Raksts

Sisojevu lietas iznākums -nejaušība vai likumsakarība?


Datums:
30. janvāris, 2007


Autori

Inga Reine


Foto: A. Jansons © AFI

Eiropas Cilvēktiesību tiesa izrāda arvien lielāku izpratni par PSRS laika likumiem, PSRS sabrukšanas un Latvijas neatkarības atjaunošanas apstākļiem.

2007.gads Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) Latvijai aizsākās ar nozīmīgu spriedumu lietā “Svetlana Sisojeva un citi pret Latviju”[1]. Šī bija otrā ar imigrācijas jautājumiem saistītā lieta pret Latviju, ko izskatīja ECT Lielā palāta. Pirmā bija nu jau labi pazīstama lieta “Sļivenko un citi pret Latviju”[2], kuru toreiz Lielajai palātai nodeva ECT Palāta, izmantojot Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 30.pantā noteiktās tiesības[3]. Savukārt Sisojevu ģimenes lieta tika nodota ECT Lielajai palātai, pamatojoties uz Latvijas valdības iesniegto apelācijas sūdzību par 2005.gada 16.jūnijā pieņemto ECT Palātas spriedumu, ar kuru tika konstatēts Konvencijas 8.panta pārkāpums un Latvijas valdībai piesprieda izmaksāt par labu katram no trim iesniedzējiem 5 000 eiro (kopā 15 000 eiro)[4].

Tāpat kā Sļivenko lietā, arī Sisojevu ģimenes lietā Krievijas Federācijas valdība izmantoja Konvencijas 36.pantā noteiktās tiesības un aktīvi iesaistījās lietā trešās puses statusā, gan iesniedzot juridiskos argumentus lietā, gan izmantojot sev pieejamos plašsaziņas līdzekļus, lai celtu ažiotāžu ap šo lietu. Taču, atšķirībā no Sļivenko lietas, sūdzību iesniedzēju un trešās puses cerības šoreiz neattaisnojās, jo panāktais rezultāts bija diametrāli pretējs. Sisojevu ģimenes lietā ECT Lielā palāta 2007.gada 15.janvārī pasludinātajā spriedumā atzina, ka Latvija ir ievērojusi Konvencijas 8. un 34. panta noteikumus, kā arī noraidīja iesniedzēju un Krievijas Federācijas valdības lūgumu pēc savas iniciatīvas izskatīt, vai Latvija ir ievērojusi Konvencijas 18.pantā ietvertās tiesību ierobežojumu piemērošanas robežas.

Pieraksts divās valstīs

Vai ir kaut kas, kas abas iepriekšminētās lietas apvieno, vai tomēr tās ir pilnīgi atšķirīgas? Izņemot iesniedzēju un trešās puses agresīvo noskaņojumu, es teiktu, ka abas lietas tomēr ir diezgan atšķirīgas. Ja Sļivenko ģimenes lieta bija saistīta ar 1994.gadā noslēgto Latvijas-Krievijas līgumu par karaspēka izvešanu[5], tad Sisojevu ģimenes lieta, kaut arī skara bijušās PSRS militārpersonas ģimeni, tomēr bija saistīta ar statusa iegūšanu Latvijā, nevis izraidīšanas pasākumiem.

Pieteikuma iesniedzēji Svetlana (pirmā iesniedzēja) un Arkādijs (otrais iesniedzējs) Sisojevi ieradās Latvijā sešdesmito gadu beigās. A.Sisojevs bija padomju armijas militārpersona; viņš demobilizējās 1989.gada novembrī. Abas Sisojevu meitas — Tatjana (trešā iesniedzēja) un Aksana (ceturtā iesniedzēja) — ir dzimušas Latvijā.

1995.gadā Iekšlietu ministrijas Pilsonības un imigrācijas departaments (Departaments), izskatot pirmās un trešās iesniedzējas iesniegumus par nepilsoņa statusa piešķiršanu, atklāja, ka, papildus Latvijā iegūtajam pastāvīgajam pierakstam un pastāvīgā iedzīvotāja statusam, pirmie trīs iesniedzēji 1992.gadāun ceturtā iesniedzēja 1995.gadā bija ieguvuši bijušās PSRS pases, kas ļāva viņiem iegūt oficiālu pierakstu Krievijā. 1996.gadā otrais iesniedzējs un ceturtā iesniedzēja ieguva Krievijas pilsonību.

Pēc minēto faktu atklāšanas Departaments anulēja iesniedzēju personas kodus un svītroja ziņas par viņiem Iedzīvotāju reģistrā. Šī lēmuma likumīgumu atzina arī Latvijas tiesas. Pēc tiesu viedokļa, slepus iegūtās divas pases, pieraksti divās valstīs, otrās pases slēpšana un nepareizas informācijas sniegšana valsts pārvaldes iestādēm lūgumā par uzturēšanās legalizēšanu ir nopietns Latvijas tiesību aktu pārkāpums attiecībā uz imigrāciju. Bez tam tiesas atsaucās uz Likuma par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības, 1.panta 3.daļas 5.punktu, saskaņā ar kuru nepilsoņa statusu nevar piešķirt personām, kuras ir līdz 1992.gada 1.jūlijam pierakstītas kādā no NVS valstīm.

Izraidīšanas rīkojums attiecībā pret iesniedzējiem nekad netika izpildīts. Ņemot vērā Tatjanas noslēgto laulību ar Latvijas pilsoni, vēl 2001.gadā viņai tika piedāvāts iegūt bezvalstnieka statusu un pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Kopš 2003.gada novembra arī pārējie iesniedzēji tika vairākkārt aicināti legalizēt savu statusu Latvijā, kā arī informēti par dokumentu iesniegšanas un izskatīšanas procedūru. Tatjanai tika piedāvāta iespēja saņemt bezvalstnieka statusu un pastāvīgo uzturēšanās atļauju, kamēr Arkādijam un Aksanai —dažāda veida termiņuzturēšanās atļaujas. Taču visu šo laiku iesniedzēji atteicās no piedāvātajiem statusiem un turpināja uzstāt, ka Svetlanai un Tatjanai jāsaņem nepilsoņa statuss, savukārt Arkādijam un Aksanai —pastāvīgās uzturēšanās atļaujas.

2005.gada 22.martā Ministru kabineta sēdē tika pieņemts lēmums uzdot Iekšlietu ministram izsniegt Arkādijam un Aksanai termiņuzturēšanās atļaujas uz pieciem gadiem, pamatojoties uz Imigrācijas likuma 23.panta trešo daļu, taču šis dokuments saskaņā ar ECT Palātas prezidenta vienpersonisku lēmumu netika pievienots lietas materiāliem.

Savā pieteikumā ECT, atsaucoties uz Konvencijas 8.pantu, Svetlana, Arkādijs un Aksana sūdzējās par to, ka Latvijas valsts iestādēs atteikušās legalizēt viņu situāciju Latvijā. Pirmie divi iesniedzēji atzīmēja, ka dzīvo Latvijā vairāk nekā trīsdesmit gadu. Aksana pasvītroja, ka viņa Latvijā dzimusi. Viņi uzskatīja, ka valsts iestāžu rīcība apdraudēja viņu tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Tatjana savukārt atzīmēja, ka Latvijas valsts iestāžu priekšlikums viņai izsniegt tikai uzturēšanās atļauju, nevis nepilsoņa statusu arī aizskar viņas tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Atsaucoties un Konvencijas 34.pantu Svetlana sūdzējās, ka viņas nopratināšana Drošības policijā saistībā ar viņas masu medijiem paustajiem apgalvojumiem par Departamentā pastāvošo korupciju ir tiesību uz netraucētu griešanos ECT pārkāpums.

Šeit būtu svarīgi atzīmēt, ka Tatjanas sūdzība kā acīmredzami nepamatota tika noraidīta vēl 2002.gadā.[6] ECT Palāta atzīmēja, ka viņa nebija pakļauta nekādam izraidīšanas riskam, jo bija tiesīga legalizēt savu uzturēšanos Latvijā, par ko liecināja arī attiecīgā Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (Pārvalde) vēstule. Taču Tatjana atteicās ievērot šos norādījumus. Šādos apstākļos ECT Palāta uzskatīja, ka labprātīgi atsakoties ievērot to ceļu, kuru piedāvāja kompetentā Latvijas valsts iestāde, kas spēja apmierināt viņas lūgumu, prasītāja nevar sevi uzskatīt par tiesību uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramības pārkāpuma upuri no Latvijas valsts iestāžu puses. ECT Palāta īpaši atzīmēja, ka Tatjana sūdzējās par to, ka Pārvalde atteicās atzīt viņas nepilsoņa statusu, atgādinot, ka Konvencijas 8.pants negarantē ieinteresētajai personai tiesības uz īpašu uzturēšanās dokumenta veidu, ar noteikumu, ka piedāvātais valsts iestāžu risinājums ļauj tai netraucēti baudīt savas privātās un ģimenes dzīves neaizskaramības tiesības. Šajā konkrētajā gadījumā Tiesa atzīmē, ka pastāvīgās uzturēšanās atļauja ļautu Tatjanai dzīvot bez laika ierobežojumiem savā ģimenē Latvijā un kas tādējādi būtu adekvāta garantija Konvencijas 8.pantā garantēto tiesību baudīšanai.

Negaidīts lēmums

Ņemot vērā šos ECT Palātas secinājumus bija diezgan loģiski sagaidīt, ka arī pārējo iesniedzēju sūdzības tiks vērtētas līdzīgā plāksnē, tās noraidot, vai arī nekonstatējot Konvencijas 8.panta pārkāpumu, jo katram no iesniedzējiem tika piedāvāts atbilstošs statuss, paturot arī prātā viņu izdarīto likumpārkāpumu.

Taču 2005.dada 16.jūnijā ECT Palāta pasludināja spriedumu, ar kuru atzina, ka ir noticis Konvencijas 8.panta (tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi) pārkāpums. ECT Palāta ņēma vērā, ka pirmie divi iesniedzēji bija ieradušies Latvijā sešdesmito gadu beigās, bet ceturtā iesniedzēja, Aksana piedzima Latvijā 1978. gadā. ECT Palāta atzina, ka šo daudzo gadu laikā iesniedzēji ir attīstījuši personīgās, sociālās un ekonomiskās saites ar Latviju, kas jāņem vērā privātās dzīves kontekstā. Tāpat ECT Palāta secināja, ka valsts iestāžu atteikums vairāku gadu garumā atzīt sūdzības iesniedzējus par pastāvīgajiem iedzīvotājiem iejaucies viņu privātajā dzīvē, taču apstrīdētais ierobežojums ir paredzēts likumā[7], līdz ar ko attiecīgo pasākumu mērķis bijis “noteikts likumā” un tam bija “likumīgs mērķis”. Savukārt vērtējot iejaukšanās samērīgumu, ECT Palāta ņēma vērā faktu, ka gandrīz visu mūžu sūdzības iesniedzēji ir nodzīvojuši Latvijā, šeit viņiem ir izveidojušas personīgās, sociālās un ekonomiskās saites un līdz ar to var uzskatīt, ka viņi ir integrējušies Latvijas sabiedrībā. ECT Palāta uzskatīja, ka Krievijas pilsonības esamība Arkādijam un Aksanai un oficiālā pieraksta vieta Krievijā nenozīmē, ka viņiem tur būtu izveidojušas līdzīgas personīgās saites. Attiecībā uz iesniedzēju iespējam legalizēt statusu Latvijā ECT Palāta ir norādījusi, ka Arkādija un Aksanas uzturēšanās legalizēšana bija atkarīga no Svetlanas statusa, t.i. divi pēdējie iesniedzēji nevarēja legalizēt statusu, ja to nedara pirmā iesniedzēja. Tāpat ECT Palāta uzskatīja, ka iesniedzēji bija cietuši no ilgas neziņas un tiesiskās nedrošības perioda. Līdz ar to ECT Palāta atzina, ka ir noticis Konvencijas 8.panta (tiesības uz ģimenes un privāto dzīvi) pārkāpums.[8] Attiecībā uz Konvencijas 34.pantu, Tiesas Palāta, ar sešām balsīm pret vienu atzina, ka Latvija ir ievērojusi savas saistības, kas izriet no Konvencijas 34.panta (tiesības netraucēti sazināties ar Tiesu).[9]

Lasot šādu ECT Palātas spriedumu atlika tikai brīnīties, kā tā varēja nonākt pie diametrāli pretējā secinājuma ECT ļoti labi attīstītai judikatūrai saistībā ar valstīm piešķirto rīcības brīvību pieņemt nepieciešamos likumus, lai kontrolētu ārzemnieku iebraukšanu, uzturēšanos un izbraukšanu no valsts[10], ka Konvencijas 8.pants negarantē ieinteresētajai personai tiesības uz īpašu uzturēšanās dokumenta veidu (kurš tika piemērots arī šajā lietā, noraidot trešās iesniedzējas sūdzību)[11], kā arī pēkšņo judikatūras maiņu tieši attiecībā uz Latviju, izlemjot jautājumu par izpildāmiem kritērijiem, lai izbeigtu[12] vai noraidītu[13] sūdzību. Turklāt ECT Palāta vispār aizmirsa par tādu lietas aspektu kā iesniedzēju apzināts un ilgstošs nopietns likumpārkāpums tieši imigrācijas jomā. Citiem vārdiem sakot, Latvija uzskatīja par nepieņemamu situāciju, kad ECT nonāk pretrunā pati ar sevi vienā un tai pašā lietā, kā arī iejaucās tādos jautājumos kā personas atbilstība kādam konkrētam nacionālajos tiesību aktos noteiktajam statusam, turklāt ļaujot iesniedzējiem uzstādīt ultimātus un diktēt noteikumus, kāds statuss viņiem būtu piešķirams, kad un kādā veidā tas būtu darāms. Latvija nolēma šo spriedumu pārsūdzēt.

Izpratne aug

2007.gada 15.janvārī pasludinātajā spriedumā ECT Lielā palāta ļoti rūpīgi izvērtēja Latvijas valdības iesniegtos argumentus un materiālus. Izvērtējot jautājumu par iespējamo Konvencijas 8.panta (tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi) pārkāpumu, ECT Lielā palāta ņēma vērā to, ka sūdzības iesniedzēji apzināti pārkāpa iepriekš pastāvošos iedzīvotāju pierakstīšanas un pasu noteikumus, papildus Latvijas pierakstam un šeit izsniegtajām pasēm iegūstot arī pierakstu Krievijas Federācijā un jaunas pases. Līdz ar to sūdzības iesniedzēji nevarēja nerēķināties ar savas rīcības iespējamām sekām.[14]

Tajā pašā laikā ECT Lielā palāta pievērsa uzmanību, ka iesniedzējiem izdotais izbraukšanas rīkojums vairs nav spēkā un kopš 2003. gada novembra Latvijas iestādes norādīja iesniedzējiem uz dažādām tiesiskajām iespējām legalizēt savu uzturēšanos Latvijā. ECT Lielā palāta arī ņēmusi vērā to, ka, neskatoties uz Pārvaldes aicinājumiem, sūdzības iesniedzēji ne mazākā mērā nav mēģinājuši iesniegt nepieciešamos dokumentus sava statusa legalizēšanai Latvijā.[15]

Visbeidzot, ECT Lielā palāta atzina, ka Konvencijas 8.pants negarantē tiesības uz kādu konkrētu uzturēšanās atļauju un ka ECT nav tiesību noteikt, vai indivīdam būtu piešķirams kāds viens tiesiskais statuss, vai cits. Tāpat ECT Lielā palāta atgādināja, ka Līgumslēdzējvalstis atrodas vislabākā pozīcijā, lai pastāvīgā kontaktā ar notiekošo secinātu, kādi pasākumi nepieciešami Konvencijas īstenošanai atbilstoši nacionālajai tiesību sistēmai.[16]

Balstoties uz iepriekš minēto, ECT Lielā palāta nonāca pie secinājuma, ka kopš 2003.gada novembra iesniedzējus vairs nevar uzskatīt par iespējamā cilvēktiesību pārkāpuma “upuriem” atbilstoši Konvencijas 34.pantam un situācija, kas ir bijusi lietas pamatā, ir atrisināta atbilstoši Konvencijas 37.pantam. Līdz ar to Tiesas Lielā palāta nolēma, ka šī iesniedzēju sūdzība ir svītrojama no izskatāmo lietu saraksta.[17] Tāpat kā ECT Palāta, arī ECT Lielā palāta nonāca pie secinājuma, ka Latvija nav pārkāpusi Konvencijas 34.pantā garantētās tiesības netraucētu sazināties ar ECT, jo pirmajai iesniedzējai bija jārēķinās, ka publiski izteiktie apgalvojumi par korumpētību valsts iestādēs var izraisīt kompetentu valsts iestāžu interesi.[18]

Visbeidzot Tiesa uzskatīja, ka šī lieta atšķiras no lietas Gusinskiy pret Krieviju[19], kurā Tiesa konstatēja Konvencijas 18.panta pārkāpumu, un atteicās izvērtēt jautājumu, vai šajā lietā Latvijas puse nav mēģinājusi pielietot Konvencijas 8.pantā garantēto tiesību uz privāto un ģimenes dzīvi ierobežojumus citiem mērķiem, nekā atļauts tā paša panta otrajā daļā, proti, “lai aizsargātu valsts vai sabiedrisko drošību vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību, vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības”. Līdz ar to uz šo brīdi Krievijas Federācijas paliek vienīgā valsts, kuras rīcībā ECT jebkad ir konstatējusi Konvencijas 18.panta pārkāpumu.

15.janvārī pasludinātais ECT Lielās palātas spriedums gan bija, gan arī nebija pārsteigums. No vienas puses, tas bija patīkams pārsteigums, jo ECT pakāpeniski izrāda lielāku izpratni par PSRS laikā pastāvošajiem likumiem, jo īpaši saistība ar iedzīvotāju pierakstu, PSRS sabrukšanas un Latvijas neatkarības atjaunošanas apstākļiem. Nenoliedzami, šajā laikā grūtības bija ne tikai Latvijas varas iestādēm, pieņemot nepieciešamos likumus, bet arī iedzīvotājiem, pierodot pie jauna dzīves veida un valsts iekārtas. Taču šī situācija nemazināja valsts rīcības brīvību noteikt tādu kārtību, kas atbilstu tiesiskuma un cilvēktiesību principiem, kā arī nemazināja indivīdu pienākumu šo kārtību ievērot.

No otras puses, šāds lietas iznākums bija loģisks un gaidāms, jo ECT vienmēr ir uzsvērusi, ka tā nav ceturtās instances tiesa un tā nevar pārskatīt lietas kvalifikāciju atbilstoši nacionālajiem tiesību aktiem, no kā izriet arī ECT stingrā nostāja, ka tai nav tiesību noteikt, vai indivīdam būtu piešķirams kāds viens tiesiskais statuss, vai cits.

Atliek tikai izteikt cerību, ka šis spriedums palīdzēs sakārtot līdz šim brīdim nekonsekventu ECT nostāju imigrācijas lietās pret Latviju.[20]

_________________________________

[1] “Svetlana Sisojeva un citi pret Latviju”, iesniegums Nr.60654/00, 2007.gada 15.janvāra spriedums.

[2] “Sļivenko un citi pret Latviju”, iesniegums Nr.48321/99, 2003.gada 9.oktobra spriedums.

[3] Ibidem, 7.rindkopa.

[4] “Svetlana Sisojeva un citi pret Latviju”, sprieduma 11.-12.rindkopas.

[5] Tai pašā laikā, Sļivenko ģimenes lieta nav vienīgā ar 1994.gada noslēgtā Latvijas-Krievijas līguma par karaspēka izvešanu saistītā lieta. Citas ar šo jautājumu saistītās lietas ir “Aleksandrs Kolosovskis pret Latviju”, iesniegums Nr.50183/99, 2004.gada 29.janvāra lēmums par pieteikuma noraidīšanu; “Aleksandrs Ivanovs pret Latviju”, iesniegums Nr.55933/00, 2004.gada 25.marta lēmums par pieteikuma noraidīšanu; “Sergejs Vikulovs un citi pret Latviju”, iesniegums Nr.16870/03, 2006.gada 31.augusta lēmums par pieteikuma pieņemšanu izskatīšanai pēc būtības, kurš satur būtiskus papildinājumus ECT izdarītajiem secinājumiem Sļivenko lietā, noraidot pieteicēju sūdzības par iespējamo Konvencijas 8.panta pārkāpumu sakarā ar viņu izraidīšanu no Latvijas.

[6] “Svetlana Sisojeva un citi pret Latviju”, iesniegums Nr.60654/00, 2002.gada 28.februāra lēmums par pieteikuma pieņemšanu izskatīšanai pēc būtības.

[7] Likuma “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” 1.panta 1.daļa un kādreizējā likuma “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā” 35.pants.

[8] “Svetlana Sisojeva un citi pret Latviju”, iesniegums Nr.60654/00, 2005.gada 16.jūnija spriedums, 99.-111.rindkopa.

[9] Ibidem, 120.-131.rindkopa.

[10] Ibidem, 99.rindkopa.

[11] “Svetlana Sisojeva un citi pret Latviju”, iesniegums Nr.60654/00, 2002.gada 28.februāra lēmums par pieteikuma pieņemšanu izskatīšanai pēc būtības.

[12] “Pančenko pret Latviju”, iesniegums Nr.40772/98, 1999.gada 28.oktobra lēmums; “Mikhejeva pret Latviju”, iesniegums Nr.50029/99, 2002.gada 12.septembra lēmums, “Fjodorova pret Latviju”, iesniegums Nr.69405/01, 2006.gada 13.aprīļa lēmums.

[13] Trešās iesniedzējas šajā lietā sūdzības noraidīšana ar 2002.gada 28.februāra lēmumu (supra.11).

[14] “Svetlana Sisojeva un citi pret Latviju”, iesniegums Nr.60654/00, 2007.gada 15.janvāra spriedums, 94.rindkopa.

[15] Ibidem, 98.-101.rindkopa.

[16] Ibidem, 90.-91.rindkopa.

[17] Ibidem, 96.,103.rindkopa.

[18] Ibidem, 115.-126.rindkopa.

[19] “Gusinskiy pret Krieviju”, iesniegums Nr.70276/01, 2004.gada 19.maija spriedums.

[20] Sk. “Ņina Ševanova pret Latviju”, iesniegums Nr.58822/00, 2006.gada 15.jūnija spriedums; “Natella Kaftailova pret Latviju”, iesniegums Nr.59643/00, 2006.gada 22.jūnija spriedums. Neviens no minētajiem spriedumiem nav stājies spēkā, jo Latvijas valdība iesniedza apelācijas sūdzības, kuras jau ir pieņemtas izskatīšanai ECT Lielajā palātā.


Europien Court of Human Rights - Sprieduma teksts

Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojums


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!