Raksts

Skabarga Rietumu acī


Datums:
27. oktobris, 2009


Autori

Ina Strazdiņa


Foto: Andi

Attieksme un uzskati, kas šobrīd sabiedrībā veidojas pret starptautiskajiem aizdevējiem, neveicina dialogu un nekādi nepalīdz valstij atlabt.

Par zālēm nesaka „paldies”, citādi tās vajadzēs atkal. Gluži tā ir ar Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) un citu ārvalstu aizdevēju atbalstu, kuru ikviena lielās finansiālās grūtībās nonākusi valsts lūdz un iegūst, taču, reiz saņēmusi, diezin vai vēlēsies to atkārtot.

Tieši dēļ nosacījumiem, ar kādiem SVF naudu aizdod, organizācija pasaulē ir ieguvusi tik pretrunīgu slavu — sākot no vienīgā iespējamā glābēja, kad finanšu krīzes sistai valstij vairs nav kur citur meklēt palīdzību, un beidzot ar bezsiržu bandu, kas ievieš tādas prasības, lai valstis iznīcinātu un naudu pārpumpētu uz ASV bankām. Parasti par SVF ir maz ziņu un daudz noslēpumainības. Tā nav organizācija, par kuru ikdienā plaši rakstītu avīžu slejās. Un laimīgi to valstu iedzīvotāji, kas mūžu nodzīvo, tā arī par Valūtas fondu neuzzinājuši, jo tas tikai liecina, ka viss bijis kārtībā ar pašu valsti un cilvēkiem, kuri atbildīgos amatos spējuši vadīt valsts finanses un ekonomiku.

Latvija ir viena no valstīm, kurai šī iespēja ir gājusi secen un kura tagad uz savas ādas izbauda, cik rūgtas ir starptautisko aizdevēju zāles. Taču, kā saka visi šā raksta tapšanas laikā aptaujātie ārvalstu eksperti, lai arī SVF nosacījumi patiešām ir nepatīkami, fonds diezin vai ierodas valstīs, lai tās iznīcinātu, un nav arī tā, ka Latvijas vai kādas citas valsts gadījumā SVF krīzes ārstēšanas pulveri jauktu stiprāku un negantāku nekā citiem. Nosacījumi ir vieni un tie paši, tikai jautājums — kā valsts tos prasmīgi un gudri spēj izpildīt. Taču Latvijas gadījumā līdz ar starptautisko aizdevumu un smagajiem nosacījumiem, ir iestājusies vēl viena dimensija — proti, skepse un nīgrums pret visu, kas nāk no Rietumiem un vainīgā meklēšana tieši tur.

Visi ārzemnieki ir sliktie

„Klau, ja tā turpināsit, jums drīz vairs nebūs draugu,” tā kādā rāmā pievakarē, malkojot tēju pēc garas darba dienas, man saka Eiropā pazīstama medija žurnālists, brits pēc tautības, kurš pats ilgu laiku dzīvojis Latvijā un turpina sekot notikumiem līdzi. Stīvs, tā saukšu viņu šajā rakstā, pēdējā laikā, lasot gan krieviski, gan latviski rakstošo presi, pamanījis, ka starptautisko aizdevēju vārds visbiežāk parādās negatīvā kontekstā, proti — ļaunie, kas izputinās valsti. To, kā saka Stīvs, nebūtu pārsteigums gaidīt no eiroskeptiskas vai radikāli labējas preses, taču šādi secinājumi bez plašākas analīzes parādās arī visnotaļ cienījamos dienas izdevumos, kuri lielā mērā veido sabiedrības domu. Pavisam nesen arī no zviedru diplomātiem, kas īpaši tagad cītīgi studē Latvijas medijus, nācies dzirdēt, ka Zviedrijas virzienā gan pamatoti, gan nepamatoti krīt daudz akmeņu, kas izraisījuši vienu otru diplomātu asāku komentāru, proti — vai vispār tādai valstij ir vērts palīdzēt un vai kāds ir arī painteresējies, ka Zviedrija kopā ar citiem aizdevējiem Latvijai ekonomikas atveseļošanas programmai piešķīrusi 1 miljardu eiro. Kopumā no visiem starptautiskajiem aizdevējiem — Eiropas Komisijas, SVF un vairākām ārvalstīm — Latvija nākamajos gados saņems 7,5 miljardus eiro jeb 5,27 miljardus latu.

Taču Stīvs nav vienīgais Eiropā strādājošais žurnālists, kurš pamanījis, ka mūsu valsts gadījumā attieksme pret SVF un starptautiskajiem aizdevējiem nav tikai jautājums par to, kā valsts spēj izkulties no krīzes, bet arī par to, ko tad vispār labu no „tādiem Rietumiem” var gaidīt. „Kritika kā tāda”, saka Stīvs, „ir absolūti nepieciešama. Un šajā procesā neviens nav svētais. Taču jautājums — kādas zināšanas un domas Latvijas sabiedrībā krājas un kā tā turpmāk veidos attiecības ar ārējiem partneriem.” Ja jau Rietumi ir ļaunie, ar ko tad?

Liek sapurināties pašmāju politiķiem

Eksperti secina, ka tas, kāds viedoklis sabiedrībā veidojas par šo situāciju, ir vispirms atkarīgs no politiķiem. Ar viņu vārdiem runā mediji, un tas arī sabiedrību baro ar priekšstatiem, kas ir starptautiskie aizdevēji. Ar SVF ir līdzīgi kā ar Eiropas Savienību (ES) — vieglāk ir nevis atzīt pašu kļūdas, bet gan visu vainu novelt uz Eiropas birokrātiem, ka tieši viņi prasa ieviest to un to direktīvu un tās un tās prasības.

Par to pārliecināts ir arī ungāru valodā rakstošā informatīvā portāla BruxInfo vadītājs Briselē Zoltans Gijeva, kam šāds secinājums radies, analizējot savas valsts pieredzi. Ungārija vairākkārt aizņēmusies naudu no SVF. Pēdējā summa ir 20 miljardi eiro, ko Ungārijai tāpat kā Latvijai piešķir pakāpeniski un ar nosacījumu, ka valsts izpildīs virkni prasību. Atšķirībā no Latvijas Ungārijas finanšu problēmas neradīja ekonomikas pārkaršana, pārmērīgs kredītu slogs un brūkošas bankas, bet gan milzīgs budžeta deficīts, ko Ungārija gadiem nespēja un nespēja aizlāpīt. „Starptautiskā Valūtas fonda aizdevums Ungārijai ir ļoti nācis par labu,” saka Z.Gijeva, „budžeta deficīts ir pamatīgi sarucis un pieaugusi arī forinta vērtība — pēdējā gadā gandrīz uz pusi. Protams, ka Ungārijas valdībai nācās īstenot jostas savilkšanas reformas, ko izjuta ikviens, – gan sociālajā sfērā, gan algu sistēmā, tika arī paaugstināti nodokļi. Taču tas lika jaunajai valdībai sasparoties un izdarīt nepieciešamās reformas, ko visas iepriekšējās varas desmit gadu garumā, baidoties zaudēt popularitāti, nebija spējušas.” Sabiedriskā doma, kā norāda Z.Gijeva, lielākoties nebūt nav uztvērusi starptautisko aizdevēju prasības kā kaut ko ārkārtēju vai kaitīgu. Drīzāk cilvēkos bijusi pārliecība, ka ietekme no malas liks sapurināties pašmāju politiķiem un beidzot izvest valsti no parādu dūksnāja. Pa laikam uzsprēgājuši paši politiķi, opozīcijas partijas, kas attiecīgi arī noskaņojis daļu vēlētāju pret taupības programmām, norādot, ka SVF prasības ir pārmērīgi stingras. Taču šis viedoklis sabiedrībā lielu atbalstu nav guvis.

Ir jānovērtē attīstība

„Labā ziņa ir tā, ka tāds SVF vispār eksistē un ka no tā var saņemt atbalstu. Taču, protams, ir arī sliktās ziņas, un tās ir nosacījumi, kas nāk līdz ar iegūto naudu,” tā uz jautājumu, kā vērtēt starptautisko aizdevēju aktivitātes un kāpēc tās izraisa tik pretrunīgas izjūtas sabiedrībā, atbild Eiropas uzņēmējdarbības institūta prezidents Briselē Dr. Peters Jungens. „Šie nosacījumi, kurus tagad piemēro SVF, ir daudz maigāki nekā Āzijas krīzē, Argentīnā un pēckara finanšu krīzes zemēs, kur šīs prasības bija ja ne stiprākas, tad pilnīgi noteikti tādas pašas. Es no sirds vēlētos, lai Latvijas cilvēki patlaban atrastos daudz labākā situācijā, taču es domāju, ka, ja ievērosit SVF recepti, tas jums noteikti palīdzēs arī politiski, jo ir skaidrs, ka būs ekonomiskais atbalsts. Ja jūs tam sekosit, tad, esmu pārliecināts, pēc pusotra, diviem gadiem Latvija būs daudz labākā situācijā. Taču ļoti daudz kas ir atkarīgs no jums pašiem,” saka profesors Jungens.

Viņa padoms ir arī vairāk analizēt Latvijas ieguvumus un netiražēt domu, ka Latvija visu zaudē un viss ir sagrauts: „Jums ir jānovērtē tā attīstība, kas ir notikusi pēdējos divdesmit gados — apbrīnojamais kopprodukta un peļņas pieaugums. Ja mēs to pielīdzinām simts procentiem, tad tagad jūs esat noslīdējuši līdz astoņdesmit. Lai arī tas ir ārkārtīgi sāpīgs process iedzīvotājiem, manuprāt, jūsu valdība patlaban rīkojas pareizi.”

„Valūtas fonda prasības nenozīmē tikai budžeta apgriešanu, bet arī mēģinājumus pavairot ienākumus,” tā secina Eiropas Parlamenta Tautas Partijas grupas pārstāvis Mihails Gālers, analizējot, kā Latvijai labāk izpildīt SVF prasības un kā nenodarīt pāri sociāli vismazaizsargātajām grupām. Gālera ieteikums – Latvijā būtu ieviešams progresīvais ienākuma nodoklis, taču šāda ideja iespējama tikai tad, ja to atbalstītu arī sabiedrības doma. Proti – ka tie, kuri pēdējos piecpadsmit gados sakrājuši vairāk, patriotisma vadīti, varētu nākt talkā valstij un arī vairāk maksāt. Gālers uzskata, ka viņa dzimtenē Vācijā, kur nekad šāda nodokļa nav bijis, to ieviest principā nebūtu problēmu.

SVF raibais CV

Aizdevums nav dāvana, bet gan parāds, kas būs jāatdod. SVF, kura sēdeklis atrodas Vašingtonā, zināmā mērā ir nepielūdzama organizācija, kas prasa un prasīs un kas ir strādājusi ar valstīm daudz briesmīgākos apstākļos. Valūtas fonda CV ir daudz pretrunīgu punktu, kas kritiķiem visā pasaulē liek raudzīties uz organizāciju ar greizu aci.

SVF dibināja pasaulei grūtā laikā 1944. gadā jūlijā konferencē Bretonvudā ASV, kad 45 valdību pārstāvji vienojās par tādas ekonomiskās sadarbības sistēmas izveidošanu, kas nepieļautu 30. gadu Lielās depresijas atkārtošanos. Vienošanās līgumā, ko gadu vēlāk parakstīja 29 valstis, teikts, ka SVF mērķi ir nodrošināt starptautisko sadarbību monetārajā jomā, veicināt starptautiskās tirdzniecības paplašināšanos un atbilstošu izaugsmi un, cita starpā, arī nodrošināt iespējas dalībvalstīm ar atbilstošām garantijām izmantot SVF resursus, ja tām ir problēmas ar maksājumu bilanci.

Šobrīd SVF kapitālu veido 185 dalībvalstu, tostarp Latvijas, iemaksas, un katrai ir Starptautiskā Valūtas Groza vienībās izteikta kvota. Kritiķi teic, ka tieši tas, ka SVF aizdod naudu ar tik drastiskiem noteikumiem, liecina, ka institūcija aizstāv lielā biznesa intereses un ka SVF lielākais mērķis ir iegūt labumu ASV bankām uz problēmās nonākušo valstu rēķina un ka SVF nosacījumi ir tik stūraini, ka tos nav iespējams pielāgot nacionālās valsts īpašajai situācijai. Kā spilgtākie piemēri tiek minēti bijusī Dienvidslāvija un Argentīna.

Tikmēr citi uzsver, ka SVF daudzos gadījumos ir bijusi vienīgā iespēja, kā valsts var neieslīgt dziļākā krīzē, un tas, kādas attiecības veidojas ar fonda pārstāvjiem, lielā mērā ir atkarīgs no pašmāju politiķu spējām tās veidot.

Latvija patlaban piedzīvo ļoti smagu laiku, taču arī tajā ir jāprot izdzīvot ar skaidru galvu, uzskata eksperti. Tā attieksme un uzskati, kas šobrīd veidojas sabiedrībā pret starptautiskajiem aizdevējiem, neveicina dialogu un nekādi nepalīdz valstij atlabt. Tuvredzīgi rīkojas atsevišķas partijas, kas tā vietā, lai domātu, kā izstrēbt pašu savārīto putru, domā par nākamajām vēlēšanām un cenšas iestāstīt sabiedrībai, ka viņi — aizdevēji — ir tie ļaunie, kas prasa griezt budžetu un gluži vai žņaugt tautu. Latvijā neviens starptautiskais aizdevējs nespertu kāju, ja vien pirms vairākiem gadiem pie varas esoši politiķi nebūtu parūpējušies par milzu finansiālajām problēmām, kuras tagad vaigā skata valsts. Tāpēc tieši tagad ir svarīgi, lai sabiedrībai pietiktu inteliģences to saprast un pēcāk trīs reiz sāpīgāk nesaņemt atpakaļ pašas mestos akmeņus.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!