Cienījamie, Pabrika kungs! Krīgera kungs! Štokenberga kungs! Sapulces organizatori!Es rakstu Jums, es runāju ar Jums kā cilvēks, kā sapulces dalībnieks, kā daudzi varbūt ar pēdējiem latiem no tālienes atbraukušie, kam tāpat kā Jums sāp mūsu kopīgais liktenis, mūsu tautas ciešanas. Tāpat, bet — mazliet citādi.

Paldies, ka bijāt uzņēmušies iniciatīvu un atbildību par sabiedrības kopinteresēm, par mūsu valsti, par mums visiem! Jautāšu Jums — kā Jūs jutāties sapulces laikā, būdami blakus mums? Vai labāk, nekā savos kabinetos, savu tuvo draugu lokā? Vai sliktāk — šīs haotiskās masas, pūļa vidū? Vai sajutāt arī mūsu dzīvo elpu, mūsu domas, mūsu gaidas, mūsu satraukumu, mūsu sāpi? Ko jūs gaidījāt no sapulces, no mums? Kādu iedomājāties sapulces rezultātu? Vai un kā jutāties, tīri cilvēciski izjutāt šo tik nepieciešamo vienotību, kuras dēļ mēs nemaz ne tik viegli un vienkārši sabraucām un satikāmies?

Es nejutos labi. Es pametu sapulci jau pēc stundas. Man bija neērti, mazliet kauns par to, kas ar mums notika.

Mēs dzīvojam nesakārtotā valstī. Mēs esam nesakārtota sabiedrība. Bet ja gribam kaut ko kopīgi darīt, mums ir jāsakārtojas. Es gaidīju šo sakārtošanos. Tie nav Dziesmu svētki, kad vieni dzied, bet otri klausās. Tā ir politiska sapulce, kur domājam, kā rīkoties, liekam prātus kopā. Citādi — kāpēc gan mums pulcēties?

„Atlaist Saeimu!” — tas bija lozungs, kas mūs saveda kopā, kas bija zināms jau pirms sapulces. Bet vai sapulces laikā nevajadzēja nonākt pie kaut kā vairāk, pie kaut kā konkrētāka? Ko darīt? Kā domāt? Ar kādu domu dzīvot tālāk? Ir taču diezgan skaidrs, ka Saeimu tā uzreiz neatlaidīs un jaunas vēlēšanas vismaz šogad nesarīkos. Tiek domāts par jaunu vēlēšanu likumu. Lozungs vēl nav rīcība, lozungs vēl nav doma, kas apskaidro nākotni.

Kad mēs tā esam sanākuši kopā, sabraukuši no Latvijas malām, vai nevajag tā kā iepazīties, sakontaktēties, uzrunāt vienam otru? Mēs ar saviem lozungiem, ar savām konkrētajām atšķirīgajām domām un vajadzībām, Jūs — ar plašāku un gudrāku izpratni par to, kas ir reāli iespējams, kas ir jādara, lai reāli kaut kas mainītos, jo galvenais noskaņojums, kas valda lielākajā daļā sabiedrības un arī sapulces dalībnieku vidū, ir tāds, ka „nekas jau nemainīsies”. Kā pārliecināt, noskaņot, ka mainīsies? Kā mainīties mums pašiem, lai mainītos?

Dienā bija Georga Andrejeva raksts, patiesībā — programma par to labāko, kas varētu, kam vajadzētu notikt. Vai šo programmu nevar sadalīt lozungos?

Visu mūsu kopējo sāpi sadalīt lozungos un pasniegt sapulces dalībniekiem — tāds patiesībā bija uzdevums. Bet, lai to izdarītu, vispirms ir cilvēcīgi jākontaktējas, taču ne jau pēc shēmas „tribīne — pūlis”, bet pēc attieksmes — Jūs, mūsu mīļie, reālā, dzīvā sabiedrība, dzīvā, jutekliski eksistējošā tauta, kurai, kā teicāt, pieder suverēnā vara valstī. Vai Jūs sajutāt mūs kā dzīvu, elpojošu un jūtošu, domāt spējīgu un domāt gribošu sabiedrību, vai tomēr — kā pūli?

Mēs gaidījām, ka mūs uzrunās — Hei, jūs, latgalieši, zemgalieši, limbažnieki, ludzānieši, uz bankrota robežas dzīvojošie zemnieki, nomāktie uzņēmēji, bezdarbnieki, studenti, vecie vīri, jaunatne, arī tie, kas netika līdz laukumam, un tie, kas palika mājās, bet ir kopā ar mums, un vēl — jūs, jūs un arī jūs! Ar kādiem lozungiem atbraucāt? Vai varat izdzīvot? Vai ir spēks cīņai? (IR, IR, IR! — tā aurotu mūsu platās mutes). Mēs gaidījām — paldies jums, jums un jums, ka esam visi kopā! Politiskā situācija šobrīd valstī ir tāda un tāda, bet — kā mēs varam to ietekmēt? Kas šobrīd ir aktuālākais?

Slakteri, atkāpies! Roze, atkāpies! Šleseram kauns! Zatler, mēs tev dodam tautas mandātu, — rīkojies! Solīji būt tautas prezidents, — parādi! Godmani — beidz gari runāt! Opozīcija — vienojieties! Jaunu vēlēšanu likumu! Naudu izglītībai! Naudu zinātnei! Studenti, turieties! Mēs jūtam jums līdzi!. u.t.t., u.t.t. Un mēs uzgavilētu — urā! Un mēs domātu konkrētākas, reālākas domas līdzi Jums un tālāk — kā dzīvi cilvēki par dzīviem cilvēkiem, par reālām lietām un paši par sevi. Un mēs justos sadzirdēti, justu, ka esam daļa no Latvijas, ka paši esam šī Latvija, un, tā domājot, kaut kas patiesi varētu mainīties.

Bet tā visa nebija. Mēs šķīrāmies, pat nesatikušies. Un tā pievīlušies, atbraucām mājās. Mums nav citas iespējas kā priecāties, ka logus tomēr izdauzīja, ka patiesi kaut kas reāli arī notika, kaut kas mainījās. Bet ne uz labāko pusi.

Orķestris bija vietā, bet korim vajadzēja dziedāt tikai beigās, jo dziesma vieno emocionāli, kad problēmu runas ir beigušās.

Mīļie politiķi! Mācieties organizēt sabiedrību, ne tikai runāt PAR problēmām. Esiet tie, kas saprot sabiedrību kā dzīvu, domājošu un darīt spējīgu spēku un vada to! Esiet paši reāli un dzīvi cilvēki starp dzīviem cilvēkiem. Tikai tā Jūsu gudrība un mūsu dzīvais spēks veidos Latvijas nākotni.

Šajā rubrikā publicēti redakcijai iesūtītie komentāri. Redakcija to tapšanā nepiedalās.