Foto: Missus Manukenkun
Valsts prezidenta kancelejai vajadzētu izbeigt Vairas Vīķes-Freibergas iedibināto mistikas tradīciju un sākt runāt skaidrā valodā — kas ir problēma un kāds ir risinājums.
Sievai Viņš sacīja: “Vairodams Es vairošu tavas sāpes un tavu radību mokas – sāpēs tev būs bērnus dzemdēt” (1. Mozus grāmata, 3:16).
Valsts prezidenta Valda Zatlera 18. novembra runa ir pussolis prom no Vairas Vīķes-Freibergas apolitiskās bargās mātes. Ja Vīķe-Freiberga sapludināja indivīdus ar māti/zemi/valsti, tad Zatlers jau ar pirmajiem vārdiem atbrīvo mātes miesas no apgrūtinošā augļa: „Valsts pirmais uzdevums ir piedzimt”. Tas esot noticis ciešanu ceļā, un tas šodien ir jāatgādina bērniem. Nabassaiti prezidents vēl neuzdrošinājās pārgriezt, tāpēc nav brīnums, ka pilsonis joprojām paliek apgādājamā nemākuļa stāvoklī. Lai arī mūsu otrajai republikai jau ir 17 gadu un „būsim drīz pilngadīgi”, pilsoņi vēl joprojām nav patstāvīgi un konkurentspējīgi, jo nespēj objektīvi novērtēt, kāda ir Latvijas valsts šodien, ko gribam sasniegt un kā. Atliek tikai biedēt pilsoni, ka reiz pienāks brīdis, kad mātes barojošā krūts vienkārši aizies viņsaulē — neatkarību „nedrīkst uztvert par pašsaprotamu lietu, kas mums pienākas uz visiem laikiem”, jo „mūsu brīvība un neatkarība vienmēr tiks pakļauta svešiem izaicinājumiem”. Vīķes-Freibergas un Gunta Ulmaņa ideāli un vertības izpaudās jēdzienos „brīvība”, „neatkarība”, „māte Latvija”, „mūsu zeme”. Zatleram šis „mātes krūts” ideāls ir pārāk trausls un aizejošs, viņš tam atņem ideāla plīvuru. Šajā brīdī arī varētu notikt nabassaites pārgriešanas svinīgais akts — auglim tagad jāatbrīvojas no barojošā ķermeņa un pašam jāveido sava dzīve. Bet prezidents uz to neiet, jo viņš nesaprot, ko tad īsti veidot, kādēļ šāda pilsoņa atbrīvošanās no aizbildnieciskās valsts uzraudzības ir vajadzīga. Pilsoņi paliek pie valsts krūts, pa nabassaiti viņiem plūst eirokredīti, bet valsts visu nespēj pavilkt un katram nodrošināt labklājību — arī ne. Tas tāpēc, ka sabiedrībā valda slima morāle, neiecietība, ētisko kritēriju zaudējums, neuzticība citam un valstij. Lai to visu pārvarētu, ir nepieciešamas pamatvērtības un ideāli — Zatlera runā tas ir tas, kas nav cipari, intereses un patērēšana.
Prezidenta runas rakstītājs sniedz arī konkrētu ideālu piemēru — atkritumu nešana urnā, nevis to izgāšana ap stūri.
Tālāk viņa tēzes gan nonāk pretrunā cita ar citu. Vērtības tiek definētas šādi: „sabiedrības vairākuma vadlīnijas, kas ir iekodētas tautas gudrībā un izpaužas valsts pārvaldē.” Tomēr problēmām ar vērtību izpratni nevajadzētu būt, jo kopīgā pamatvērtība „demokrātija” ir nostiprināta Satversmē, kurā „skaidri ir rakstīts, kā katrs Latvijas pilsonis un tauta kopumā realizē varu.” Un tā kā „vērtības iedvesmo cilvēkus rīcībai”, tad viss Latvijas valstī būtu kārtībā. Bet valsts pārvaldē vienalga ir kļūdas — ierēdņu skaita un algu palielināšana, saka Zatlers, īstenībā neesot efektīva. Pēdējā cerība ir iekodētā tautas gudrība, kuras atšifrēšana visai tautai nav pa spēkam. Gulbenes rajonā mīt latviešu Pītija. Te pie Velēnas baznīcas kāds sirms vīrs baltā kreklā Valsts prezidentam esot ziņojis sekojošo: „Piespiediet strādāt Saeimu!”
Kopumā Valsts prezidenta runa bija par nekonkrētām parādībām (kāda 100 miljonu projekta sadārdzināšanās par 10 miljoniem; ES process, kuram aktīvi jāiet līdzi arī Latvijai), tajā bija iekļauti daudzi politiskie buramvārdi (izglītība, korupcijas apkarošana, spēja mainīties), indivīdu šaustīšana (necieņa, augstprātība, savrupās intereses), ideālu piesaukšana mistiskā formā. Konkrētie vēstījumi bija:
a) atkritumi jāmet urnā, nevis kur pagadās
b) ceļu satiksmes noteikumi jāievēro arī tad, kad policisti ir neredzami.
Prezidenta padomnieki jūt, ka valstī kaut kas nav kārtībā, bet vēl nespēj izprast izveidojušos situāciju. Pilsoņu šaustīšana par neētisko un nemorālo rīcību ir primitīva moralizēšana. Vispirms gan būtu jāsaprot, kāda veida sociālās struktūras, kurās mēs
esam iekļauti, liek mums rīkoties tieši šādi, “nemorāli” un “neētiski”; un kāpēc mēs
savā ikdienas dzīvē esam motivēti šādas struktūras reproducēt. Valsts prezidenta kancelejai vajadzētu izbeigt Vīķes-Freibergas iedibināto mistikas tradīciju un sākt runāt skaidrā valodā — kas ir problēma un kāds ir risinājums.