internetā. Otrkārt, atbalstīt pierobežas lauku skolas, pie skolotāju algas liekot koeficientu, lai nelikvidētos mazās lauku skolas.

Rečas kundze, jūs teicāt, ka viss notiek pozitīvā virzienā. Vai ir kaut kas tāds, ko jūsu partija darīs, lai to progresu paātrinātu?

D.Reča: Es varētu piekrist, ka patiešām ir jādomā par mazajām lauku skolām. Varētu piemērot kaut kādu koeficientu. Jau šobrīd tur, kur ir iedzīvotāju blīvums pārāk mazs, tiek piemērots koeficients. Bet tad ir jādomā nākotnē par to, ka, samazinoties skolēnu skaitam, tā nauda, kas paliek, ir jāatstāj izglītības sistēmā, lai mēs to varētu izmantot skolotāju algu palielinājumam.

I.Druviete: Es arī pievienotos uzskatam, ka izglītības sistēmā finansējums ir samazināts tik tālu, ka katrs nākamais solis varētu būt kritisks. Viens, kas, manuprāt, mums būtu jānodrošina, ir šī skolu tīkla saglabāšana. Un otrs, kam jāpievērš uzmanība, ir pašvaldību un valsts sniegtais atbalsts, piemēram, skolēnu ēdināšanā.

PIRMSSKOLA VISIEM

Runājot par pirmsskolas izglītību — ir pašvaldības, kur vecākiem šis pakalpojums netiek nodrošināts pilnā apmērā, jo vienkārši nav vietu bērnudārzā. Vai pirmskolas izglītībai līdz piecu gadu vecumam ir jākļūst par valstisku prioritāti?

Daiga Reča
Foto – no ZZS
mājas lapas

D.Reča: Obligātā izglītība ir noteikta no 5 līdz 6 gadu vecuma. Tomēr tā ir vecāku brīva izvēle, vai bērniņu laiž bērnudārzā vai strādā ar viņu mājās. Mēs [pirmsskolas izglītošanu] nevaram pašvaldībai uzlikt kā obligātu pienākumu, ja tam nav līdzfinansējuma, jo pašvaldībām jau tā ir daudz funkciju, kas jāpilda, ka faktiski nav kur ņemt šo naudu. Manuprāt, Rīga ir labs piemērs, kā šo jautājumu risina ar līdzfinansējumu, kas ļauj bērniem apmeklēt bērnudārzu.

I.Druviete: Šīs Saeimas laikā tika pieņemti grozījumi Vispārējās izglītības likuma 21. pantā, kas nosaka, ka pašvaldībām ir pienākums nodrošināt vienlīdzīgu pieeju pirmskolas izglītības iestādēm. Perspektīvā valstij ir jānodrošina finansējums arī pašvaldību dibinātām pirmskolas izglītības iestādēm, kaut arī tas prasa lielus līdzekļus. Ja nemaldos, mēs aprēķinājām no 28 līdz 36 miljoniem. Es teiktu, ka šī summa tomēr nav astronomiska.

Roberts Ķīlis
Foto – AFI

Roberts Ķīlis: ZRP programmā ir iekļauts finansēšanas princips ar valsts galvojuma palīdzību, un to mēs velētos īstenot, sākot no pirmsskolas līdz pat augstākajai izglītībai. Tas nozīmē, ka valstij ir jāgarantē visiem bērniem no pusotra līdz 18 gadiem bezmaksas izglītību. Skaidrs, ka tādas sistēmas ieviešana prasītu būtiski pārskatīt esošās attiecības starp valsti un pašvaldībām — tas neskar tikai bērnudārzus, bet arī skolas. Šeit uzreiz gribētu paņemt to ciparu, ko Druvietes kundze nosauca, kas ir nepieciešams, lai šī pieeja tiktu nodrošināta. OECD[1] iesaka, ka naudu, kas tiek atvēlēta no budžeta augstākajai izglītībai, var būtiski pārcelt uz agrāku galu, jo tur ir vislielākā investīciju atdeve, ieguldot cilvēku kapitāla attīstībā no agras bērnības. Tādā veidā mēs varētu nodrošināt, ka bērnudārzos vai pirmsakolās būtu gan laba bērnu aprūpe, gan, es uzsveru, kvalitatīva izglītība. Ja mainās augstākās izglītība finansēšanas princips, mēs varētu pārcelt finansējumu uz pirmsskolas iestādēm, apmaksājot bērnu aprūpi un izglītošanu, par ko maksātu ne vecāki, bet tieši valsts.

V.Poriņa: Mūsu princips pirmsskolas izglītībā ir ievērot, ka nauda seko bērnam, lai būtu godīga konkurence starp privātiem un pašvaldību bērnudārziem. Tā tas tagad jau pakāpeniski tiek darīts, un sadarbībā ar privāto bērnudārzu asociāciju ir tapuši ļoti daudz un labu piedāvājumu, kurus var izlasīt Nacionālās apvienības programmā. Sešgadnieku obligātās mācības noteikti vajadzētu atstāt bērnudārza telpās, apvienojot ar pirmo klasi. Fiziski tas nozīmētu, ka bērns skolā ierastos no otrās klases, līdz ar to ievērojot 12 klašu principu.

SKOLU AUTONOMIJA

Ja mēs runājam par vispārējo izglītību, viens no uzskatiem ir, ka Latvijā izglītības process klases līmenī ir pārlieku regulēts. Kāds ir jūsu skatījums — vai būtu jāpalielina skolotāju autonomija?

I.Druviete: Šeit mums ir nepieciešama tiešām ļoti radikāla dokumentu pārskatīšana, jo, man jāatzīst, es arī nekad nevarēju saprast, kāpēc ir nepieciešami tematiski plāni, ja galu galā ir valsts standarts, ja ir programma, ja skolotājam ir pieredze. Un kāpēc pašreiz, šķiet, neadekvāti funkcijas veic izglītības un kvalitātes valsts dienests.

R.Ķīlis: Jūs laikam esat redzējuši pamatizglītības standartu. Sākumā tas ir ļoti skaists — sagatavošanās vidējai izglītībai un profesionālai dzīvei, nepieciešamās zināšanas… Pēc tam ar katru teikumu viss tiek sašaurināts un detalizēts, mācību dienas slodzes un cik stundas cik dienās jābūt priekšmetiem. Proti, tajā, kā šis process tiek organizēts, ir virkne ierobežojumu. Ja pieņem mūsu piedāvājumu, skolām būs lielāka autonomija, kad nauda sekos skolēnam līdz skolai pilnībā un ne tikai līdz pašvaldībai. Gandrīz automātiski no tā izriet, ka skolas var sākt piedāvāt ļoti atšķirīgas pamatotas pedagoģiskās pieejas un, es arī teiktu, — izglītības filozofijas. Skolas tieši tāpēc, ka tām ir jācīnās par bērniem, piedāvās dažādas lietas. Būs tādas skolas, kurās būs viss tehnoloģizēts, un līdzās būs skolas, kur būs ļoti maz tehnoloģiju — apzināti. Vai būs skolas, kurās trīs dienas mācības notiks skolas telpās un trīs dienas citās vietās, kas saistītas ar lokālo uzņēmējdarbības vidi.

Otra lieta, ka man liekas būtiski, — man grūti saprast, kāpēc skolotāju kvalifikācija joprojām lielā mērā ir Izglītības ministrijas rokās. Ja mēs varēsim pārcelt profesionālas kvalifikācijas plānošanu un budžetu uz skolotāju asociācijām, mēs piedāvātu, ka skolotāji paši viens otru māca un paši seko standartiem, un, ja ir pretenzijas pret skolotāju darbu, viņi tās izskata līdzīgi kā tas ir ārstiem vai, piemēram, juristiem. Skaidrs, ka tas nenozīmē, ka visa kontrole paliek tikai pašām skolām un skolotāju asociācijām — kvalitātes mērījumiem vai monitorēšanai jābūt arī no valsts puses, tā tas visur ir. Bet šie būtu divi veidi, kā būtiski kāpināt profesionālo brīvību skolotājiem.

V.Poriņa: Pirmkārt, es vēlos uzsvērt, ka skola ir maza valsts. Šai domai ir ļoti dziļa nozīme. Un skolotājs šajā mazajā valstī ir līderis. Pašreizējā situācija liecina, ka patiesībā skolotājam Izglītības un zinātnes ministrija ir kā bieds, paši skolotāji vispār nevar ienākt Izglītības un zinātnes ministrijas telpās bez caurlaidēm. Pedagogi baidās rakstīt savas programmas, viņi baidās no ārkārtīgi daudzajiem regulējumiem, kas nāk no ministrijas. Autonomijas sakarā piedāvājam atbrīvoties no Izglītības un zinātnes ministrijas ārkārtīgi lielajām, birokrātiskajām prasībām skolotājiem.

D.Reča: Normatīvajos aktos ir noteikts, kādai dokumentācijai ir jābūt skolā, un visi direktori to visu labi zina un skolotāji zina. Es gribu uzsvērt, ka jau zināmā mērā šobrīd skolotājiem ir dota autonomijas iespēja. Es nedomāju, ka skolotājiem klasē nav brīvības, veicot apmācību. Es nebūt nesaku, ka nav jāpārskata šo dokumentu skaits, lai skolotājiem būtu vairāk iespēja klasē strādāt ar bērnu, bet es domāju, ka mēs šobrīd darām to. Bet attiecībā uz normatīviem aktiem es nesaskatu milzīgas problēmas šobrīd.

Marija Golubeva: Bet kā jūs skaidrojat to, ka saskaņā ar pētījumiem skolēnu motivācija vecākajās klasēs nav spīdoša un ka vairāki skolēni nepabeidz pamatizglītību, paliek uz otro, trešo gadu?

D.Reča: Pirmām kārtām, tomēr ar skolēnu vai bērnu mēs strādājam savā ģimenē, un man liekas, ka šī ir sabiedrības problēma kopumā. Valsts ir sabiedrība un sabiedrība ir valsts. Mums visiem kopā ir jāstrādā, lai šo sistēmu uzlabotu.

IEKĻAUJOŠĀ SKOLA

Speciālajā izglītībā un strādājot ar bērniem ar īpašām vajadzībām, šobrīd nauda ir piesaistīta speciālās izglītības programmām, nevis bērnam, kuram ir speciālās vajadzības. Vai tas būtu jāmaina un jāpiesaista šī nauda bērnam, nevis programmai?

D.Reča: Būtībā šis princips jau eksistē, citādi nemaz nevar būt. Bērns ar speciālām vajadzībām dabū papildus naudu. Ja skolā ir viens bērns, kuram ar komisijas atzinumu ir nepieciešama specializētā izglītība, skola pat viena bērna dēļ licencē šo programmu, tāpat kā viena bērna dēļ skolu aprīko ar visu vajadzīgo aprīkojumu. Mums ir vecāku izvēle, kurā skolā sūtīt bērnu, bet, ja nav šī cilvēciskā pretimnākšana, to acīmredzot mēs nevaram uzlikt par pienākumu jebkurai skolai. Bet varbūt varam, grūti pateikt.

Tad varam vai nevaram? Jo tā ļoti nosacīti ir vēcāku izvēle: ja bērnam rada nelabvēlīgu vidi skolā, tad vecākiem nav līdzekļu, kā aizstāvēt sava bērna tiesības. Ja skola atgrūž bērnu, tad kā šo situāciju risināt? Vai valstij te ir jāiejaucas?

I.Druviete: Es domāju, ka [ANO Bērnu tiesību] konvencija un Satversme ir šī bērna pusē, gluži vienkārši ir jāpilnveido normatīvais mehānisms, ka bērnam arī ar funkcionāliem traucējumiem vai īpašām problēmām ir tiesības izglītoties dzīvesvietai tuvākajā, vecāku izvēlētā, skolā.

Aija Tūna: Es gribēju pajautāt par attiecībām starp speciālajām un vispārizglītojošām skolām ar iekļaujošām funkcijām. Vai Jūs saredzat kādu iespēju vairāk sekmēt šo skolu sadarbību, lai samazinātos skolēnu skaits speciālajās skolās? Jo bieži vien mēs zinām, ka bērni tur nonāk nevis attīstības traucējumu, bet sociālo faktoru dēļ. Kā panākt, lai iekļaušana būtu plašāka, nekā tā ir pašlaik? Lai nauda seko vajadzībām, nevis tikai skolēnam.

I. Druviete: Tas ir mūžīgais jautājums, kas ir labāk — vai speciālas izglītības iestādes vai integrācija parastajās skolās? Īsā atbilde būtu tāda, ka bērniem ar fiziskās attīstības traucējumiem noteiktu būtu ieteicams integrācijas modelis vispārizglītojošajās skolās. Runājot par bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem, tur tīri šī bērna dēļ, iespējams, ka labāka attīstība būtu nodrošināma specializētās izglītības iestādēs, kur visi pedagogi, viss personāls ir sagatavoti darbam ar šiem bērniem.

V.Poriņa: Latvijā ir vērojama institucionālā diskriminācija pret bērniem, īpaši gadījumos, par ko jūs runājāt. Ir nepieciešams novērst tieši institucionālo diskrimināciju pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, un mēs uzskatām, ka ir jāievēro, ka nauda seko skolēnu vajadzībām.

R.Ķīlis: Man jāpiekrīt jums. Jebkāda ievietošana slēgtā iestādē no maza vecuma — tas ir traucējoši un graujoši. Bērnu jāmāca integrētā situācijā. Es pieņemu, ka, ja vaučeru sistēma pastāvēs, šo speciālo vajadzību komponentu var tajā arī atspoguļot.

IZGLĪTĪBA MŪŽA GARUMĀ

M.Golubeva: Runājot par izglītības pieejamību visa mūža garumā, ir zināms, ka profesionālo skolu absolventiem ir daudz zemāki rezultāti vispārizglītojošajos priekšmetos nekā „parasto” (vispārizglītojošo) skolu absolventiem. Ņemot vērā mūsdienu cilvēku karjeras attīstību, kad cilvēks var sākumā pastrādāt vienā profesijā, piemēram, par galdnieku un pēc tam izlemt studēt un kļūt par juristu, vai profesionālās izglītības iestādei būtu viņam jādod tāda starta pakete, lai viņš varētu bez īpašām grūtībām iestāties augstskolā? Pašlaik tas nenotiek.

V.Poriņa: Tā ir skolēnu izvēle un viņu vecāku izvēle, kur mācīties. Bet tas, ka ir jāpiedāvā vienādas iespējas, piemēram, arī Emīla Dārziņa mūzikas skolā matemātikai būtu jābūt augstā līmenī, — jā, tas tā ir.

D.Reča: Es pieļauju, ka tie, kas iet apgūt profesionālo izglītību, tomēr iet ar mērķi uzreiz pēc pamatizglītības apgūt šo profesiju. Centralizētie eksāmeni visiem ir vienādi, tātad prasības eksāmenos principā ir vienādas. Manuprāt, iespēja iestāties augstskolā, ja cilvēks, apgūstot profesiju, ir nonācis pie tāda lēmuma, viņam jau ir.

I.Druviete: Tiešām pastāv atšķirība, ja valsts ģimnāzijā eksāmenu balle vai procentu līmenis sasniedz apmēram 70, tad profesionālās izglītības iestādēs — apmēram 55, tātad starpība ir. Bet šeit ir viens blakus jautājums, kā mums sabalansēt šo profesionālas izglītības un profesionālās vidējās izglītības ieguvēju skaitu. Mūsu programmā tēze, kas ir skaidri uzrakstīta, ir pāreja uz obligāto vidējo izglītību, kas daļēji varētu būt arī profesionāla izglītība. Šiem 80%, kas ir beiguši dažāda tipa skolas, jābūt vienlīdzīgām iespējām turpināt izglītību.

Un tagad pēdējais jautājums — ko jūsu politiskais spēks izvirzīs par mērķi, ko var realizēt 3-4 gadu laikā izglītības pieejamības jomā?

D.Reča: Noturēt stabilitāti izglītībā.

I.Druviete: Atrisināt sociālās problēmas, kas kavē izglītības kvalitātes nodrošināšanu.

V.Poriņa: Celt skolotāju prestižu sabiedrībā.

R.Ķīlis: Ieviest vaučerus, lai nauda seko skolēnam uz pirmsskolu un skolu.

__________________________________

[1] OECD — Ekonomiskās attīstības un sadarbības organizācija.