Foto: Didzis

Terorisma draudu dēļ Rīgā un citur Eiropā Dž. Buša vizīšu laikā demokrātija un tās būtiskākais pamatnosacījums — vārda brīvība, tiks realizēta drošā attālumā no paša demokrātijas nesēja izvēlētā pārvietošanās maršruta.

Tukšas ielas un kafejnīcas, no Rīgas ārā braucošu mašīnu plūsma, lēnīgi cilvēki, kuriem pieteikts mazāk kustēties un nevicināt rokas. Iespējams, tieši tā Rīga izskatīsies, sagaidot ASV prezidentu Džordžu Bušu – Latvijas vēsturē vērienīgākās drošības pasākumu kampaņas laikā, kas pilnīgi noteikti pārspēs gan Hruščova ierašanos 1959. gadā, gan Gorbačova vizīti 1987., gan Klintona jūsmīgo uzņemšanu 1994. gadā, gan Prinča Čārlza sagaidīšanu Latvijā 2001. gadā.

Valsts (šoreiz tās šaurākajā izpratnē — elite) gaida augstu viesi, kura piestāšana Latvijā publiskajā diskursā diemžēl izskanējusi kā brīžiem smieklīgu, brīžiem nesaprotamu un viennozīmīgi ļoti dārgu noteikumu un rīcību virkne. Par šīs vizītes politiskajām, ekonomiskajām Force Majeure un visbeidzot arī tīri emocionālajām konsekvencēm varēsim runāt tad, kad viss jau būs laimīgi beidzies un atviegloti uzelpos abu valstu drošības dienesti, politiķi, viesnīcnieki un, visticamāk, arī tie, kas divas dienas būs baidījušies vērt vaļā logu aizkarus. Lai kur Dž. Bušs dotos, gan savā dzimtenē, gan Eiropā viņš ir simtiem viņa politikas pretinieku pavadīts. Vieni nav mierā ar Buša administrācijas reformām ASV (finansējuma samazināšana gan izglītībai, gan dažādiem sociālajiem pabalstiem, virknei ar izglītību, veselības un vides aizsardzību saistītām programmām[1]). Tik pat liels pretinieku skaits ir viņa administrācijas realizētajai ārpolitikai un, galvenokārt, Irākas okupācijai. Taču, kā laikrakstā “Diena” norādījis Ģirts Kasparāns, „iespējams Dž. Bušs nemaz nepamana pret sevi vērsto naidīgumu”[2]. Terorisma draudu dēļ Rīgā un citur Eiropā Dž. Buša vizīšu laikā demokrātija un tās būtiskākais pamatnosacījums — vārda brīvība, tiks realizēta drošā attālumā no paša demokrātijas nesēja izvēlētā pārvietošanās maršruta.

Visdrošākais attālums, kā parādīties tautai, šķiet, ir televīzijas translācijas un skaistās bildītes avīžu pirmajās lappusēs, kurās parādās Dž. Bušs un viņa sagaidītāji.

Savā ziņā augstais viesis un viņu gaidošā namamāte ir līdzīgi. Abi ievēlēti aptuveni vienā laikā, abi ievēlēti atkārtoti, abu ievēlēšana nav bijusi vienkārša un vēl tagad ir gan tenku, gan leģendu vīta. Par Dž. Buša pirmo ievēlēšanu ir sarakstītas vairākas grāmatas un balsu skaitīšana bija mediju dienas kārtībā vēl ilgi pēc pašām vēlēšanām. Savukārt, Latvijā par savdabīgu simbolu sabiedrības atmiņā ir kļuvusi gan Maestro atteikšanās no tālākas kandidēšanas prezidenta amatam, gan puķainā blūzīte ar balto krādziņu, kas bija Vairai Vīķei – Freibergai mugurā viņas „zvaigžņu stundā” 1999.gada 17.jūnija vēlajā vakarā[3].

Abi kā savās valstīs, tā arī aiz to robežām, ir gan beznosacījuma mīlēti un argumentēti atbalstīti, gan kritizēti un nosodīti.

Iespējams, ka viens no iemesliem, kāpēc daudzi atbalsta prezidentu Dž. Bušu, ir viņa slavenā frāze: „Kas nav ar mums, tie ir pret mums”[4], un būt pret Bušu laikam nav pārāk viegli.

Tautas attiecības ar V. Vīķi-Freibergu šķiet komplicētākas. No vienas puses, viņa iemieso tautas kopīgo vēsturisko atmiņu par tik jūtīgiem jautājumiem kā emigrācija, bēgļu gaitas, dzimtenes jēdziens. Atgriežoties Latvijā un kļūstot par prezidenti, viņa savdabīgi apmierināja pārejas sabiedrības vajadzību pēc harizmātiska līdera. Ar V. Vīķi-Freibergu cilvēkiem nebija negatīvās pieredzes, viņa neasociējās ne ar kažoka pārmešanu, ne privatizāciju, ne korupciju, bet gan ar labu izglītību, veiksmīgu karjeru, līdzjūtību, tautas likteni un ar glābiņu, kas nāk no rietumiem. No otras puses, laikam ritot, situācija ir mainījusies — sešu gadu laikā tautai un prezidentei ir radusies kopīga pagātne, rīcības un lēmumi, uz kuriem atskatīties un izvērtēt. Ir piedzīvoti pirmie reitingu kritumi un savstarpējie pārpratumi.

Taču, atgriežoties pie abu prezidentu līdzīgo iezīmju uzskaitījumu, jāmin arī drosme nepopulāru lēmumu pieņemšanā, apbrīnojams paškritikas trūkums, kā arī spēja izcelties ar spilgtiem izteikumiem. Piemēram: “Tas ir apbrīnojami, ka es uzvarēju. Es sacentos ar mieru, labklājību un tagadējo prezidentu!”, Dž.Bušs izteicies par savu ievēlēšanu, cerot, ka TV kameras ir izslēgtas[5]. Savukārt V.Vīķe-Freiberga, atskatoties uz pirmo prezidentūras termiņu atzina: “(…) esmu apņēmības pilna strādāt vēl četrus gadus tik pat intensīvi un, ceru, tikpat izcili, kā to ir izdevies darīt iepriekš, jo es nekaunos no šī vārda “izcilība””[6].

Vēl viens interesants fakts ir abu prezidentu sabiedriskā dzīve, ja tā var nosaukt, līdzdalību plašākai sabiedrībai nepazīstamās organizācijas, kurās iesaistījušies gan Dž. Bušs, gan Vaira Vīķe – Freiberga.

„Visu savu pieauguša cilvēka mūžu, paralēli zinātniskajai darbībai, esmu bijusi praktizējoša mistiķe – cilvēks, kas piekopj misticismu, nevis kā intelektuālu novirzi (t.i., lasa par ezotēriskām tradīcijām, kabalu, hinduismu utml), bet kā praksi, kura orientēta uz apziņas stāvokļu trenēšanu, vingrināšanu, intuīcijas izkopšanu,[7]” tā vairākās intervijās ir atzinusi Vaira Vīķe – Freiberga, tostarp arī stāstot par savu pieredzi Rozes krusta ordenī (AMORC)[8]. Šī ir organizācija, kuras biedri apgūst zinības, kas attīstīta personību un palīdz apziņas stāvokļa trenēšanā. Apziņas stāvokļa trenēšana, nenoliedzami, ir visai apsveicama nodarbe, īpaši prezidentam, jo, nonākot augstākā apziņas stāvoklī, indivīds vienkārši nespēj veikt amorālās rīcības. Diemžēl šķiet, ka pagaidām vēl nav sasniegts tas apziņas stāvoklis, kad ir vitāli svarīgi nosodīt citu veikto amorālo rīcību.

Ja Latvijai augstu amatpersonu darbošanās noslēpumainās organizācijās ir salīdzinoši jauna parādība, tad ASV daudzas šīs valsts vēsturē nozīmīgas personības ir bijušas saistītas ar slepenām organizācijām, pārsvarā Brīvmūrnieku ložām. Avotos tiek minēts, ka ir pierādīta gan Džordža Vašingtona, gan Tomasa Džefersona un pat Bila Klintona piederība Brīvmūrniekiem[9]. Taču organizācija “Galvaskauss un kauli” (“Skull and bones”), kurā darbojas Dž. Bušs, ir noslēpumaināka par Rozes krusta ordeni un pat Brīvmūrniekiem. Par savu darbību šajā organizācijā tās biedri, tostarp Dž. Bušs un viņa pretinieks 2004. gada Prezidenta vēlēšanās senators Dž. Kerijs kameru priekšā nerunā. Kāds cits šīs organizācijas biedrs ir atzinis, ka rituāli, kas saistīti ar zārkiem, galvaskausiem un citiem kauliem (un, lai tos iegūtu, tiek veiktas kapu aplaupīšanas, kurās ir pieķerti šīs organizācijas biedri), atgādina, ka dzīve ir īsa. Un dzīvi var izbaudīt tikai tad, ja piederi priviliģēto aprindām. Daudzi priviliģētajām aprindām piederīgie ir arī “Galvaskausa un kaulu” biedri. Viņi sniedz atbalstu savai alma mater Jēlai, savstarpēji izpalīdz viens otram, turklāt dēvē sevi par Bruņiniekiem, bet pārējos – par Barbariem[10].

Taču, atgriežoties pie abu prezidentu salīdzināšanas, jāatzīst, ka zināmas līdzības ir saskatāmas arī viņu publiskās komunikācijas stilā[11].

Abu retorika ir spilgta un emocionāla. Piemēram, savās inaugurācijas runās abi ir uzsvēruši nākotnes vīziju vairāk kā tagadnes izvērtējumu. Abi piemin sev vien zināmos augstākos spēkus[12], taču, tai pat laikā, abi ir apņēmušies nospraustos mērķus realizēt ar Dieva palīgu.

Katrā ziņā abi savos izteikumos tikuši bieži pārprasti vai nesaprasti, ko V. Vīķe – Freiberga nosaukusi par “zināmu komunikācijas plaisu”: „Ir problēmas ar manu un daļā tautas pieņemto humora stilu… Ne vienreiz vien gadījies, kad bezgala drūmā nopietnībā ļaudis uzņem manus ironiskos izteikumus.” [13]

Par komunikatīvo plaisu, šķiet, liecina arī internetā klejojošs joks, kurā atainots kāds bāra apmeklētājs, kurš nolemj pie letes sēdošajam Dž. Bušam un K. Pauelam pajautāt, ko augstās amatpersonas te dara. Viņš saņem atbildi: “Spriežam par vēl 100 000 Irākas civiliedzīvotāju un vienas blondīnes nogalināšanu!”. Puisis apstulbst un vaicā: „Kāpēc tieši blondīne?”. Pēc šī jautājuma Bušs pievēršas Pauelam un saka: “Es taču teicu, ka nevienam nerūp irākieši!”.

Arī Latvijas amatpersonām, un prezidente nav izņēmums, ir nācies saskarties ar problēmām, komunicējot sabiedrībā Latvijas izlēmīgo rīcību Irākas jautājumā. Taču V.Vīķe-Freiberga konferencē “NATO un 21.gadsimta drošības problēmas” skaidrošanai izmantojusi savu personisko kara un bēgļu gaitu pieredzi: “Es atceros, kā es pati sēdēju pagrabā un katru dienu redzēju nāvi apkārt,” viņa sacīja, norādot, ka karam “ir smaga cena, bet neizlēmībai cena bieži vien ir vēl lielāka.”[14]. Te gan jājautā, cik lielam jābūt nevainīgo upuru skaitam, lai kara cena kļūtu smagāka par neizlēmības cenu?[15].

Taču ne Irākas kontekstā ir šis stāsts. Šoreiz stāsts ir par skaistajām bildītēm un to, kā tās veido vēsturi, un arī šo, nenoliedzami vēsturisko, notikumu – Dž. Buša vizīti Rīgā. Tāpēc arī noslēgumā, pārfrāzējot Dž. Buša izteikumu: “Mēs nedrīkstam ļaut teroristiem atturēt mūs no iepirkšanās”[16], varētu teikt, neļaujiet Buša vizītei atturēt jūs no jauki pavadīta laika patukšajā, bet sakoptajā un tik skaistajā Rīgā 6. un 7. maijā!

Starp citu, vizītes programmā ir paredzēta arī fotografēšanās ar tautu. Līdz 7. maijam nofotografēties kopā ar prezidentiem var tirdzniecības centra “Olimpija” hallē.

______________________________________

[1] Maikls Mūrs (Michael Moore) savā grāmatā “Stupid White Man” uzskaitījis ap 50 dažādu fondu, sabiedrisko organizāciju, izpētes un atbalsta programmu slēgšanu, kā arī būtisku finansējuma samazināšanu visdažādākajās tautsaimniecības un sociālās aprūpes sfērās, ko Buša administrācija paveikusi, esot pie varas tikai dažus mēnešus.

[2] Kasparāns, Ģirts. Nelaipnā Eiropa. Sestdiena, 2005. 30. aprīlis

[3] Tovakar pie TV ekrāniem Latvija iepazinās ar līdz tam plašākai sabiedrībai maz pazīstamo Kanādas latvieti. Šodien, lasot Saeimas stenogrammu, neatspoguļojas ar to saistītais romantisms. Par Vairu Vīķi-Freibergu tika nodotas 50 balsis ar 50 neapšaubāmām vēlēšanu zīmēm, bet par vienu vēlēšanu zīmi radās domstarpības. Vēlēšanu zīmē nepārprotami tika nosvītroti Valda Birkava un Ingrīdas Ūdres uzvārdi, un Vairas Vīķes-Freibergas ailītē tika nosvītrots vārds “Vaira” un daļa no uzvārda – trīs burti no uzvārda daļas “Vīķe”. Sīkāk skat. Latvijas Republikas 7. Saeimas pavasara sesijas četrpadsmitās (ārkārtas) sēdes 1999. gada 17. jūnijā stenogrammu (plkst. 21.00)

[4] http://archives.cnn.com/2001/US/11/06/ret.bush.coalition/index.html

[5] “It’s amazing I won. I was running against peace, prosperity, and incumbency!”, Dž.Bušs 2001.gada jūnijā atzinies Zviedru premjeram J.Pēršonam, domājot, ka tiešraides televīzijas kamera jau ir izslēgta. Tuvāk sk. Moore, Michael. Stupid White Man. London: Penguin Books, 2002.

[6] Runājot par pirmajiem četriem prezidentūras gadiem V. Vīķe-Freiberga preses konferencē sacīja: “Es vēlētos sākt ar pateicību 7. Saeimai, kas savā gudrībā mani ievēlēja par prezidenti. Man šķiet, tas nebija slikts lēmums, esmu pārliecināta, ka Latvijai tas bija labs lēmums. (…)Varu publiski apliecināt, ka esmu apņēmības pilna strādāt vēl četrus gadus tik pat intensīvi un, ceru, tikpat izcili, kā to ir izdevies darīt iepriekš, jo es nekaunos no šī vārda “izcilība””. Skat. Latvijas Vēstneša arhīvu

[7] Piemēram, “Ceļš katram jāiet pašam“, Neatkarīgā Rīta Avīze, 1994. gada 7. janvāris

[8] Plašāk par AMORC var uzzināt organizācijas mājaslapā

[9] http://www.heart7.net/uspresidentasmasonspt3.htm

[10] Plašāk par Galvaskausu un kauliem nationmaster.com; wikipedia un prisonplanet.com

[11] Daudz kolorītāki materiāli ir atrodami rakstos par Buša un Hitlera komunikācijas līdzībām, kā arī Buša un Bin Ladena retorikas salīdzinājumā

[12] V. Vīķe-Freiberga savā runā pēc ievēlēšanas uz pirmo prezidentūras termiņu aicināja “ikkatru Latvijas pilsoni un ikkatru tās iedzīvotāju atcerēties to milzīgo radošo potenciālu, kas katrā cilvēkā ir iekšā, ko katrā iespējams atmodināt. To milzīgo enerģiju, ko cilvēks var iegūt, atverot savu sirdi Visuma spēkiem caur līdzcietību un caur cilvēkmīlestību. Mums katram katru brīdi ir brīvi pieejami šie neizsmeļamie garīgā spēka avoti.” Skat. “Latvijas Republikas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga — savā pirmajā darba dienā: Saeimā, Doma baznīcā, Brāļu kapos, Rīgas pilī.” Latvijas Vēstnesis.

Dž. Bušs savā pirmajā inaugurācijas runā apņēmās strādāt, lai radītu vienotu taisnīguma un iespēju nāciju, sakot: “Es zinu, ka mēs to varam, jo mūs vada spēks, kas ir lielāks par mums pašiem un rada mūs kā Viņa tēla līdziniekus” (I know this is in our reach becouse we are guided by a power larger than ourselves who create us equal in His image.). Skat. George W. Bush. First Inaugural Adress, January 20, 2001.

[13] Skat. “Par Valsts Prezidenti vēl četrus gadus”, Latvijas Vēstnesis 20.06.2003., pēc A. Tarvida intervijas “Man nav to varas instrumentu rokās…” izdevumā „Kas notiek”.

[14] BNS, 14.02.2003.

[15] Šobrīd pēc dažādu avotu sniegtajām ziņām 21 239 vai pat 100 000 Irākas civiliedzīvotāju jau ir nogalināti šajā karā, skat. http://www.iraqbodycount.net/ un New York Times, 29.10.2004.

[16] http://theage.com.au/articles/2004/10/06/1096949581855.html