Foto: Ieva

Pēc ekspertu domām, vardarbība ir norma tiem vīriešiem un sievietēm, kuriem ir bijusi vardarbības pieredze bērnībā, kad ģimenē strīdu atrisina vienkārši iesitot. Uzskatot to par laulāto privātu lietu un nevēloties iejaukties, sabiedrība akceptē un vairo vardarbību.

Kaut arī no krievu valodas tulkotais izteiciens “Sit, tātad mīl” ir joprojām nereti dzirdams, tomēr es personīgi nepazinu nevienu vīrieti, kurš skaļi atzītu, ka ir bijis vardarbīgs savā ģimenē. Tāpēc, kad vēlējos izpētīt, kāpēc vīrieši ir vardarbīgi pret savām partnerēm, kā viņi paši vardarbību izprot un kā to varētu mazināt, es nolēmu intervēt dažāda vecuma vīriešus no dažādām sociālām grupām un dzīvesvietām, kā arī uzklausīt ekspertus no policijas un nevalstiskajām organizācijām[1].

Man par pārsteigumu, no astoņiem intervētajiem vīriešiem puse atzina, ka viņi paši ir vardarbīgi vai bērnībā ir cietuši no vardarbības ģimenē. Arī no pārējo teiktā var spriest, ka viņiem šāda pieredze ir bijusi, kaut arī atklāti tas netika atzīts.

Vardarbības dažādās sejas

Kā tad paši vīrieši skaidro vardarbību ģimenē? Gandrīz visi intervētie vīrieši vardarbību pret sievietēm izprot kā fizisku ietekmēšanu. Daži atzina, ka vardarbība var būt arī emocionāla: “kad ģimenē ir strīdi un ne vīrs, ne sieva viens otram nepiekāpjas”. Tikai viens intervējamais spēja raksturot seksuālo vardarbību: “Tā ir vīriešu vajadzību apmierināšana, kā sava „es” pateikšana, ka es esmu galvenais – nevis tā, kā viņa grib, bet es kā gribu”. Gados vecāks kungs atzina vardarbību par normālu parādību sabiedrībā: “ir pat tāds teiciens, ka “neviens nav bez grēka”. Grūti definēt, ko skaitīt par vardarbību – vai tad, kad pateiksi viņai sliktu vārdu, vai, kad iesit. Varbūt vardarbība ir tad, kad fiziski pielieto spēku. Vardarbība ar vārdiem, tā taču nav vardarbība, tā ir vienkārši diskusija.”

Kādi ir vardarbības cēloņi?
Cenšoties atbildēt uz jautājumu par to, kas izraisa vardarbību ģimenē, intervētie vīrieši galvenokārt norāda uz sadzīves problēmām un vainu noveļ arī uz pašām sievietēm. Vīriešu minētos argumentus var apkopot šādi:

• Nespēja tikt galā ar sociālekonomiskām problēmām. Daudzi atzina, ka vardarbība ir saistīta ar nespēju tikt galā ar problēmām, ko rada bezdarbs, jo vīrietis pārdzīvo, ka nevar apgādāt savu ģimeni, krīt depresijā un sāk fiziski ietekmēt savu sievu.
• Alkohola lietošana. Visi intervējamie atzīst, ka alkohols izraisa vardarbību pret sievietēm ģimenē, jo rada nesaskaņas. Tās galvenokārt saistītas ar sievu neapmierinātību par biežo dzeršanu. Kādam alkohola ietekmē “var nenostrādāt bremzes”.
• Sadzīves problēmas. Kāds no intervētājiem raksturo: „Reizēm vīrs prasa sievai kaut ko izdarīt, nu labi – vienreiz neizdara, otrreiz neizdara, trešo reizi jau sākas uzbļaušana vai kaut kas cits.” Sievas arī nereti kļūst par grēkāžiem, uz kuriem izgāzt neapmierinātību ar dažādām problēmām: „Šajās problēmās ietilpst gan darba, gan materiālās problēmas, kuras izgāž uz vājāko, šajā gadījumā uz savu sievu.”
• Vardarbība ir iemācīta vai iedzimta. Tiek uzskatīts, ka „zināmā mērā vardarbība ir iemācīta uzvedība, ja vīrietis no mazām dienām redz, ka viņu ģimenē ir vardarbība.” “Vardarbības pieredze ģimenē atstāj milzīgu iespaidu uz bērniem. Ir svarīgi, kādā ģimenē bērns uzaug, jo tas spēcīgi ietekmē turpmāko dzīvi, kad esi pieaudzis.”
• Viens no intervējamiem uzskata, ka tā ir iedzimta.
• Vardarbība ir saistīta ar vīriešu psihisko stāvokli. „Varbūt, ka viņam ir mazvērtības kompleksi. Piemēram, darbā visi viņu aizvaino un aizskar, viņš klusē, bet mājās izlādē dusmas uz savu ģimeni. Citi vienkārši ir garīgi slimi, kuriem vajadzētu ārstēties pie psihiatra.”
• Greizsirdība. Viens no intervējamiem uzskata, ka pārmērīga greizsirdība var būt pirmā pazīme, ka vīrietis var būt vardarbīgs attiecībās: „Nenormāla greizsirdība nozīmē to, ka vīrietis saskata katrā cilvēkā potenciālo sievietes mīļāko. Tā ir slimīga fantāzija pret darba biedriem un pret visiem pārējiem.”
• Sieviete ir vainīga, ka vīrieši ir vardarbīgi. Liela daļa intervēto vīriešu uzskata, ka reizēm sieviete ir pati vainīga pie tā, ka vīrietis ir vardarbīgs pret viņu, jo izprovocē vīrieti uz strīdiem ar savu uzvedību un attieksmi. Strīdi vienmēr šādos gadījumos beidzas negatīvi: „Vīrietis neiztur, kad viņš atnāk mājās, sieva tev klūp virsū par to, ka tu esi vēlāk atnācis mājās vai esi iedzēris. Tur varbūt līdz sišanai nemaz vēl nav domu, bet domas rodas, kad sākas visādi konflikti un strīdi. Strīdu atrisina vienkārši iesitot. Kad iesit, tad iestājas klusums.” Kāds cits atzīst: “Sieviete nokaitina tik tālu, ka sākas bļaušana. Sieviete nāk ar pannu virsū, tad vīrietim vienkārši aizveras”. Vai tiek raksturota sekojoša situācija: „ Piemēram, kad atnāc mājās iedzēris, viņa nesaprot, ka labāk neaiztikt, ka labāk visu skaidrot nākošajā dienā, tas aiziet uz morālo. Kad esi iedzēris un sieviete sāk brukt virsū, tad jau sākas fiziskā aizskaršana.”

Kāds uzskata, ka sieviete pat ir vardarbīgāka ģimenē, nekā vīrietis un ka daudzās ģimenēs vīrietis nav svarīgākais: „Viņas plēš un kož viņam. Tas ir pat dabā pierādīts, jo viņām neeksistē nekādi likumi. Viņas ir nežēlīgas.”
“Sievietēm var patikt arī vardarbīgi vīrieši, lai apmierinātu savu vajadzību izjust pilnu emociju spektru, tanī skaitā arī ciešanas”, izskanēja arī šāds viedoklis.

Vardarbība – norma kam?
Neskatoties uz to, ka daži no vīriešiem intervijas laikā atzina, ka ir bijuši vardarbīgi pret sievieti, viņi neuzskata, ka vardarbība ir norma un to neatbalsta.
Pēc ekspertu domām, vardarbība ir norma tiem (gan sievietēm, gan vīriešiem), kuriem ir bijusi vardarbības pieredze bērnībā. Tā kā vardarbība ir audzināšanas sekas, tad zēns mācās no tēva lomas, ka vardarbīga uzvedība ir normāla un dabīga vīrieša izturēšanās pret sievieti. Sieviete no mātes lomas mācās, ka šī vardarbīgā uzvedība ir jāpieņem, savā ziņā akceptējot to. Šādi cilvēki neprot veidot citas attiecības ģimenē, jo viņiem nav tādas pieredzes.
Runājot par vardarbības cēloņiem, arī aptaujātie eksperti (līdzīgi kā aptaujātie vīrieši) atzīst, ka alkohola lietošana, vīriešu zemais pašvērtējums, sociālā nenodrošinātība un vispārējais nedrošības līmenis veicina vardarbību pret sievietēm ģimenē. Toties eksperti nepiekrīt, ka sievietes pašas būtu vainīgas pie šīs vardarbības. Jā, viņi atzīst, ka arī sievietes mēdz būt vardarbīgas, tikai vairāk emocionāli, taču tas neattaisno fizisku vardarbību pret viņām.
Eksperti arī uzsver, ka sabiedrība, nevēloties iejaukties ģimenes problēmās, kurās norisinās vardarbība, un uzskatot to par privātu laulāto lietu, akceptē vardarbību pret sievietēm ģimenē. Šī attieksme nemazina vardarbību, tieši otrādi – pāridarītāji jūtas vēl drošāki savā uzvedībā un pārliecībā, ka netiks sodīti.

Vardarbīga vīrieša portrets

Intervijās ar ekspertiem tika lūgts raksturot vardarbīgos vīriešus. Apkopojot atbildes, izveidojās sekojošs portrets: bieži vien viņš ir sociāli adaptēts un daudzi viņu uztver kā patīkamu, laipnu, iejūtīgu cilvēku un sarunu biedru. Tādējādi viņš sabiedrībā veiksmīgi maskējas, bet mājās kļūst agresīvs, nekontrolē savas emocijas un uzvedību, kļūst impulsīvs, jūtas vājš, tāpēc viņam nepieciešams kāds vēl vājāks par viņu, lai pats tādējādi justos nedaudz spēcīgāks. Tomēr vardarbīgs vīrietis var būt varas kārs arī citās attiecībās (ar bērniem, vecākiem, darba kolēģiem), mēģinot kontrolēt vai kaut kādā veidā pakļaut citus.

Piemēram, Aiga Abožina no krīzes centra “Skalbes” raksturo situētu pāridarītāju, apgāžot mītu, ka vardarbība ir raksturīga tikai nelabvēlīgās ģimenēs: “Tanīs ģimenēs, kurās, piemēram, ir ļoti labvēlīga ekonomiskā situācija un tās ir intelektuāli attīstītas, bieži vien varmāka savas taktikas izvēlas ļoti rafinēti. Respektīvi, kaut kādā veidā finansiālās iespējas arī veido vardarbību. Ja ģimenē ir iespēja, ka sieviete var nestrādāt, tad varmāka mēģina izolēt upuri, panākt, lai viņai nav kontakta ar draugiem, radiniekiem, nav darba un naudas. Viņš liek sīki un smalki atskaitīties par to, kur viņa tērē vīra doto naudu, kaut gan tās ir pietiekoši.”

Kā novērst vardarbību?
Pēc krīžu centra “Skalbes” datiem 2004. gadā no 1052 klientiem, kuri griezušies pēc palīdzības krīzes centrā, 248 ir sievietes, kuras ir cietušas tieši no partnera vardarbības ģimenē. Tā ir vienīgā oficiālā statistika Latvijā, pēc kuras varam apzināt, cik izplatīta ir vardarbība pret sievietēm ģimenē.
Neskatoties uz informācijas trūkumu, gan intervētie vīrieši, gan eksperti atzīst, ka vardarbība pret sievieti ģimenē ir nozīmīga problēma Latvijā, tāpēc ir nepieciešami enerģiski un efektīvi pasākumi, lai to mazinātu. Šos pasākumus var vērst trijos virzienos, strādājot ar upuriem, ar varmākām un preventīvi ar plašāku sabiedrību.
Kā galvenos veidus vardarbības novēršanai ģimenē eksperti nosauc šos: aizstāvēšanu un apziņas paaugstināšanu, izglītību, lai tā veidotu nevardarbīgu kultūru, apmācību, pakalpojumu nodrošināšanu upuriem un pāridarītājiem (rehabilitācija, “karstās līnijas”, patversmes) un likumu reformas. No nosauktajiem instrumentiem šobrīd Latvijā pilnīgi darbojas tikai pakalpojumu nodrošināšana upuriem.
Otrs, ne mazāk svarīgs solis vardarbības mazināšanai ģimenē ir valsts sociālās politikas ietvaros izstrādāta programma darbam ar vardarbības veicējiem. Ideālā variantā, krīžu centriem, kuri palīdz vardarbības upuriem, būtu vēlams sadarboties ar citām organizācijām un iestādēm, kuru klients ir varmāka un kur tiek veikts darbs, kas orientēts uz šī vīrieša uzvedības izmainīšanu un psiholoģisko palīdzību. Tas varētu palīdzēt ģimenes atveseļošanas procesā un padarīt rehabilitāciju un reintegrāciju veiksmīgāku, kā arī ļautu izvairīties sievietei no vardarbības pieredzes nākotnē.
Krīzes centrs “Skalbes” ir vienīgā iestāde, kura kopš 2002.gada piedāvā specifisku psiholoģisko palīdzību vīriešiem, kuri izturas vardarbīgi pret savām partnerēm, lai palīdzētu vardarbīgo uzvedību pārtraukt un veicinātu izmantot nevardarbīgus dusmu izpausmes veidus. Taču no visiem krīzes centra klientiem tikai kādi 3% ir vardarbīgie vīrieši. Tas ir ļoti maz un, kā stāsta, Ilze Skreitule no ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centra “Līna”, tad tieši sievietes ir tās, kuras pierunā savus vardarbīgos vīrus meklēt palīdzību. Tas diemžēl nav efektīvi – viņi atnāk tikai uz dažām konsultācijām, jo nav gatavi runāt par savu problēmu un uzskata, ka pie viņa uzvedības vainīga ir sieviete. Ja šādas nevardarbīgās uzvedības grupas būtu piespiedu ārstēšanās, kuru varētu paredzēt ar likumu kā sankciju notiesājoša sprieduma rezultātā, tad šādu klientu būtu vairāk un varētu sagaidīt labākus rezultātus, mazinot vardarbību pret sievieti ģimenē.

____________________

[1] Raksts balstīts uz 2004.gadā Latvijas Lauksaimniecības universitātē aizstāvētu bakalaura darbu „Vardarbība pret sievieti ģimenē (Pret sievieti vērstās vardarbības cēloņi ģimenē un to novēršanas iespējamie risinājumi vīriešu un ekspertu skatījumā)”.