Foto: UNHCR: Greece. Refugees and migrants arrive in Lesvos.

Komentārs par ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos (UNHCR) 2015. gada ziņojumu.

Salīdzinot ar pagājušo gadu, Latvijā diskusijas ap bēgļu jautājumu pašlaik ir norimušas. Sabiedrības dienaskārtībā vienmēr agrāk vai vēlāk iestājas nogurums no katras, pat visu sensāciju ražotāju centīgi ekspluatētas tēmas. Tomēr neskatoties uz to, pārvietoto personu skaits pasaulē nav kļuvis ne par mata tiesu mazāks – drīzāk, krīze ir gājusi plašumā. Par to, ka arī par pasaules bēgļu krīzes daudzām saknēm un sējām, var uzzināt no tikko iznākušā ziņojuma – Global Trends. Forced Displacement in 2015, ko izdeva ANO Augstais komisārs bēgļu jautājumos (UNHCR).[1]

Kopš 2014. gada beigām, pārvietoto personu skaits pasaulē turpināja augt, sasniedzot jau vairāk kā 65 miljonus. Tikai salīdzinoši neliela daļa no tiem – 3.2 miljoni – bija patvēruma meklētāji, tātad, cilvēki, kas iesniedza pieteikumu patvērumam citā valstī un vēl gaidīja atbildi. Ap 16.1 miljoniem bija bēgļi, bet pārējie – galvenokārt iekšēji pārvietotas personas jeb cilvēki, kas nepameta savas valsts robežas, bet bija spiesti pamest savas mājas.

Bēgļi ir īpaša cilvēku kategorija, kas ir spiesti atrasties ārpus savām izcelsmes valstīm dēļ sarežģītiem apstākļiem (karš, vajāšana), un atšķirībā no Latvijas valsts iestādēm, UNHCR ziņojums nedala tos divās kategorijās – tajos, kas pamet mājas savas piederības, politisko uzskatu vai reliģijas dēļ, un tajos, kas nevar atgriezties ‘tikai’ dēļ kara vai vardarbības briesmām (Latvijā pēdējai kategorijai piešķir alternatīvo statusu).[2] Vairāk nekā puse no visiem bēgļiem pasaulē nāk no trim valstīm: Sīrijas, Afganistānas un Somālijas. Sīriešu bēgļu skaits 2015. gada laikā pieauga par 1 miljonu, gandrīz sasniedzot 5 miljonu robežu. Kā jau vairākkārt tika rakstīts, lielāka daļa no tiem nemaz nemēģina tikt pie mums, uz Eiropu, bet gan paliek kaimiņu valstu teritorijās. Ne velti Turcija, Pakistāna un Libāna, kā arī Jordānija un Etiopija ir starp tam valstīm, kas savā teritorijā pieņem visvairāk bēgļu.

Tomēr arī citās pasaules malās bēgļu skaits turpina pieaugt. Starp tiem ir jaunieši no Salvadoras un Hondurasas, kas mēģina bēgt no narkotiku bandām, un kuru piespiedu atgriešanās dzimtenē ir viens no punktiem ASV un Meksikas vienošanās par migrācijas kontroli. Rohingja tautības cilvēki no Mjanmas, kuriem jau 1982. gadā militāra valdība atteica tiesības uz pilsonību, un kas meklē patvērumu citās reģiona valstīs, bet ir bieži spiesti palikt uz laivām Andamanu jūrā, jo neviena valsts viņus negrib ielaist. Cilvēki no Nigērijas, kas bēg no reliģisko fanātiķu Boko Haram bandām un nonāk bēgļu nometnes, kur daži mirst no adekvāta ēdiena trūkuma.

Tikai salīdzinoši neliela daļa no visiem cilvēkiem, kas kara, dabas katastrofu vai citu no viņiem neatkarīgu apstākļu dēļ bija spiesti pamest mājas, atrodas Eiropā – turklāt pie Eiropas reģiona UNHCR ziņojums pieskaita arī Turciju, kur atrodas jau ap 2,5 miljoniem bēgļu, galvenokārt no Sīrijas, un Ukrainu, kur ir daudz iekšēji pārvietoto personu no Krievijas un tai draudzīgo kaujinieku okupētām teritorijām. Tanī pašā laikā gan absolūtajos skaitļos, gan procentuāli 2015. gadā bēgļu skaita pieaugums Eiropas reģionā bija lielāks nekā citos reģionos – tas pieauga par 1.3 miljoniem jeb 43%.[3] Vairāk nekā puse no reģiona bēgļiem atrodas Turcijā un nav šķērsojuši ES robežas.

Ne visas personas, ko UNHCR pieskaita pie bēgļiem, ir gājušas caur individuāla statusa piešķiršanas procedūrai. Daudzās valstīs tie tiek atzīti par bēgļiem kā noteiktai cilvēku grupai piederīgie uz kolektīva pamata. Lielākā daļa cilvēku, ko ANO Augstā komisāra dienests uzskata par bēgļiem, ir saņēmuši palīdzību no UNHCR. Attīstītajās valstīs valdības parasti pašas nodarbojas ar bēgļu pieņemšanu.

Nav noslēpums, ka katras valsts spēja pieņemt bēgļus jeb tās kapacitāte nodrošināt viņiem jumtu virs galvas, darbu un veselības aprūpi, ir lielā mērā atkarīga no valsts iedzīvotāju skaita, ienākumiem un tautsaimniecības attīstības. Pašlaik bēgļu un patvēruma meklētāju sadale pasaulē ir izteikti neproporcionāla, un valstis ar zemiem un vidējiem ienākumiem nereti pieņem krietni vairāk bēgļu nekā bagātas valstis. Pēdējo trīs gadu laikā 86% no pasaules bēgļiem palika mazo un vidējo ienākumu valstīs. Vismazāk attīstītas valstis – tādas, kas diez vai var nodrošināt attīstības iespējas saviem pilsoņiem, pieņēma ap 4 miljoniem bēgļu. Vislielākais bēgļu skaits pasaulē joprojām atrodas Āfrikā, un tas arī turpina augt. Āfrikas valstis pieņēma lielu daļu no jaunajiem bēgļiem no nesen izraisītajiem konfliktiem – piemēram, 123 tūkstoši cilvēku no Burundi saņēma patvērumu Tanzānijā. Valstis, par kurām ES iedzīvotāji vai nu nedomā vispār, vai arī iztēlojās tās tikai kā bēgļu un migrantu avotus – Ruanda un Kamerūna – 2015. gadā kopā pieņēma vairāk jaunu bēgļu nekā Lielbritānija.[4]

Viena no svarīgākajām tendencēm, kurai kārtējo reizi pievērš uzmanību UNHCR ziņojums, ir tā, ka liela daļa no bēgļiem atrodas tā saucamajās ‘ilgstošajās situācijās’ (protracted situation) – kad liela bēgļu grupa (virs 25 000) vairāk kā piecus gadus atrodas ārpus savas izcelsmes valsts vienā mītnes zemē. Ap 40% bēgļu visā pasaulē atrodas ‘ilgstošajās situācijās’, kas nozīmē, ka plānojot patvēruma politiku nākotnei, valstīm jārēķinās ar to, ka bēgļi kā iedzīvotāju kategorija nekur nepazudīs.

UNHCR ziņojums norāda, ka brīvprātīga atgriešanās dzimtenē, pārvietošana uz valstīm, kas brīvprātīgi piedāvā bēgļiem apmesties viņu teritorijā, un integrācija mītnes valsts sabiedrībā ir trīs ilgtspējīgi risinājumi bēgļu situācijām. Tomēr tikai nelielai daļai bēgļu ik gadu izdodas atrast ilgtspējīgu risinājumu, un cilvēku skaits, kas dzīvo nedrošos pagaidu patvēruma apstākļos, paliek aizvien lielāks. Atgriezties dzimtenē traucē konflikti, zaudēti īpašumi un zeme, zema veselības aprūpes un izglītības pieejamība. 2015. gadā dzimtenē atgriezās tikai ap 214 tūkstošiem bēgļu. Valstu, kas piedāvā uz tām pārvietoties, nav daudz, un pagājušajā gadā tās brīvprātīgi pieņēma ap 107 tūkstošiem bēgļu.[5] Integrācija vietējā sabiedrībā paliek kā de facto perspektīvākais ceļš bēgļu situācijas atrisināšanai, tomēr, lai spriestu par to, cik veiksmīgi notiek integrācija, trūkst starptautiski salīdzināmu datu. Piemēram, daudzas valstis neapkopo statistiku par to, vai naturalizētie pilsoni ir bijušie bēgļi.

Nākotnes izaicinājumu risināšanai bēgļu integrācijas jomā nepieciešama ne tikai patvēruma valstu politiskā griba, bet arī laba patvēruma un integrācijas politika, pilnīgākas zināšanas par bēgļu situāciju un tendencēm, lieli resursi, kā arī atbildīgo institūciju un personu kapacitātes uzlabošana.

Pētījuma pilnais teksts pieejams šeit. UNHCR mājas lapā iespējams iepazīties arī ar papildus video, intervijām un infografikām.

[1] UNHCR (2015) Global Trends. Forced Displacement in 2015.
[2] PMLP, http://www.pmlp.gov.lv/en/home/services/asylum-seeking/
[3] Global Trends, 14.
[4] Ibid.
[5] Ibid., 26.