Raksts

Šis karš nav bezcerīgs


Datums:
23. marts, 2011


Autori

Aldis Bukšs


Foto: Martin Kleppe

Ir skaidrs, ka Lībijas opozīcija bez rietumvalstu atbalsta uzvarēt nevar. Jautājums tikai, vai rietumvalstis pieļaus opozīcijas pilnīgu uzvaru.

Agrā 19. marta rītā pasaulē tika atklāts vēl viens „karstais” punkts, kurā karadarbība norit ar tiešu NATO dalībvalstu līdzdalību. Pēc ANO Drošības padomes 17. marta rezolūcijas sabiedrotajām valstīm ar ASV priekšgalā tika dota zaļā gaisma tā saucamās lidojumu aizliegumu zonas ieviešanai virs pilsoņu kara pārņemtās Lībijas teritorijas. Tomēr, tā kā Lībijas diktators pulkvedis Kadāfi nav ievērojis paša pasludināto pamieru, šobrīd sabiedroto — NATO dalībvalstu, kā arī Kataras un Apvienoto Arābu Emirātu — militāro gaisa spēku vienības veic uzbrukumus no gaisa ne tikai Kadāfi gaisa spēku bāzēm, bet arī citām viņa vienībām, kas uzbrūk opozīcijai.

Vienlaicīgi ar sabiedroto valstu iesaistīšanos militārajā operācijā Odiseja rītausma starptautiskajā publiskajā telpā arvien skaļāk izskan brīdinājumi par Irākas un Afganistānas scenāriju atkārtošanos. Spriežot pēc reakcijas plašsaziņas līdzekļos, domas par ASV un tās sabiedroto valstu iesaistīšanās lietderīgumu un patiesajiem iemesliem dalās arī Latvijā. Daļā sabiedrības vērojama klaji negatīva attieksme un uzbrukums Kadāfi spēkiem tiek pamatots ar ASV imperiālistiskajām tieksmēm kontrolēt naftas ieguvi.

Virspusēji salīdzinot notikumu attīstības gaitu, patiešām varētu šķist, ka tā ir visai līdzīga nu jau ieilgušajai kara darbībai Irākā. Tomēr uzdrošinos apgalvot, ka Irākas vai Afganistānas scenāriji Lībijas gadījumā neatkārtosies un rietumvalstis neiegūs vēl vienu bezcerīgu karu.

Lai negūst mācību

Droši vien reti kurš piekritīs, ka NATO valstu iesaistīšanās šajā asiņainajā konfliktā, ko nu jau var dēvēt par pilsoņu karu, notika zibenīgi. Drīzāk to var raksturot kā lēnu un smagu virzīšanos uz to rīcību, ko var vērot kopš 19. marta rīta. Šo rietumvalstu lēno un neizlēmīgo rīcību, kas saņēma ne mazumu starptautisko plašsaziņas līdzekļu, ekspertu un cilvēktiesību aizstāvju kritiku, var izskaidrot gan ar ANO Drošības padomes atsevišķu locekļu kategoriskajiem iebildumiem pret militāru iejaukšanos, gan ar neskaidrību par nemiernieku politisko kursu.

Nemieri Lībijā pasaulei nāca kā pārsteigums, jo reti kurš pirms 15. februāra, kad sākās stihiski lībiešu protesti pret Kadāfi autoritāro režīmu, varēja iedomāties, ka Tunisijas un Ēģiptes notikumu atkārtošanās ir iespējama vienā no visstingrāk kontrolētajām arābu valstīm. Neskaidrība par nemiernieku politisko kursu un Lībijas attīstību bez Kadāfi neveicināja aktīvu rietumvalstu iesaistīšanos konfliktā.

Rietumvalstu bailes var saprast. Arī šobrīd grūti prognozēt opozīcijas tālāko attīstību uzvaras vai daļēja mērķa sasniegšanas gadījumā. Taču tajā pašā laikā var daudzmaz droši apgalvot, ka Kadāfi opozīcijas priekšgalā nav kāda konkrēta politiskā spēka. Opozīcija ir stihiski radusies nemiernieku kustība, kas sastāv no visdažādāko uzskatu cilvēkiem, kurus apvieno konkrēts mērķis — gāzt Kadāfi. Kustība, kura tikai tagad mēģina arī pašorganizēties.

Iemeslus par labu koalīcijas militārajām akcijām var minēt tikpat daudz, cik iemeslus pret tām. Domāju, ka par spīti sabiedriskajā domā pavīdējušajam apgalvojumam, ka patiesais Odiseja rītausmas iemesls ir Lībijas milzīgie naftas resursi, vadošais iemesls tomēr ir pavisam cits. Proti, vēlme nepieļaut no Lībijas gadījuma mācīties citiem diktatoriskajiem/autoritārajiem režīmiem un šo režīmu opozīcijām.

Starptautiskās sabiedrības neiesaistīšanās gadījumā Kadāfi spēki, visticamāk, agrāk vai vēlāk apspiestu slikti apbruņoto un vāji organizēto opozīciju. Kadāfi ziņa opozicionāriem pagājušajā nedēļā izskanēja visai tieši — pret nemierniekiem žēlastības nebūs. Šāda iznākuma gadījumā citi autoritārie režīmi, kuriem draud „arābu revolūciju” scenāriju atkārtošanās, iegūtu labu mācību — opozīciju var uzvarēt un apspiest, rīkojoties aktīvi un asiņaini un koncentrējot pret to visus spēkus, nevis izturoties tik salīdzinoši mīkstčaulīgi kā tas bija Mubaraka gadījumā Ēģiptē. Šādas mācības izplatībā rietumvalstis (un Latvija tajā skaitā) nav ieinteresētas. It sevišķi, ja prātā patur joprojām pastāvošo konfrontāciju starp Irānu un ASV, kā arī pieaugošos nemierus Sīrijā un Jemenā.

Krievijai tikai labums

Ir skaidrs, ka rietumvalstu iesaistīšanās Lībijas konfliktā nav pāris nedēļu jautājums un prasīs arī ļoti prāvus naudas līdzekļus. Tomēr tas acīmredzot ir izdevīgāk nekā veicināt autoritatīvu režīmu nostiprināšanos un asiņainu opozīciju protestu apspiešanu. Arī naftas arguments Lībijas gadījumā noteicošais, lai gan bez šaubām nav mazsvarīgs, jo diez vai ar šādu iejaukšanos Lībijas pilsoņu karā rietumvalstis palielina iespēju ātrāk atjaunot apmierinošas naftas un gāzes piegādes no Lībijas. Drīzāk gan tieši pretēji.

Līdz šim visai asi savā retorikā pret koalīcijas valstu militāru iejaukšanos ir uzstājusies Krievija. Tā viennozīmīgi starptautiskajā naftas un dabasgāzes tirgū ir ieguvēja no Lībijas notikumiem. Pateicoties nestabilitātei Lībijā, naftas cena jau vairāk nekā mēnesi ir virs 100 USD par barelu, kas ir daudzsološi krīzē cietušajai Krievijas ekonomikai, jo, samazinoties piedāvājumam no Lībijas, palielinās Eiropas pieprasījums pēc Krievijas dabas resursiem. Tomēr tajā pašā laikā jāatzīmē, ka līdz ar Kadāfi režīma krišanu vai būtisku novājināšanos izgāztos viens no nozīmīgākajiem Krievijas darījumiem militārajā rūpniecībā. Proti, pagājušajā gadā Lībija ar Krieviju parakstīja līgumu par 1,3 miljardiem eiro, tuvākajos gados paredzot aptuveni 200 Lībijas bruņojumā esošo tanku T-72 modernizāciju[1].

Līdz uzvarošām beigām

Manuprāt, Irākas vai Afganistānas scenāriju atkārtošanās Lībijas gadījumā nedraud. Pirmkārt, tāpēc, ka Kadāfi karaspēks par spīti labajam bruņojumam un sagatavotībai tomēr nav pretinieks ASV, Francijas un citu sabiedroto valstu gigantiskajam militārajam pārsvaram. Par to var pārliecināties, arī sekojot pēdējo dienu ASV un tās sabiedroto gaisa un jūras spēku veiktajiem uzlidojumiem un raķešu apšaudēm. Lībijas bruņojums ir novecojis — iegādāts pārsvarā no PSRS[2].

Pēdējo nedēļu notikumi arī ir parādījuši, ka armijā Kadāfi nebauda viennozīmīgu atbalstu. Vairāk nekā puse no bruņoto spēku personālsastāva ir caur obligāto karadienestu iesauktie, un nemiernieku pusē šobrīd cīnās daudz dezertieru. Kadāfi neuzticēšanās paša militārajiem spēkiem nav nekāds jaunums, iespējams, tas arī ir veicinājis dezertēšanu un to, ka Kadāfi lielā mērā paļaujas uz Čadas, Sudānas un Nigēras algotņu atbalstu. Apstāklis, ka ārzemju leģionāri spēlē tik nozīmīgu lomu Kadāfi militārajos spēkos, liecina, ka diktatoram lojālie spēki nevar rēķināties ar vērā ņemamu pēctecību un atbalstu pārējā lībiešu sabiedrībā.

Arī pilsoņu kara attīstības gaita liecina par visai lielu iespēju, ka opozīcijai izdosies uzvarēt Kadāfi spēkus, ja sabiedrotās valstis tai nodrošinās atbalstu no gaisa. Proti, pirms pusotras nedēļās opozicionāriem jau bija izdevies savā (vai drīzāk — nemieru) varā pārņemt lielu daļu Lībijas un pietuvoties pašai galvaspilsētai Tripolei. Un, tikai pateicoties savam pārsvaram bruņojumā un organizētībā, Kadāfi spēkiem izdevās nemierniekus atspiest un pietuvoties viņu citadelei — Bengāzī pilsētai.

Šobrīd neskaidra ir sabiedroto valstu rīcība gadījumā, ja nemiernieki no aizstāvēšanās pāries uzbrukumā novājinātajiem Kadāfi spēkiem. Līdz šim sabiedrotie iejaukšanos ir pamatojuši ar opozicionāru aizstāvēšanu. Visticamāk, ka viņiem atbalstu nāksies turpināt arī opozīcijas uzbrukuma gadījumā. Ilgstoša pamiera un kompromisa panākšana vai konflikta apstādināšana pusceļā ir mazticama un nebūtu produktīva. Maz ticams, ka Kadāfi nemēģinātu pamazām atgūt kontroli un nemiernieki samierinātos ar esošo rezultātu. Tas savukārt nozīmē, ka sabiedrotajiem opozicionāri būs jāatbalsta līdz uzvarošām beigām.

Cerība — homogēnā sabiedrība

Kadāfi militārais vājums un atbalsta trūkums sabiedrībā ir apliecinājums opozicionāru uzvarai, taču tas vēl nenozīmē, ka Lībija nevar pārvērsties par otru Irāku vai Afganistānu. Arī abu pēdējo valstu gadījumos sabiedrotajiem visai ātri izdevās sakaut attiecīgi Sadama Huseina un Taleban regulārās karaspēka vienības. Iestigšana militārajā konfliktā notika tieši pēc šo režīmu gāšanas, kad aktualizējās abās valstīs dzīvojošo etnisko, reliģisko un sociālo grupu pretišķības un nesaskaņas, un izgaismojās demokrātisko tradīciju trūkums sabiedrības pārvaldē.

Lībija salīdzinājumā ar Irāku un Afganistānu liela ir tikai uz kartes. Realitātē valstī dzīvo tikai 6,5 miljoni iedzīvotāju, kas izvietojušies šaurā Vidusjūras piekrastes joslā, kas aizņem mazāk par 10% no kopējās Lībijas teritorijas. Salīdzinājumam — Irākā dzīvo 31 miljons un Afganistānā — 28 miljoni cilvēku.

Salīdzinoši mazais Lībijas iedzīvotāju skaits un kompaktais izvietojums ļauj efektīvāk kontrolēt un identificēt potenciālās nemiernieku grupas. Pārējo un lielāko Lībijas daļu klāj Sahāras tuksnesis, kas varētu apgrūtināt efektīvu nemiernieku darbošanos pilsoņu kara eskalācijas gadījumā. Kā mēs zinām no Afganistānas pieredzes, ģeogrāfiskajiem apstākļiem karadarbībā ir liela nozīme.

Nozīmīgākais arguments pieļāvumam, ka Lībijā varētu neatkārtoties Irākas scenārijs, ir tas, ka Lībijas sabiedrība ir visai homogēna un to necaurauž gadsimtiem senas naida attiecības starp dažādiem sabiedrības grupējumiem, kā tas ir Irākā. 97% lībiešu ir sunīti-musulmaņi, un, lai arī valstī ir vairākas etniskās minoritātes, tomēr lielāko nācijas daļu veido arabizēti berberi.[3] Reliģiski un etniski salīdzinoši homogēnā sabiedrība nevarētu būt par iemeslu pilsoņu kara eskalācijai uz etniskiem vai reliģiskiem pamatiem. Lībijas sabiedrībā lielu lomu spēlē ciltis un dzimtas, kurām savstarpēji vienoties un panākt kompromisu tomēr ir vieglāk nekā etniski un reliģiski sašķeltām ekstrēmistu grupām.

Nu jāiet līdz galam

Šobrīd ir grūti prognozēt, vai Lībija nekļūs par jaunu darbības lauku musulmaņu reliģiskajiem ekstrēmistiem. Ekstrēmistisko grupu darbības pieaugums, iespējamība pārņemt savā kontrolē valsti un tādējādi pietuvoties jau pavisam tuvu ES droši ir viena no biedējošākajām nākotnes prognozēm rietumvalstu līderiem. Lielā mērā musulmaņu ekstrēmistu vai radikāļu, teroristisko organizāciju atzaru iekļūšana un atbalsta audzēšana Lībijas teritorijā ir atkarīga gan no robežu kontroles atjaunošanas ātruma, gan arī no kaimiņvalstu — Ēģiptes un Alžīrijas — ieinteresētības un spējām nepieļaut nekontrolētu kustību pāri robežai. Kā zināms, abās šajās valstīs darbojas visai spēcīgas islāmiskās opozīcijas, kas aicina uz plašāku islāma likumu ieviešanu savās valstīs un labprāt palielinātu savus spēkus kaimiņvalstīs.

Tāpat vitāli svarīgs ir citu arābu, musulmaņu valstu atbalsts sabiedroto militārajām akcijām pret Kadāfi režīmu. Kā zināms, Apvienotie Arābu Emirāti un Katara jau ir paziņojuši par savu atbalstu un iesaistīšanos operācijā. Arābu valstu iesaistīšanās un atbalsts samazina musulmaņu un kristīgās pasaules sadursmes retorikas popularitātes pieaugumu musulmaņu vidū.

Par spīti potenciālajai ekstrēmisma augsnei, domājams, salīdzinoši ātra konflikta atrisināšanas un ekonomikas atjaunošanas gadījumā radikālā islāma izplatība Lībijā nebaudīs atbalstu. Arī līdz šim Lībijas sabiedrība pacieta stingru, islāmiski orientētu režīmu, un diez vai tā vēlētos atgriezties pie šāda režīma. Spriežot pēc plašāk izskanējušās informācijas un intervijām ar nemieru dalībniekiem, viņu galvenā motivācija šobrīd ir Kadāfi represīvā režīma gāšana. Iepriekšminētais nozīmē, ka sabiedrotajām valstīm būs jārīkojas ātri un izlēmīgi, lai pēc iespējas ātrāk veicinātu stabilitātes nodrošināšanu Lībijā, pēc iespējas precīzāk un izlēmīgāk izvēloties tos opozīcijas spēkus, ko atbalstīt un ap kuriem būvēt nākamo valsts pārvaldi.

Interesanti, ka Lībijas gadījumā plašākā publiskajā telpā neizskan runas, ka Kadāfi rīcībā ir masu iznīcināšanas ieroči, lai arī ir droši zināms, ka tādi Lībijā patiešām ir [4]. Masu iznīcināšanas ieroču esamība kā kara iemesls acīmredzot sevi ir tik ļoti diskreditējusi Irākas konflikta laikā, ka rietumvalstu līderi izvairās to pat pieminēt. Tas, savukārt, nozīmē, ka sabiedrotie mācās no savām kļūdām un pieredzes, kas dod mums cerību, ka Lībijas gadījumā konflikts tiks atrisināts un stabilitāte ieviesta ātrāk.

Turpmākā notikumu gaita ir atkarīga no sabiedroto iesaistīšanās pakāpes. Lai arī opozīcijai ir plašs atbalsts, tomēr ir skaidrs, ka tā bez rietumvalstu atbalsta uzvarēt nevar. Jautājums tikai, vai rietumvalstis pieļaus opozīcijas pilnīgu uzvaru vai arī tikai to, ka starp pusēm tiek panākta vienošanās, kas droši vien galu galā tik un tā novedīs pie cīņas turpinājuma un arī ekstrēmistisku, organizētu grupu spēka pieauguma.

Sestdienas uzlidojumus var nosaukt par Rubikonas upes šķērsošanu, jo nu ir jāiet līdz galam. Rietumvalstīm vairs nav citas iespējas, kā atrisināt problēmu, jo Kadāfi uzvaras gadījumā vai arī gadījumā, ja viņš saglabātu varu, rietumvalstis no jauna iegūtu tiešām pret tām naidīgi noskaņotu ar naftu bagātas valsts līderi un daudzus līderus, kuri ņemtu piemēru no Kadāfi.

_________________________

[1] Libya Defence and Security report. – Buisness Monitor Report, 24.12.2010 http://www.fastmr.com/prod/106434_libya_defence_security_report_q1_2011.aspx

[2] Turpat.

[3] Libya: CIA World Factbook; https://www.cia.gov/library/publications/the-world-factbook/geos/ly.html

[4] Dowd, Alan W., Gadhafi’s Chemical Weapons: A nightmare Scenario in Libya, World Politic Review, Feb.28., 2011


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!